Devītā saruna: Roberta Kalniņa izjautā instalācijas “Anarhista dienasgrāmata” autorus

Izstāde aplūkojama Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā 15.02.-18.05.2025. Intervijas top bakalaura programmas kursā “Komunikācijas teorija un prakse”.

IRMA ir starptautiska, radoša bezpeļņas organizācija, kuru tās pamatos pārstāv divi mākslinieki –  Ingunu Audere (LV) un Maikls Rodžerss (Michael Rogers; ASV). Viņu projektus raksturo materialitāte, identitāte, koncepts,  metafora un kopsakarību meklējumi starp šiem elementiem. Izmantojot instalācijas un skulpturālos objektus, IRMA collaborative izceļas ar spēju izaicināt jau zināmos naratīvus, kas aicina skatītāju domāt dziļāk par cilvēku un pasauli mums apkārt.
Inguna Audere izceļas ar multidisciplināro pieeju mākslai, kas apvieno stikla mākslu, tēlniecību, glezniecību un performanci simboliski poētiskā veidā. Audere ieguvusi izglītību Dizaina un lietišķās mākslas vidusskolā, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijā, 2010. gadā absolvējot doktorantūru. Ieguvusi papildizglītību arī LMA glezniecības studijā pie Alekseja Naumova un bijusi praksē Ļvivas Mākslas akadēmijā.
Maikls Rodžerss vienpadsmit gadus vadījis Aiči Izglītības universitātes Stikla programmu Japānā, bet šobrīd strādā Ročesteras Tehniskajā institūtā kā emeritētais profesors, paralēli darbojas dažādos projektos. Strādā pārsvarā Ņujorkā un nodarbojas ar performanču un instalāciju pētniecību un veidošanu.
Intervija norisinājās, pieskaņojoties mākslinieku starptautiskajam garam – caur e-pasta vēstulēm.

Cik saprotu, darba “Anarhista dienasgrāmata” iedvesma aizgūta no Hermaņa Hesses esejas “Stepes vilks”. Varbūt jūs varētu pastāstīt, kā šī ideja atnāca pie jums? Vai bijāt jau sen pazīstami ar “Stepes vilku”?
Inguna un Maikls: Pirms vairākiem gadiem mēs bijām pievērsušies "Stepes vilkā" izklāstītajai tēmai kādā Gotlandes galerijas izstādē. Vēlējāmies atrast vienojošu  aspektu, kuram mēs abi pietuvotos katrs savā individuālajā veidā. Par šo vienojošo aspektu kļuva Hermaņa Hesses romāns. Inguna to tikko bija beigusi lasīt un ieteica arī man to izlasīt. Mums abiem šis romāns šķita iedvesmojošs, jo tas visai pamatīgi iedziļinās cilvēka psihē un brīvības dimensiju izpētē. Galvenais varonis iestājās pret piespiedu iekļaušanos jebkādā hierarhijā un tādējādi simbolizēja sava veida anarhistu. Mēs sadarbojāmies arī ar zviedru mākslinieci Annu Norbergu (Anna Norberg), kura izstādes atklāšanas laikā lasīja dzeju, un latviešu scenogrāfu Viktoru Jansonu, kuram tika uzticēts izstādes kopējais noformējums un noskaņa. Beigu beigās šī pieredze bija tik pārsteidzoša, ka mēs nolēmām vēlreiz atgriezties pie “Stepes vilka” esejas tēmas un pievērsties tai no cita skatu punkta.

Kā “Stepes vilks” ieraugāms tieši “Anarhista dienasgrāmatā”?
I un M: "Stepes vilks" bija skaisti uzrakstīts. Hesse spēj gleznot ar vārdiem; tas, kā viņš pievērš uzmanību mērķtiecīgiem novērojumiem un detaļām, ļauj lasītājam iztēloties to, ko redz pats Hesse. Tas ir arī bagāts ar metaforām, kā piemēram, cilvēka dabas dualitāti – mūsu sociāli nosacīto pusi, kā arī mūsu dzīvnieku instinktiem – , dzīves  izpēti, kas traktēta caur pieredzi, kā arī brīvību un autentiskumu.
Mūsu darbā ir galds un divi krēsli, kas liecina par sarunu. Galds un grīda ir spoguļattēlā, tā ir transformējoša telpa, kurā nekas nav gluži tāds, kā šķiet. Ap galdu ir divi apdeguši krēsli, uz viena no tiem ir vilka galvaskauss, bet pie otra uz zemes ir divi eņģeļa spārni. Uz galda virsmas ir cilvēka galvaskauss ar sveci, kuras sveķi līst pār galvaskausa malām, pudele pudelē un priekšmets, kas atgādina krūti. Darbā ir pozitīvā un negatīvā telpa, caurspīdīgums un necaurspīdīgums, kā arī spoguļattēls, kas ierauj skatītāju metaforu bagātībā. Tas viss ir izgatavots no stikla, kas arī iemieso darba nozīmi; tajā parādās trausluma, atspulgu un maldinošā izskata aspekti.

Kas jums bija svarīgāk radot “Anarhista dienasgrāmatu”– nodot konkrētu vēstījumu vai ļaut skatītājam pašam atrast atbildi uz to, ko mākslas darbs vēsta?
I un M: Šī darba tapšana paredzēja sava veida riska uzņemšanos. Veidojot šo darbu, rezultāts vienmēr bija apšaubāms vai riskants. Arī šajā gadījumā mēs nevēlējāmies ilustrēt “Stepes vilku”, bet drīzāk parādīt mūsu attiecības ar tā lasīšanu. Mūsu nolūks bija izveidot to sajūtu, lai radītu vizuālu stāstījumu, kurā skatītājs varētu pabeigt darbu, interpretējot to pēc saviem ieskatiem. Mēs varētu teikt, ka nav vienas pareizās atbildes. Katra interpretācija varētu būt nedaudz atšķirīga, pamatojoties uz pieredzi un zināšanām, ar kādām skatītājs pieiet šim darbam. Tomēr metaforām nav bezgalīgas nozīmes, mēs vedinām skatītāju noteiktā virzienā.

Varbūt jūs varētu pastāstīt vairāk par to, kāds bija darba radīšanas process? Kā notika “darba dalīšana”?
M: Tas bija patiesi kopīgs darbs, kurā mēs abi iesaistījāmies katrā procesa posmā. Caur sarunām mēs vienojāmies par darba kopējo vizuālo izskatu, pēc tam jau sākām domāt par detaļām. Kad bijām vienojušies par virzienu, soli pa solim mēs nolēmām, kurš varētu pievērsties konkrētajam aspektam. Inguna izcili pārvalda scenogrāfiju un grafisko virsmu apstrādi, kā piemēram, spoguļstikla veidošanu, es mēdzu vairāk sliekties uz lietā stikla objektiem, bet mēs abi varam iedomāties, kā kaut kas izskatīsies. Mūsu darbību var raksturot kā vārnas lidojumu, tātad tā nav organizēta konvencionālā izpratnē. Lai gan loģistika, kas vajadzīga lai izveidotu paceltu spoguļstikla grīdu ar galda un krēslu svaru uz tās, pieprasa visu rūpīgi izsvērt un pārdomāt.

Vai jūs zinājāt, kur jūsu darbs tiks izstādīts? Kā veidošanas procesu ietekmē telpa, kurā tas tiks izstādīts un kā to apgrūtina, ja tas nav zināms?
I un M: Mēs zinājām, cik daudz vietas mums būs atvēlēts un zinājām, kur tas būs. Apsvērām to, kas ir apkārt, lai izvairītos no vizuāliem traucēkļiem. Svarīgi bija iepriekš zināt vietu. Par to paldies izstādes scenogrāfei Renatai Valčikai. Jebkura izstāde paredz sava veida izaicinājums, kas var prasīt zināmus kompromisus. Mēs uzskatām, ka šos izaicinājumus esam pārvarējuši un jūtamies laimīgi un apmierināti ar darba galīgo noformējumu.

Vai darba radīšanas procesā saskārāties ar neparedzētām izmaiņām, vai rezultāts atšķīrās no sākumā iecerētā?
I un M: Par laimi, mūsu darbs attīstījās tieši kā iecerēts. Ņemot vērā, ka mēs bieži strādājām gan Latvijā, gan ASV, bija daudzas lietas, kas varēja neizdoties, bet galu galā viss izdevās. Mums bija Facetime sarunas, kas ļāva turpināt darbu attīstīt, strādājot atsevišķi. Un tomēr, realizējot dažus aspektus, nācās spert soļus gan atpakaļ, gan izdevās tos spert uz priekšu. Lietās detaļas nācās pārkausēt dažādos veidos, stikla šķiedra un spoguļstikls tika izveidots un pārtaisīts vairākas reizes pirms sasniegts vēlamais rezultāts. Tā bieži vien notiek radošajā procesā. Tomēr transportēšanas laikā nekas netika pazaudēts, kā arī nekas nesalūza, būvējot un rekonstruējot instalāciju.

Domājot par stiklu kā materiālu, gribētos zināt vairāk par to, kā ir ar to strādāt. Katrs materiāls apzināti vai neapzināti pieprasa citādu pieeju gan radošajai idejai, gan tās realizācijai. Kāds ir tas process, kurā ideja nonāk līdz gala produktam, tieši strādājot ar stiklu, un kā šis materiāls to ietekmē (iedvesmo, ierobežo, iedrošina)?
I: Esmu sapratusi, ka stikla apstrāde ir tas process, kurā var ieslīgt, tāpēc vienmēr meklēju metaforas, kurās stikla īpašības saskan ar maniem konceptiem.
M: Stikls ir viens no sarežģītākajiem materiāliem, ar ko strādāt, jo ar to ir saistītas tādas parādības kā caurredzamība, caurspīdīgums un arī necaurspīdīgums, atspīdums un refrakcija (gaismas laušana). Stikla molekulārā struktūra atšķiras no jebkura cita materiāla. Manuprāt, labākie darbi ir tie, kuros materiāls un process veido darba saturu. Tā saistība ar gaismu ir tik spēcīga, ka tā ir neatdalāma. Ir vajadzīgi gadi, lai izkoptu izpratni par tā dabu un potenciālu. Es neesmu pārliecināts, ka cilvēks kādreiz vispār apgūst materiālu, to īsti nevar pakļaut, bet drīzāk arvien patiesāk mīlēt, iepazīt un cienīt.

Es gribētu mazliet vairāk parunāt arī par pašu izstādi “Slāņi”. Ko, jūsuprāt, šī izstāde pasaka par Baltijas stikla mākslu mūsdienās?
I un M: Baltijas stikla māksla ir ļoti daudzveidīga. Robežas starp dizainu, lietišķo un tēlotājmākslu ir izplūdušas. Iespējams, vēl ir pāragri spriest, bet kopumā darbi tādā laikmetīgā izpratnē labi iekļaujas 21. gadsimtā. Tie tehniski izaicinājumi, kas bija aktuāli pirms desmit vai divdesmit gadiem ir atrisināti un pārvarēti, radot unikālu izteiksmes skaidrību. Stikls kā materiāls, ar kuru mākslinieki var strādāt, ir asimilēts plašajā mākslas pasaules vizuālajā valodā.

Ar ko stikla māksla Baltijā ir unikāla skatoties Eiropas un iespējams arī visas pasaules kontekstā?
I un M: Katrai valstij ir sava stikla mākslas vēsture, kas veidojusies mākslas akadēmiju kontekstā. Protams, stikla mākslas programmas ir daudz guvušas, pateicoties saiknēm, kas veidojušās ar tēlniecību, glezniecību un citām mākslas jomām. Pateicoties profesoru un pasniedzēju iespējām ceļot, varēja labi pārzināt sasniegumus Eiropā un arī starptautiskajā mērogā. Iespējams tas, ka Baltijā nav izveidojušies tirgi, ir bijusi laba lieta, jo tirgi var negatīvi ietekmēt to, kas tiek radīts. Mākslinieki rada to, ko paši vēlas, nevis to, kas varētu tikt pārdots. Kā "runā" izstāde "Slāņi", izpausmes ir daudzveidīgas un tikpat individuālas kā paši mākslinieki. Baltijas stikla māksla ir tajā stadijā, kad tā tiek iepazīstināta pārējai pasaulei. Uzsvars likts vairāk uz personību nekā uz vienotu izteiksmes veidu (ja salīdzina ar Itālijas vai Čehijas stikla mākslas senajām tradīcijām).

Par cik izstādē piedalās daudz un dažādi mākslinieki, vai jūs sajūtat konkurenci, vai arī tieši jūtat pozitīvu mijiedarbību starp mākslas darbiem?
I un M: Nē, katrs mākslinieks ir atzīts un pieredzējis. Šāda izstāde ļoti veicina pieredzes apmaiņu un draudzīgas attiecības starp visiem iesaistītajiem.

Kādas ir jūsu domas par citu mākslinieku darbiem? Vai ir darbi, ko vēlētos izcelt?
M: Lai gan es augstu vērtēju daudzus darbus, viens no tiem, kas izcēlās, ir lietuviešu mākslinieka Doma Ignatavičius dekonstruētais galds un krēsls, kas ietīts stikla plāksnē.
Kluss un neuzkrītošs darbs, konceptuāli izcils un nevainojami pārdomāts. Tas stāsta par visiem priekšmetiem piemītošo noslēpumainību un slēptajiem aspektiem un par to, kā tos var atklāt, atmaskot un galu galā pārbaudīt. 
I: Šajā izstādē mēs varam redzēt lielu daļu no Baltijas reģiona stikla mākslinieku ainas. Katrs ir atradis savu individuālo izteiksmes veidu. Lai gan dažiem vizuāli dominē stikla apstrādes tehnika, visi darbi ir vizuāli pārliecinoši.Vēlos izcelt tos darbus, kuros vispirms uzmanību piesaista spēcīga koncepcija – Doma Ignatavičius, Jūlijas Pociutes, Tīnas Sarapu un Kārļa Bogustova.

Ja runa ir par radošo procesu kā tādu, kas ir tā daļa radīšanas procesā, kas sagādā vislielāko gandarījumu un kas ir tā daļa, kas liek darbam stagnēt? Kas ir tie mehānismi, kas stagnāciju ļauj visefektīgāk pārvarēt?
M: Redzēt, kā ideja, sajūta vai intuīcija ir īstenota, rada gandarījumu, taču gandarījums ir arī process, visi krustceļi, nepareizie un pareizie pagriezieni galu galā noved pie interesantām iespējām. Ja mākslinieks izjūt stagnāciju, arī darbs kļūst tāds pats. Svarīgi ir nepārtraukti attīstīties, izmantojot zināšanas un pieredzi. Ceļot, lasīt, satikt cilvēkus, riskēt, ielēkt aukstā ezerā, iziet ārpus sevis. Manuprāt, mākslai ir jāpārceļ mani no vietas, kur esmu, uz vietu, kur vēl neesmu bijis.
I: Radoši strupceļi manā izpratnē ir tie, kad mākslinieks iestrēgst vienā izteiksmes veidā un tad darbi vizuāli kļūst līdzīgi viens otram. Lai izkļūtu no stagnēšanas, ir svarīgi interesēties par notiekošo mākslā un dzīvē vispār, kā arī nolikt sevi ārpus komforta zonas un, piemēram, iemācīties ko jaunu.
Bet, atgriežoties pie tā, kas sagādā gandarījumu… Stikla materialitātei ir dažādi izpausmes veidi, tādēļ radošajā procesā mani aizrauj iztēles un realitātes sabalansēšana. Tas ietver eksperimentu, spēju gara acīm redzēt rezultātu un būt gatavam tehniskām neveiksmēm, kas savukārt var novest pie jauniem izteiksmes veidiem. Neparedzamība/piedzīvojums laikam ir tas, kas mani sajūsmina.

Kā veidojas tā proporcija starp radošo ideju, subjektivitāti, brīvību un tomēr tehnisko meistarību/standartiem?
I: Apzinoties savas fiziskās un ekonomiskās iespējas, esmu iemācījusies dažādus paņēmienus, kā radoši izpausties (ne vienmēr tas ir tikai stikls). Sekoju saviem, pašas noteiktiem standartiem, kas var arī nesakrist ar citu profesionāļu viedokli par to, kādai ir jābūt stikla mākslai. Lielāku nozīmi piešķiru mākslinieciskajai kvalitātei, vizuālajam tēlam. Tas neizslēdz amata prasmju augsto kvalitāti, kad nepieciešams.
M: Līdzsvars ir sarežģīta lieta, iespējams, tā drīzāk ir spēja nonākt galējībās. Tāpat kā jebkurā citā jomā, ir jāvelta sevi izpratnei, procesa un tehnikas apguvei. Tu iegūsti zināšanas, tad aizmirsti tās un saki to, kas ir jāsaka. Tā šķiet kā pastāvīgi mainīga ainava, es cenšos būt veikls un atjautīgs, vienlaikus nekad nepadodoties. Būdams ceļotājs, es bieži esmu ārpus notikumu loka. Man šķiet, ka māksliniekam tā nav nemaz tik slikta vieta, kur būt.

Diemžēl par stikla mākslu un lietišķo mākslu kā tādu nākas dzirdēt maz publiskajā telpā. Noslēdzot šo sarunu, man būtu svarīgi uzzināt jūsu viedokli par to, kas būtu nepieciešams mākslas vidē, lai stikla māksla sasniegtu lielāku audienci un paši mākslinieki iegūtu plašākas iespējas un atpazīstamību? Kas ir tas, kas trūkst – raksti, reklāmas, finansējums, atbalsts no mākslas vides iekšēji vai sabiedrības?
I: Pamatojoties uz savu pieredzi, varu teikt, ka lielāks savstarpējs atbalsts un pozitīva attieksme pašu Latvijas stikla mākslinieku vidū ir vitāli svarīga. Pīļu dīķa likumi ierobežo izaugsmi vietējā mērogā, bet nav šķērslis starptautiskām aktivitātēm. Normāla vizuālās mākslas analīze un kritika Latvijā (un ne tikai) ir iztrūkstoša pašos pamatos, līdz ar to tas skar arī stikla mākslas jomu. Tādēļ jo īpaši priecājos par iespēju atbildēt uz jūsu uzdotajiem jautājumiem.
M: Tas, kas notiek Baltijā, mani iedvesmo. Varbūt ir vajadzīgs tikai laiks. Šī izstāde brīnišķīgā veidā ir apvienojusi Baltijas māksliniekus, kas savukārt sāk definēt ar stiklu radītās mākslas raksturu Baltijā. Es ļoti vēlētos, lai Baltijas valstīm tiktu pievērsta lielāka uzmanība starptautiskā mērogā. Tas gan notiek, māksliniekiem piedaloties un gūstot atzinību starptautiskos konkursos. Brīnišķīgi ir tie mākslinieki, kuri ir atvēlējuši savu laiku, lai organizētu tādas izstādes kā “Slāņi”. Viņi ir brīnišķīgs piemērs tam, kā visi varētu gūt atzinību un virzīties uz priekšu.

Fotogrāfiju autors – Didzis Grodzs.