Otrā saruna: Serafima Petrovska  izjautā vienu no izstādes kuratorēm un “Piliena” autori Martu Ģibieti

Izstāde aplūkojama Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā 15.02.-18.05.2025. Intervijas top bakalaura programmas kursā “Komunikācijas teorija un prakse”.

“Marta Ģibiete strādā daudzveidīgi, īpašu atpazīstamību gūstot ar neparastā tehnikā un dažādos mērogos veidotiem telpiskiem stikla darbiem. Martas stikla skulptūras ir ģeometriskas un vienlaikus poētiskas, radītas, gudri apejot stikla tehnoloģiju sarežģīto dabu.” – tā savu latviešu kolēģi raksturo igauņu stikla māksliniece Merle Kannus (lasiet vairāk šeit).

Izstādē “Slāņi” viens no visinteresantākajiem un iedvesmojošajiem darbiem man šķita Martas Ģibietes “Piliens” – savdabīgā autortehnikā no daudziem savienotiem plākšņu gabaliņiem veidots apjomīgs piliens. Tas ir iekārts garā auklā un zem tā atrodas spogulis, kas atver darbu no jauna skatupunkta. Kopā ar dažādās tekstūrās veidotu pilienu pie sienas, kas vibrējoši atspoguļojas uz grīdas, darbs atveras pilnībā.

“Piliens” atrodas pie zāles ieejas un izejas. Marta Ģibiete nav tikai “Piliena” autore, bet ir arī viena no kuratorēm, kas veidojusi izstādi. Aicināju viņu uz sarunu.

Kas jūs iedvesmoja radīt “Pilienu”? Vai tajā ietvertas kādas personiskas refleksijas?
Vispirms jau jāsaka, ka darbi nerodas tukšā vietā. Idejas un skices uzkrājas un plūst līdz ar kādu radniecisku interešu grupu. Manos darbos nav tiešas refleksijas, kaut gan tie, protams, ir saistīti ar konkrētiem notikumiem, cilvēkiem un emocijām, bet nē – tas nav darbu pamatā. Ja runājam par aktuālo tēmu, pēdējā laikā mani īpaši saista lāses. Man vispār patīk vienkāršas formas, un lāsi redzu dažādās izpausmēs: kā lāsi jeb pili, kā sēklu, visādās noapaļotās formās, kas iet uz augšu. Tieši šī skice man jau kādu laiku bija pie sienas un gaidīja savu laiku. Zinot par iespēju piedalīties izstādē, zinot muzeja telpu, radās lieliska izdevība izveidot šo lielo darbu. Man ļoti patīk iekarināti objekti, kā tie dzīvo un spēlējas ar gaismu. “Piliens”  ir saistīts ar iepriekšējiem darbiem – ar formām, kas paslēptas caurspīdīgos apjomos. Stikla objekts man nenozīmē amatniecisku, precīzi izveidotu darbu, novietotu uz podesta. To varu karināt un veidot peldoša kosmosa kuģa vai mākoņa ilūziju. Manā izpratnē stikla māksla ir telpisks un scenogrāfisks darbs. Tur ir kaut kas no brīnuma, sapņa.

Vai esat domājusi, kā jūsu darbs iespaido skatītāju? Vai tam vajadzētu uzburt to pašu mākoni, kosmosa kuģi vai vienkārši dzīvesprieku?
Kā māksliniece un mākslas patērētāja es arī sev uzdodu jautājumus: “Ko ir svarīgi parādīt skatītājam? Kā darbam būtu jāiespaido?” Tas ir skaistums, bet noteikti ne pirmajā vietā. Tā ir sajūta, ka mākslinieks ir mazliet burvis, radot vizuālu sajūtu, lai cilvēks ierauga ko tādu, ko nekad vēl nav redzējis, vai – ja nu ir redzējis – tad nekad nav tā sajutis. Dažreiz gribas runāt par nopietnām tēmām. Bet man arī patīk, kā dažkārt cilvēki paši ierauga kādu savu jēgu, jo es pati necenšos novilkt kādas konkrētas robežas un obligātas vadlīnijas, tur arī ir noslēpums. Kad darbu aiznes uz izstāžu zāli, tas sāk dzīvot pats savu dzīvi, veido savu pasauli, kam gan apgaismotājs, gan scenogrāfs, gan skatītājs pievieno kaut ko savu.

Lūdzu, pastāstiet par savdabīgo autortehniku, ko varam nekļūdīgi atpazīt kā jūsu stikla mākslinieces rokrakstu! Kāda tā ir, kā veidota, kā vispār radās šī tehnika?
Tehniku, kurā es strādāju, radīju jau sen, apmēram pirms 30 gadiem – 90. gadu vidū. To izgudroju, jo tolaik nebija tādas tehniskās iespējas, lai liela apjoma stikla objektus radītu savādāk. Jau tad, kad mācījos Latvijas Mākslas akadēmijā, gribējās uztaisīt kaut ko savu. Darbi, kas jādara studiju laikā, ir viens, bet fantāzija un personiskums ir cits. Mani vienmēr ir interesējusi telpiskā, trīsdimensionālā forma. Šī interese radās jau studijās Liepājā, mākslas skolā, kur es pabeidzu ādas apstrādes dizaina nodaļu, tāpēc modelēšana man ir saprotama. Turklāt mana mamma ir tērpu modelētāja, tāpēc man tas ir pazīstams temats. Vispār pirmais, ko uzkonstruēju, bija cepuru piegrieztnes.
Akadēmijā mēs strādājām gandrīz tikai plaknē. Trīsdimensionāli bija iespēja strādāt tikai rūpnīcas apstākļos, kas bija finansiāli sarežģīti. Tad es nonācu pie idejas, ka no atsevišķām daļām var uzbūvēt plastisku formu. Savā ziņā tā ir atsauce arī uz vitrāžām, kur no sīkām detaļām veido lielus darbus. Tehnika veidojās no tām prasmēm, ko biju apguvusi mācību laikā, un arī pirmo darbu autortehnikā izgatavoju tolaik jaunajā kausēšanas krāsnī akadēmijā, kas nozīmēja, ka radās iespēja taisīt ne tikai mazus darbiņus. Pirmais jaunajā tehnikā darinātais darbs piedalījās izstādē galerijā “Laiva”, kur izstādījās ne tikai studenti, bet arī citi, pieredzējuši mākslinieki.

Vai uzreiz sākāt izmantot durstīgi adatainos stiprinājumus stikla elementiem?
Es meklēju veidu, kā savienot. Paņem formu, uzzīmē, sadali, bet to atkal jāsavieno. Es paeksperimentēju ar dažādām metāla stieplēm un savienojumiem. Fizika dara savu – kaut kur ir smagums, kaut kur stieplei jābūt noteiktā resnumā. Tas ir vadošais, bet nav vienīgais veids, kā es strādāju ar stiklu. Asumiņš pakārtojas formai, bet viņš jau veido savu sajūtu… es par to tik daudz nedomāju. Necenšos to noslēpt, bet stieple pati atgādina dabas formu – pat spēj aizsargāt – kā sevi aizsargā magones pumpurs.

Kāds bija izstādes “Slāņi” koncepts? Kā viss izveidojās?
Mēs, izstādes kuratores, esam sadarbojušās jau iepriekš – pirms trīs gadiem veidojām Baltijas stikla mākslas izstādi Polijā, Vroclavā, kur galvenā ideja bija parādīt, kas un kādi mēs esam. Kopumā tur piedalījās 36 mākslinieki – 12 no katras valsts. Tur bija mērķis parādīt to dažādību. Pēc tam sākām sarunāties par kopēju izstādi ar Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju. Kad atbilde no muzeja bija “jā”, mēs kopā ar citiem kuratoriem sākām izstrādāt  koncepciju, domājām, ko mēs gribam parādīt? Mums vairs nebija mērķa iepazīt vienam otru un parādīt, kas mēs esam – Baltijas stikla mākslinieki. Nolēmām izveidot labu izstādi, kurā piedalās mākslinieki, kuriem stikls ir ļoti nozīmīgs, bet ne obligāti tie, kas strādā tikai ar stiklu. Noteikti, lai ir stikls, noteikti – Baltijas, noteikti – mākslinieki, kas strādā šobrīd. Mēs vairāk gribējām parādīt telpiskas kompozīcijas un instalācijas, nelielas scenogrāfijas, bet mazāk – atsevišķus priekšmetus, kas varētu atgādināt dizaina objektus, tomēr neizslēdzot arī to. Tad sākām runāt, apspriest, saprast, kas mums katram ir, ko zinām par savas zemes māksliniekiem. Latvijā veidojām konkursu, kura nosacījumi bija tādi, ka mākslinieks varēja piedāvāt gan jau izveidotu darbu, gan arī ideju tieši tai telpai. Skicēm bija stingra atruna, ka tām jābūt realizējamām līdz izstādei. Nosacījums iepriekš izveidotiem darbiem bija tāds, lai tie nebūtu pārāk seni, radīti ne vairāk kā piecus gadus iepriekš.
Telpa kopā ar scenogrāfiju diktē to, kā jāizskatās darbam, tomēr mākslas darbi izveido jaunu kopumu telpā. Mani iepriecināja, ka daudzi no konkursa darbiem bija tieši skices. Tas apstiprina, ka mūsu mākslinieki tik maz veido mākslas objektus nevis tāpēc, ka nav ko teikt, bet tāpēc, ka nav stingra iemesla īstenot savas ieceres. Tie, kas strādā materiālā, tostarp stiklā, ir tādi cilvēki orķestri – vienlaikus mākslinieki, dizaineri, bieži vien uzņēmēji vai pedagogi. Es, piemēram, strādāju ar stiklu katru dienu, bet ne viss, ko es izgatavoju domāts izstādēm. Veidoju pasūtījuma darbus, praktiskas lietas – stikla dizainu.
Kad iegūta mākslas izglītība, mākslinieku interese ieplūst reālajā dzīvē. Mums ir jaunie un pavisam jaunie mākslinieki, kuri kaut kur pazūd, kad absolvējuši akadēmiju ar brīnišķīgiem diplomdarbiem. Kāpēc tā? Mums Latvijā gandrīz nenotiek grupu izstādes stikla mākslā. Tāpēc nolēmām organizēt konkursu, gribējām dot jaunas iespējas māksliniekiem.

Kāpēc Latvijā nenotiek stikla mākslinieku grupas izstādes?
Labs jautājums… Mums arī vairākus gadus nav bijušas lielas lietišķās mākslas izstādes. Kādreiz bija.

Citās Baltijas valstīs, Lietuvā un Igaunijā, ir labāka situācija?
Igaunijā regulāri notiek grupas izstādes. Tur ir stikla mākslinieku biedrība, kas regulāri organizē izstādes, kā arī, piemēram, godina savus labākos stikla māksliniekus. Viņi svin kopā būšanu. Bet arī viņiem nav viegli. Lietuvieši arī īsti neturas kopā. Lietuviešu kuratore stāsta, ka viņiem ir vēl mazāk mākslinieku nekā Latvijā, kas darbojas tieši ar stiklu.

Kas noteica ekspozīcijas kopējo vizuālo tēlu?
Tas tapa ilgā sadarbībā ar kuratorēm, un mūsu scenogrāfe arī bija kā kuratore. Ne jau atlasot darbus, bet veidojot kopēju tēlu un ļaujot katram izcelties. Mēs visi ļoti uzticējāmies lietuviešu scenogrāfei Renatai Valčikai. Viņas izejmateriāls bija telpa, gaisma un mūsu darbi. Ideja bija veidot tādu kā pastaigu promenādē, lai visu neieraudzītu uzreiz, bet, ikreiz pagriežoties, varētu ieraudzīt jaunu pasauli un atklāt jaunu rakursu trīsdimensionālajiem darbiem. Ļoti veiksmīgi īstenota iespēja apskatīt darbus no visām pusēm.

Vai varat pateikt, ar ko Baltijas stikla mākslinieki ir unikāli un atšķirīgi no Eiropas un pasaules līmeņa stikla māksliniekiem?
Mums nav tik sena vēsture. Kaut gan stikla māksla kā mākslas veids vispār nav sena, jo stikls vairāk saistīts ar rūpniecību un pārstāv vai nu utilitārus vai ļoti ekskluzīvus priekšmetus, vai arī tas iekļauts arhitektūrā, piemēram, vitrāža no viduslaikiem. Attīstoties rūpniecībai, radās jaunas iespējas, līdz ar jūgendstilu parādījās stikla dekora priekšmeti interjerā, bet tikai vēlāk, apmēram 20. gadsimta vidū, stiklu sāka uztvert kā patstāvīgu mākslas veidu. Tikai tad sāka dibināt mākslas studijas, kur mākslinieks strādā individuāli, nebūdams piesaistīts kādai rūpnīcai kā dizainers, kā, piemēram, Skandināvijā bija ļoti izplatīts.
Mēs te esam tādi pusaudži ar visādām spurīgām idejām. Baltijā plašākas iespējas parādījās tikai 90. gadu vidū. Pēc atmodas, kad robežas atvērās, visi varējām piedalīties simpozijos, iziet ārpus un parādīt arī sevi. Jo vairāk apmaiņas – jo vairāk viss notiek. Mēs gribam daudz eksperimentēt, esam poētiski un iztiekam ar tādiem līdzekļiem, kas ir. Mūsu vēsture ir īpaša.

 Visu fotogrāfiju autors – Didzis Grodzs.