LMA mākslas zinātnes studentes apmainās iespaidiem izstādē “Slāņi”, kas apskatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā 15.02.-18.05.2025.

Katrs no mums pasauli ierauga savā veidā. Domājot par mākslas darba vēstījumu, viedokļi par to bieži atšķiras. Šādos gadījumos palīgā nāk anotācija, kas skatītājam norāda īsto virzienu. Mūsu uzdevums bija aplūkot abas “monētas” puses – vizuāli attēloto un tekstā komentēto. Cik bieži tās sakrīt? Un vai lielākais izaicinājums nerodas brīdī, kad apraksts, izlasīts pirms saskarsmes ar mākslas darbu, ietekmē vai pat izmaina tā uztveri? Cilvēks var nemanot atteikties no savas sākotnējās domas, uzskatot to par aplamu.

Dalāmies dažos iespaidos par izstādē redzamo, ievērojot principu, ka Alise darbus vēro bez iepriekšējas iepazīšanās ar aprakstiem, bet Ieva jau pirms muzeja apmeklējuma ir paguvusi ielūkoties izstādes ceļvedī.

Marta Ģibiete. “Piliens”

ALISE: Ieraugot darbu, ir skaidrs, ka tas ir viens liels piliens. Lai gan, kāpēc gan tā nevarētu būt sēkla? Jebkurā gadījumā tas saistās ar dzīvības tēmu.

IEVA: Un mazās pilītes veido lielo okeānu. To arī māksliniece ir vēlējusies pateikt. Mūsu katra loma šīs kopības veidošanā. Skulptūra arī sastāv no daudziem gabaliņiem – ja kāds iztrūktu, struktūra vairs nebūtu fundamentāli spēcīga.

A: Šo darbu var apskatīt arī no cita skatpunkta, jo apakšā ir spogulis. Ieraugot pilienu, ieraudzīt arī sevi pašu.

I: It kā, paskatoties spogulī, skatītājs ierauga atbildīgo par to, lai šī kopā pastāvēšana būtu veiksmīga. Katra rokās ir liela atbildība. Un, protams, arī pats ūdens ir dzīvības simbols.

A:  Vēl es iedomājos, ka ūdenim taču ir atmiņa… Mēs arī šādā veidā varētu ieskatīties pagātnē. Mācīties no kļūdām. Mēs spoguļojamies pagātnē.

I: Jā… Pagātnē un nākotnē. Domāju, veiksmīgi var nolasīt, ko autore ar šo darbu ir vēlējusies pateikt, taču paliek brīva vieta arī individuālai interpretācijai.

Artis Nīmanis. “Laika mērītājs”

A:  Raugoties šajā darbā, man rodas asociācijas ar ūdeni, plūsmu. Lai gan, iespējams, tas vienkārši ir palags, ko vajadzētu izgludināt. Vai arī karogs kas plīvo vējā. Laika mērītājs – filosofiski vai politiski. Pastāvošā vara, pats cilvēks. Kur nu vien tas vējš mūs ir aiznesis un vēl aiznesīs…

I:  Autors ir bijis ļoti lakonisks savā skaidrojumā, bet acīmredzami viņš ir vēlējies runāt par “lielajām” tēmām. Par laika ritējumu, sākumu, beigām, varbūt bezgalību? Atklāt šī mūžīgi aktuālā jautājuma interpretāciju veidā, kas raksturo laika plūdumu. Taču, kā darbā var redzēt, tajā ir atdalījums, pārtraukums. Varētu šķist, ka laiks ir kas lineāri plūstošs, bet mūsu katra dzīvē notiek lietas, kas to spēj apstādināt.

A: Subjektīvi var likties, ka laiks ir apstājies, bet objektīvi tā tas nav, laiks vienmēr rit uz priekšu.

IRMA Collaborative (Inguna Audere, Michael Rogers) “Anarhista dienasgrāmata”

A: Ņemot vērā kompozīciju, nepamanīts nepaliek galvaskauss. Iespējams, mākslinieki ir vēlējušies paust ideju par anarhisku haosu, kaut ko nāvīgi iespaidīgu, kas varētu mainīt sarunas gaitu pie galda.

I:  Apslēptie slāņi kompozīcijas sakarā tiek atklāti tikai tad, kad izstādes apmeklētājs ir izlasījis aprakstu. Liela nozīme ir Hermaņa Heses grāmatai “Stepes vilks”, līdz ar to būtu vēlams iepazīties ar darba aprakstu. Šī ir saruna starp diviem cilvēkiem par grāmatu, kas atklāj cilvēka iekšējo cīņu pašam ar sevi, savu esamību, identitāti. Iekšējās brīvības meklēšana. Un simboli tam ir priekšmeti, kas ir mūsu priekšā. Galvaskauss, kritušā eņģeļa spārni, kas liek domāt par pacelšanos un, iespējams, atdzimšanu. Kā arī trauks traukā, kas varētu simbolizēt cilvēka dualitāti, ko tik veiksmīgi atspoguļo “Stepes vilks”. Man ļoti patīk, ka liela daļa priekšmetu ir tā kā noslīpēti, kas varētu liecināt par iekšējās pasaules atklāšanu.

A: Sanāk, lai izprastu darba dziļākos slāņus, jābūt vismaz kaut kādai nojausmai par grāmatu “Stepes vilks”?

I: Jā, bet aprakstā ir pietiekami daudz informācijas, kā arī citāti no paša romāna, kas izstādes apmeklētājam neļaus palikt pilnīgā tumsā.

A: Un kāpēc, tavuprāt, krēsli ir pagriezti pret galdu? Vai tā varētu būt nevēlēšanās sarunāties?

I: Iespējams, saruna jau ir notikusi.

Dalia Truskaitė. “Atstrādājuši”

I: Pirms tu dalies ar saviem pirmajiem iespaidiem, es vēlos jautāt, ar ko tev saistās nosaukums?

A: Atstrādājuši… Pirmais, ko iedomājos, ka cilvēks ir tik daudz strādājis, ka ir jau gana. Pietiek. Citi vairs nevar no tevis neko prasīt, jo tu esi jau pārstrādājies, izpildījis vairāk uzdevumu nekā nepieciešams. Lai gan, ja godīgi, vizuāli man nosaukums neiet kopā ar to, ko es saskatu darbā. Es šeit drīzāk redzu vēlmi kaut ko aizpūst prom, no kaut kā varbūt aizbēgt, ņemot vērā daudzos vēdekļus.

I: Ja es tev teiktu, ka aprakstā ir minēts, ka ir izmantota motoreļļa. Ko tas varētu simbolizēt?

A: Tad jau tas drīzāk saistās ar mašīnu. Cilvēks ir tik daudz atstrādājis, ka no viņa jau ārā tek motoreļļa. Stop! Ir laiks apstāties.

I: Interesanti, ka autores ideja ir apspēlēt skaistuma un neglītuma jēdzienu. Līdz ar to pirmo rindu vēdekļi ir tādi balti, tīri, taču aiz tiem ir vēdekļi, kas apstrādāti ar motoreļļu. No sērijas – jau padzīvojuši. Autorei svarīgi ir bijis šo brieduma aspektu nevis noniecināt, bet tieši svinēt. Motoreļļa ir simbols pārdomām, rūpēm, praktiski visam tam, kas dzīves laikā ir atstājis kādu nospiedumu. Taču ekspozīcijā eļļa mijiedarbojas ar gaismu un, galu galā, šie vēdekļi vizuāli atklāj un pārsteidz visvairāk. Skaistums, kas nāk ar briedumu un dzīves pieredzi.

A: Ne velti uz ceļa izlijusi motoreļļa mirdz varavīksnes krāsās.

Rūta Lipaitė. “Aizkars”

A: Man kā žagatiņai visas spožās pērlītes ļoti iet pie sirds. Man patīk gan spīdumiņi, gan krāsiņas, kas atgādina bērnību… Kad biju maza, vācu krellītes, mazas, nevajadzīgas lietas, tāpēc šis aizkars mani ļoti uzrunā. Un krāsas liek domāt par bērnības prieku, kad daudz laba nevajadzēja.

I: Pietika paskatīties uz varavīksni, un laime pilnīga.

A: Es joprojām skatos uz varavīksni, un laime ir pilnīga!

I: Nu tad, lai tava laime kļūtu vēl pilnīgāka, padalīšos ar to, ko autore atklājusi aprakstā. Darbs vizuāli ir krāšņs un iespaidīgs, bet tam ir vēl viens svarīgs slānis. Šis aizkars pieskaras arī reliģijas tēmai, jo tas ir veidots no rožukroņiem, ko māksliniece ir atradusi krāmu tirdziņos – nevienam vairs nevajadzīgus. Viņai ir bijis svarīgi dot tiem otru iespēju. Ļaut vēlreiz mirdzēt, radot skatītajam šo maģisko sajūtu.

A: Sajūtas tik tiešām liekas maģiskas. Kā nonākšana citā pasaulē.

I: Pati māksliniece raksta, ka “aizkars kalpo kā barjera starp dievišķo un ikdienišķo, aicinot skatītājus fiziski mijiedarboties ar svētajiem objektiem, kuriem nozīmi piešķīruši to iepriekšējo īpašnieku rituāli”.

Tiina Sarapu. “Iespēja”

A: Šie soliņi man asociējas ar iespēju apsēsties (smejas). Man ir diezgan grūtu uzreiz ko pateikt par šo darbu. Būtu jāsāk filosofēt, jo nosaukums ir visnotaļ rosinošs, bet vizuāli izteiksmīgo ir grūti vārdos komentēt.

I: Par ko tas tev liek domāt?

A: Atgādina kādu starptelpu, starpposmu. Un fiziski šie soliņi viens otram nepieskaras. Varbūt tie ir dažādie dzīves ceļi?

I: Kā māksliniece raksta aprakstā, tas ir kā dzelzceļš, pontonu tilts – kaut kur pa ceļam. Manuprāt, tieši tas, ka posmi ir atdalīti, varētu simbolizēt, ka ir pienācis laiks apstāties un padomāt.

A: Iespējams, tā ir iespēja mainīt savas dzīves virzienu.

I: Es arī tā gribētu domāt. Viss ir iespējams, nekad nesaki nekad!

Anda Munkevica. “Iztaisno muguru!”

A: Man ļoti patīk, ka šo darbu var aplūkot no abām pusēm. Jo tieši no aizmugures vislabāk var ieraudzīt mugurkaulu. Burtiski 10 plaukstu pāri veido un tur šo mugurkaulu. Roku pirksti izskatās kā muguras skriemeļi, viena liela vienota sistēma.

I: Tieši tas arī ir viens no galvenajiem darba slāņiem. Katra cilvēka atbalsta un koordinātu sistēma veido kopējo organismu, kas ļauj iztaisnot savu muguru un apzināties vērtības. Tā ir ģimene, draugi, mīlestība, kas mums ir visapkārt. Mīlestība un spēks, kas ceļ debesīs, bet vajadzīgos brīžos notur pie zemes.

A: Arī stikla materialitāte šī darba kontekstā lieliski raksturo pietāti, ar kādu vienam pret otru jāizturas, jo stikls ir mūžīgs materiāls, bet ar spēku to ļoti viegli var saplēst.

I: Tieši tā. Mums ir jāturas kopā, kas jo īpaši svarīgi ir šobrīd, kad karš ir tik ļoti tuvu. Nozīmīgi, ka vienas no rokām ir Ukrainas kareivja, kas vēl jo vairāk mudina sapurināt sevi un sakārtot savu vērtību sistēmu.

A: Iztaisnot muguru.

I: Iztaisnot  muguru.

Danas Aleksa. “Sadauzīti logi”

A: Tā... Vizuāli ļoti iespaidīgi. Sadauzītais nākotnes spožums. Viss ir saplēsts, bet prieks, ka mākslinieks ir izmantojis stikla lauskas, lai radītu ko jaunu.

I: Lustra arī sasaucas ar Rūtas Lipaitės “Aizkaru”, jo arī šeit materiālam vēlreiz tiek dota iespēja iegūt otru elpu – šajā gadījumā izsistu logu lauskām no pamestām ēkām.

A: Interesanti, ka iepriekš runājām par stikla materiālajām īpašībām un to, cik tas mūžīgs, ja vien to nesaplēš.

I: Un, pat sadragātu lauskās, to ir iespējams izmantot, lai radītu ko jaunu, lai dotu tam vēl vienu iespēju. Šīm it kā nevienam nevajadzīgajām lauskām mākslinieks ir devis iespēju mirdzēt – un kur vēl labākā vietā kā Sv. Jura baznīcas altāra daļā.

A: Atdzimšana. Taču tajā pašā laikā šī sagāzusies lustra varētu simbolizēt to, ka ir bijis kritiens, trieciens – viss ir saplīsis. Bet nekas nav izzudis. Lauskas kā liecinieki tam, kas noticis.

I: Sākotnēji stikla gabali bija lieli, skaisti logi, bet stāvoklī, kādā tie ir šobrīd… Tas tikai liecina par laika un cilvēka pieskārienu. Zīmīgi, ka tieši lustrā stikls ir parādīts tāds, ar ko mums varbūt primāri asociējas šis vārds. Tas, kas tevi var sagriezt, kaut kas ass. Ar šo darbu varētu tikt pausta arī stikla brutalitāte.

A: Kā cilvēks – brutāli daudzslāņains. Šī izstāde tikai apliecina, cik stikls var būt dažāds – tāpat kā cilvēks.

I: Un stiklā var arī spoguļoties. Tajā var gan ieraudzīt sevi, gan caur to redzēt pasauli.

Cilvēka vēlme atrast vienīgo pareizo patiesību, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc mākslas darbi dažkārt zaudē savu jēgu. Iedziļinoties aprakstā, mēs varam atklāt vienu no slāņiem – to, ko autors ir vēlējies paust. Taču rodas jautājums: cik svarīgs ir mākslinieka nodoms un cik svarīga – skatītāja interpretācija? Skaistums ir tieši šajā interpretācijā. Iespējams, vissvarīgāk ir atcerēties, ka patiesā mijiedarbība notiek nevis ar tekstu, bet ar pašu mākslas darbu. Jāļaujas personisko domu lidojumam – jāmeklē savas, nevis citu patiesības. Tikai tā iespējams pietuvoties mākslas būtībai.

 Visu fotogrāfiju autors – Didzis Grodzs.