Pirmā saruna: Ieva Kanepone izjautā skulptūras “Iztaisno muguru” autori Andu Munkevicu.

Izstāde aplūkojama Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā 15.02.-18.05.2025. Intervijas top bakalaura programmas kursā “Komunikācijas teorija un prakse”.

Vakara noskaņā Andas Munkevicas "AM studio" valda miers, bet pietiek tikai uzsākt sarunu, lai sajustu enerģiju, kas caurstrāvo mākslinieci. Kustībā. Neapstājoties pie jau sasniegtā, bet turpinot sevi izaicināt atklāt arvien jaunus slāņus.

"Iztaisno muguru!" esence sastāv no slāņiem, ko iemieso gan stikla materialitāte, gan monumentālās, bet tajā pašā laikā filigrānās gaismas skulptūras vēstījums. Stiklā pulsē pretmeti – tas vienlaicīgi var būt trausls, izturīgs, pakļāvīgs, taču kļūdas nepieļaujošs. Daudzslāņains kā Andas no 10 roku pāriem meistarīgi atveidotais dvēseles mugurkauls. Arī nosaukums aicina iztaisnot muguru – saņemties un sakārtot savu vērtību sistēmu, kas jo īpaši svarīgi ir mūsdienās. Mākslinieces veidotā atbalsta un koordinātu sistēma vizuāli atspoguļo vienotību un paaudžu pēctecību – spēku, kas rodas esot un darot kopā. Mūsu saknes un mūsu debesis. Dvēseles mugurkauls.

Domājot par saknēm – kā tu atradi mākslu, vai māksla atrada tevi?
Jau bērnībā varēju radoši izpausties. Esmu vienīgais bērns ģimenē, un mani vecāki gan strādāja, gan mācījās vienlaicīgi, tāpēc bieži biju viena pati. Viņi man izbēra klucīšus, un ar to es arī nodarbojos. Tas bija tas sākums: man ļoti patika veidot kompozīcijas, konstruēt, kas vēlāk ļāva izpausties tēlniecībā. Turklāt, kad man bija četri gadi, atceros, kā mammai teicu, ka vēlos būt pastniece. Viņa man, protams, jautāja, kāpēc? Es gribēju nest cilvēkiem vēstis, būt vēstnese. Savukārt bērnudārza apliecībā, norādot, par ko vēlos kļūt, ierakstīju, ka vēlos būt māksliniece. Jau tad biju izdomājusi.

Tātad tas ir bijis ierakstīts zvaigznēs. Vai, pareizāk sakot, jau bērnudārza apliecībā.
Jā, tā sanāk. No sākuma man gan likās, ka citas meitenes zīmē labāk, bet kā nonācu pie Ojāra Bērziņa, Salaspils 1. vidusskolas mākslas pasniedzēja, viņš paņēma mani savā paspārnē. Skolotājs ar lielo burtu, kurš deva ļoti daudz praktisku un teorētisku zināšanu. Manuprāt, mākslu bērnam var iemācīt skaidri un konkrēti, ejot soli pa solim. Līdzīgi kā ar matemātiku. Tieši viņš mani pamudināja darboties ar stiklu. Un es viņam paklausīju.

Tad tā bija liktenīga tikšanās?
Pilnīgi noteikti.

Tev ir svarīgi caur darbiem paust vēstījumu. “Iztaisno muguru!” aprakstā ir minēts, ka “vispārējā šodienas haosā pāri visam ir kaut kas tāds, ko nesagraut. Tā ir cilvēka piederība, griba, ģimene, mīlestība”. Un tavā darbā tā ir iemūžināta gaismā. Kā tu nonāci līdz šai idejai?
Ideja radās, vērojot to, kas notiek Ukrainā, kā tiek bombardētas mājas, kā cilvēki jūtas – ģimenē, ar bērniem – visas paaudzes kopā. Daļa izdzīvo, daļa nē… Un nākamajā rītā viņi saslauka gružus un turpina dzīvot tālāk.

Ukraiņiem katru dienu ir jāiztaisno mugurkauls.
Tieši tā. Ja tu salieksies, tu saproti, ka tu pakļaujies. Tev nav tiesību neiztaisnot muguru, ja vēlies bērnus, Ukrainu, nākotni. Ja vispār kaut ko vēlies... Vislielākā vērtība ir ģimene un tuvie, pie kuriem patverties, pieķerties, kad ir grūti. Tas ir vissvarīgākais, kas mūs satur kopā. Kāds, kas saprot, aizsargā. Darbā iemūžināts paaudžu spēks: gan vecajie – viedie, gan arī jaunie – plaukstošie. Un, protams, vēl viens no darba slāņiem ir iztaisnot savu muguru vērtību priekšā. 10 roku pāri nav nejaušība – kā 10 baušļi, koordinātu sistēma, pie kā turēties.

Cilvēki, kuri kā saknes notur pie zemes, un tie, kuri atgādina, ka ir vērts arī pietuvoties debesīm.
Jā, šīs atbalsta sistēmas ir spēks, kas var palīdzēt sakārtot vērtību sistēmu. Manuprāt, šajā brīdī tas ir ļoti aktuāli gan latviešiem, gan Eiropai, gan, būtībā, visai pasaulei kopā. Katram pašam jāsakārto sava vērtību sistēma. Ir skaidri jāsaprot, kas ir svarīgi. Kāpēc es esmu piedzimis? Kādus darbus es veicu? Kāpēc es to daru?

Un tavas dzīves aicinājums ir stikls. Aprakstā lasu, ka viens no roku pāriem pieder Andai –  kalnā kāpējai. Intervijās esi minējusi, ka kāpieni kalnos tev nav sveši, un pat esi kāpusi Fudzi kalnā. Vai darbu ar stiklu varētu raksturot kā kāpienu kalnā? Ceļš ir izaicinājumiem pilns, kļūdas nepieļauj, taču gandarījums par paveikto ir milzīgs.
Un nokrist var jebkurā brīdī. Patiesībā sevi noraksturot bija diezgan grūti. Man ir svarīgi ik pa brīdim nokļūt augstāk par zemi. Tieši aspekts, ka, kāpjot kalnā, vienmēr ir risks nokrist, bija noteicošais, kāpēc sevi asociēju ar kalnā kāpēju. Un šis risks ir jārespektē. Nokrišana ir bieža, bet ir jāceļas un jārāpjas atpakaļ.

Kā darba procesā esi mācījusies sadzīvot ar šo risku? Kādus atklājumus veici šī darba kalnā kāpienā?
Īstu nejaušību skulptūrās nav. Pirms darba uzsākšanas es procesu ļoti pārdomāju. Nejaušība var rasties saistībā ar reversu, kur ne visu vienmēr var redzēt un paredzēt. Un šajā brīdī var parādīties kas tāds, ko nebiju iecerējusi, ko nebiju gaidījusi. Piemēram, “Iztaisno muguru!”, es veidoju kodolu – centru, un pašas pirmās rokas balstās uz šī kodola, kas man atgādina zobenu. Tas nebija apzināti veidots.

Aizejot  darbam otrā  pusē, es sajutos kā aiz vairoga. Paslēpusies no raizēm, problēmām. Drošībā.
No aizmugures es gribēju radīt sajūtu, ka mēs esam vienotā nervu, asinsrites sistēmā. Kad cilvēks nostājas aizmugurē, lodziņos no iekšpuses ir iespējams redzēt šīs rociņas – redzēt tām cauri – tādā dimensijā, kas parasti nav ļauta.

Stiklam ir daudz dimensiju – tas ir maģisks un mūžīgs materiāls. Tam nekas nenotiks, ja vien to nesaplēš…
Viens no iemesliem, kāpēc es izvēlējos un iemīlēju šo materiālu, ir tieši šī attieksme un rūpes. Stikls nepiedod kļūdas. Jābūt lielai pietātei, jāparedz 10–20 soļi uz priekšu. Un stikls patiešām ir mūžīgs materiāls – to var saplēst, bet, ja ar to nekas nenotiek, stikls nepārveidojas. Un rezultātā tajā ir ieslēgta gaisma… Tas ir kaut kas unikāls.

Un līdz ar gaismu ieslēdzas cerība. Dvēseles mugurkaulā vienas no 10 ir arī Ukrainas kareivja plaukstas. Tās atgādina par brīvības trauslumu un tajā pašā laikā – par gara spēku un izturību.

Visu fotogrāfiju autors: Didzis Grodzs