Es domāju arī par to vai man vienmēr ir jābūt kam sakāmam, kaut kam
svarīgam, es domāju...? Vai tā nevar būt vienkārši vizualizācija tam, kas
tobrīd notiek manā galvā un, ka būtībā citiem, tas var neizteikt neko, kā
arī nesniegt vizuālu baudījumu. Nu var, var. Vai, tas ir normāli nerunāt par
globālām tēmām, būt egoistam un zīmēt, piemēram, sievietes ar lapsas
galviņām vai rakstīt kaut kādus perversus uzrakstus un klāt piezīmēt plikus
krāniņus?

Man pašai ir ļoti svarīgs ir process un tā laikā tapušie pieraksti,
zīmējumi uz mazākām un lielākām lapām, nopietnākas, izstrādātākas idejas,
gan vienkārši vārdu savienojumi, kas man tajā brīdī liekas uzrunājoši utt.

Vienu brīdi mani aizrauj zivis, piemēram, un tad es ņemu un zīmēju zivis.
Citu brīdi mani uzrunā redzēts krāsu salikums ar kuru gribas paspēlēties. Ir
arī nopietnas pārdomas par lietām, kas notiek apkārt. Viss, ko mēs darām mēs
izlaižam kaut kādā veidā caur sevi, tā ir -mana telpa. Vizualizētas domas.
Process un tā laikā tapušais bieži vien ir patiesāks, īstāks un smalkāks
kaut vai tapis pierakstīts vai uzzīmēts uz salvetes vai rietumu mākslas
vēstures kladē.

/Marta Sila/