Laipni lūgti jaunajā mājaslapā! Kamēr vēl informācija tiek pilnveidota, ir pieejama iepriekšējā mājaslapa šeit.

Meklēt
Izvēlne

Kristaps Ancāns

Kristaps Ancāns ir viens no spilgtākajiem jaunajiem latviešu māksliniekiem, kurš līdz šim dzimtenē gan bijis mazāk pazīstams. 2014. gadā viņš absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, lai tālāk zināšanas papildinātu slavenajā Sentmārtinas Mākslas un dizaina koledžā (Central Saint Martins College of Art), Londonā.

Nebaidīties no atbildēm. Īsa saruna ar Latvijas Mākslas akadēmijas absolventu, starptautiski atzīto jauno mākslinieku Kristapu Ancānu.

Teksts: Auguste Petre 

Attēlā: Kristapa Ancāna darbs: 'Begimots vēro mehānismu, kurš grābsta' Foto: Ansis Starks 

Kristaps Ancāns ir viens no spilgtākajiem jaunajiem latviešu māksliniekiem, kurš līdz šim dzimtenē gan bijis mazāk pazīstams. 2014. gadā viņš absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, lai tālāk zināšanas papildinātu slavenajā Sentmārtinas Mākslas un dizaina koledžā (Central Saint Martins College of Art), Londonā.

Jau studiju laikā Ancāns piedalījies vairākās izstādēs Latvijā un ārzemēs, kā arī piedalījies rezidenču programmās un ticis apbalvots par ievērojamu radošo darbību. Tostarp, beidzot LMA, viņš saņēmis Vilhelma Purvīša vārdā nosaukto prēmiju par māksliniecisko jaunradi un izcili izstrādāto diplomdarbu “Merry Shepherds”. Tikai likumsakarīgi, ka šī gada pirmajā ceturksnī K. Ancāns izvirzīts arī prestižākajam Latvijas mākslas apbalvojumam – Purvīša balvai – par personālizstādi “Lielās atmiņas (izmēra ziņā)”, Mākslas stacijā Dubulti.

Sarunā Kristaps Ancāns dalās atmiņās par pavadīto laiku Latvijas Mākslas akadēmijā un to, kas viņu iedvesmo darboties šobrīd.
 
Kas tevi mudināja iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā?

Nedomāju, ka īsti racionāli spēju nodefinēt kādu mērķu vadīts es iestājos akadēmijā. Drīzāk tā bija ļoti spēcīga vēlme, es ļoti vēlējos būt LMA. Es ļoti vēlējos daudz ko iemācīties un radīt, pat ja tajā brīdī man nebija ne mazākās nojausmas, kas tas varētu būt. 

Kādas ir tavas atmiņas par studiju laiku? Ar kuriem pasniedzējiem izveidojās ciešākais kontakts un ideju apmaiņa?

Tie bija lieliski četri gadi, kuros akadēmija kļuva burtiski par manām mājām. Akadēmijā es pavadīju lielāko daļu sava laika, bieži vien (ja to izdevās sarunāt ar sargu) nācu pat 7 dienas nedēļā. Es ļoti daudz ko iemācījos un šo 4 gadu pieredzi ļoti novērtēju! Visus savus pasniedzējus, jau sākot no vakara kursiem, es ļoti cienīju, pat ja mūsu starpā izvērtās asas diskusijas vai arī es nepiekritu viņu viedoklim. Es uz akadēmiju atnācu kā Dullais Dauka ar ļoti daudz jautājumiem. Saskaroties ar katru pasniedzēju, man bija svarīgi saprast katra domāšanas moduli. Pēdējā gadā, kad bija jāizvēlas meistardarbnīca es atnācu pie Kristapa Zariņa. Neskatoties uz figurālās darbnīcas specifiku, man tika dota brīvība eksperimentēt gan ar objektiem, gan glezniecību un šī dotā brīvība man bija ļoti nozīmīga. Savstarpējās diskusijās un studijas darba rezultātā sāka formulēties daudzas fundamentālas lietas, uz kurām joprojām balstās mana prakse.

Studiju laikā nomainīji divas programmas – no vides mākslas pārgāji uz glezniecību. Ko šī izvēle mainīja tavā, kā mākslinieka, tālākajā attīstībā?

Jā pilnīgi pareizi, es nomainīju programmu pēc diviem gadiem vides mākslā, jo sapratu, ka manas idejas un tas, ko vēlos radīt, vairs neatbilst dizaina nodaļas specifikai. Es ļoti novērtēju savu pavadīto laiku šajā nodaļā un pasniedzējus,  jo tas atstāja ļoti lielu iespaidu uz manu praksi. Pēc gada studijām glezniecības nodaļā abas šīs pieredzes sāka savienoties un sāku eksperimentēt ar glezniecību savienojot to ar objektiem un kinētiku, ko es turpinu darīt arī joprojām. 

Kādēļ pēc bakalaura studiju programmas absolvēšanas nolēmi turpināt mācības Londonā? 

Pēc bakalaura iegūšanas man jau bija radušies specifiski jautājumi, uz kuriem es vēlējos atrast atbildes un nolēmu turpināt studijas maģistra programmā. Londonai par labu izšķīros vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, man patika programmas uzbūve (starpdisciplinārs kurss, divu gadu programma) kā arī skolas piedāvātās iespējas. Otrkārt, man likās interesanti studēt pilsētā, kurā ir tik daudz mākslas augstākās izglītības iestāžu. Vēl viens iemesls kāpēc izvēlējos Londonu, bija tas, ka vēlējos palikt neilga lidojuma attālumā no ģimenes.  

Vai starptautiska atzinība stimulē jaunradei pievērsties ar lielāku entuziasmu? Kas tevi (kā jauno mākslinieku) šobrīd visvairāk interesē mākslas telpā?

Es nedomāju, ka starptautiska atzinība stimulē entuziasmu. Tā drīzāk palīdz nodrošināt tavu radošo darbību. Viens no galvenajiem faktoriem ir atzinības publicitāte no kā izriet jauni kontakti, studijas vizītes, izstādes iespējas utt. Manuprāt, jauniem māksliniekiem nav problēmu ar entuziasmu, drīzāk ar to kā uzturēt savu darbību, ar visu ko tas sevī ietver. Proti,  vietu kur strādāt (studiju un darbnīcu (manā gadījumā metāl darbnīcu), materiālus, transporta izdevumus un spēju nodrošināt savu dzīvošanu. Katra atzinība stimulē šīs lietas. Atzinību var salīdzināt ar kāda uzticēšanos vai sava veida galvojumu tavam darbam vai tā potenciālam. 

Pašlaik es pats skatos uz to kā sapludināt un atvērt definīcijas starp dažādām nozarēm, bet es domāju, ka tas mani ir interesējis jau kopš radošās darbības aizsākumiem.

Kāds būtu tavs ieteikums vai iedrošinājums tiem, kas pašlaik mācās LMA pirmajos kursos, vai tikai plāno stāties akadēmijā? 

Pirmkārt, es varētu teikt, ka ir svarīgi racionāli saprast, ka mākslinieks tā ir profesija ne tikai dzīvesveids. Un otrkārt, jāsaprot, ka katra domāšanas modelis (lai arī ar ko tu nenodarbotos) vienmēr paliks tas pats. Ir svarīgi to saprast un analizēt. Izglītības iestāde ir radīta, lai palīdzētu, bet ne darītu to tavā vietā.  Man liekas, ir svarīgi iemācīties sev uzdot jautājumus un godīgi sev uz tiem atbildēt, pat tad ja atbildes varētu nepatikt.