Ceturtā saruna: Jānis Kronītis izjautā skulptūras “Lustra” autoru Danu Aleksu

Izstāde aplūkojama Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā 15.02.-18.05.2025. Intervijas top bakalaura programmas kursā “Komunikācijas teorija un prakse”.

Caur biezajiem un pārblīvētajiem e-pastu džungļiem notika sarakste ar Lietuvas multimākslinieku Danu Aleksu. Viņa 2017. gada darbs “Lustra” ir novietots kādreizējās Sv. Jura kapelas svarīgākajā punktā – apsīdā, kas uzreiz piesaista uzmanību, un skatītāja vēlme iepazīt darbu un tā autoru tikai pieaug.

Dans Aleksa (Danas Aleksa) ieguvis maģistra grādu tēlniecībā Viļņas Mākslas akadēmijā 1997. gadā. Līdz 2025. gadam viņš ir ļāvis sevi izzināt caur vairāk nekā 15 personālizstādēm un regulāri piedalījies starpdisciplinārās grupu izstādēs. Mākslinieks bieži strādā ar laika un telpas attiecībām, īpaši izceļot ikdienas situācijas, kurās izpaužas izzušanas un iznīcināšanas procesi. Viņš pievēršas sabiedrības un dabas mijiedarbībai tehnoloģiju attīstības pasaulē, meklējot atbildes par realitāti aizmirstās vai pamestās vietās. Caur šiem skatupunktiem viņš meklē arī savu kā mākslinieka statusu sabiedrībā un savu identitāti. 

Iesākšu ar klišejisko jautājumu par jums un iedvesmu – kas, kur, kāpēc?
Es neesmu stikla mākslinieks. Esmu starpdisciplināras mākslas radītājs, kas nāk no tēlniecības nozares. Veidoju arī video, animāciju, performances, fotogrāfijas. Mani neinteresē kāda konkrēta joma, piemēram, tehnoloģijas, fokusējos uz konceptu. Pirms kāda laika mani sāka interesēt pamestības, sabrukuma estētika. Mūsu pilsētās – Rīgā, Viļņā un citur – notiek rekonstrukcija, celtniecība, ekonomiskā izaugsme, stikla fasādes ir kā reliģija, kas apbur ar savu spožumu. Tajā pašā laikā, ja uzmanīgi ieskatāmies, kaut kur nomaļā ielā redzam pamestu ēku ar caurumu logā, pa kuru vērojams kāds pēc kārtējās drūmās dienas pārnakšņot atgriezies bezpajumtnieks. Un mēs izvēlamies to neredzēt, ignorēt.

Domājot par redzamo un neredzamo, kāda tad ir darba ideja, kāpēc “Lustra”?
Tiesu ekspertīžu zinātnē pastāv tāda “saplēsto logu teorija” – māja sāk sairt no izsista loga. Savulaik es sāku vākt logu lauskas no pamestām ēkām Viļņā. Pamesto ēku vilkme... Kaut kur darbā jābūt jūtamām kaut kādām bailēm, trauksmei. Izstādē redzamā skulptūra ir kā kopsavilkums par to visu. Tā ir veidota no pamestu ēku logu lauskām Viļņā. Lustras formu izvēlējos, domājot par greznību, pēc kuras daudzi tiecas. Galu galā ir taču svarīgi braukt cauri Rīgas centram ar manu jauno BMW, vai ne. Kāpēc? Iespējams, mans dusmīgais stils radies no tā, ka man savulaik nācās daudz strādāt celtniecībā, greznos namos, un redzēt, kā ļaudis greznības vārdā izšķērdē ne tikai materiālus, bet arī cilvēku resursus.

Patāstiet, kā notika stikla lausku lasīšana un turpmākais process? Ar kādu nozīmi ir apveltītas šīs greznības paliekas?
Māja, kurā savācu lielāko daļu fragmentu, atrodas netālu no skolas. Septiņstāvu ēka kādreiz piederēja padomju armijas bāzei Viļņas centrā. Tai pašai bāzei piederēja arī veca pils, kuras īpašnieki pirms nacionalizācijas bija Lietuvas vēsturē nozīmīgi muižnieki. Krāsas uz stikla lauskām ir grafiti. Tas viss savijas noteiktā stāstījumā.
Tā kā man ir bail doties pamestās vietās vienam pašam, aicināju palīgā savu dēlu. Viņš mācījās skolā netālu no pamestās mājas. Mēs apstaigājām ēku un savācām fragmentus maisos, pēc tam aiznesām tos uz mašīnu. Es pajautāju dēlam: kurš un kāpēc tā dauza logus? Viņš paskatījās uz fragmentu manās rokās un teica: šo izsitu es kopā ar savu draugu. Toreiz viņš bija pusaudzis. Tad es atcerējos, kā es pats biju dauzījis logus, kad biju dēla vecumā. Varbūt tā ir robežu meklēšana, kad tu tikai iepazīsti sevi un sabiedrību?

Atnesām fragmentus mājās, es izurbu caurumus. Aptuveni 500 lausku, apmēram 1000 caurumu. Vēlāk sapratu, ka mani par šo darbu ciena īsti stikla meistari. Tomēr, lai gan šī darbība prasīja daudz laika, man tas ir tikai sekundārs elements. Neskaitot meditatīvo noskaņojumu, kamēr urbju caurumus.

Kā jūsu skulptūra nokļuva stikla mākslas izstādē Rīgā?
Saņēmu piedāvājumu izstādīt skulptūru Baltijas stikla mākslas izstādē. Mani uzaicināja lietuviešu stikla māksliniece, viena no izstādes kuratorēm Daļa Truskaite (Dalia Truskaitė). 

Kā izstādes telpa mijiedarbojas ar pašu darbu, un vai konkrētais novietojums palīdz izstāstīt stāstu līdz galam?
Dizaina muzeju esmu apmeklējis jau agrāk. Toreizējā izstāde mani varbūt īpaši neinteresēja, bet es atcerējos ēku, iespaidu, ko tā atstāja, un sapratu, ka šī būs neparasta reize. Šajā gadījumā vide kļūst par daļu no darba. Šis ir viens no īpašākajiem šīs skulptūras izstādīšanas gadījumiem.
Esmu redzējis neskaitāmas piekarināmās lustras darbojošās baznīcās, tāpēc tas, ka skulptūra guļ apsīdā, ir ļoti izteiksmīgi. Tā es ne tikai rādu savu mākslas darbu, bet arī runāju par ēku, tās vēsturi un saistību ar reliģiskajām saknēm.

Jūsu darbs visvairāk izceļas tieši novietojuma dēļ, tāpēc vēlētos domāt, ka, atrodoties pašā kapelas sirdī, tā ideja vēl jo vairāk attaisnojas.
Vietu izvēlējās izstādes arhitekts, es pat negrasījos iebilst.

Saistībā ar skulptūras emocionāli spilgto raksturu vēlējos pajautāt: ar ko Baltijas stikla māksla varētu būt unikāla Eiropas un, iespējams, pasaules kontekstā?
Es nu gan nevaru runāt vispārīgi par Baltijas stikla mākslu, jo tā nav mana joma. Zinu nedaudz par Lietuvas kontekstu, domāju, ka tur notiek interesantas pārmaiņas.

Noslēdzot interviju, kādus iedvesmas vārdus jūs varētu teikt jaunajiem māksliniekiem? 
Negribu mācīt jaunos māksliniekus, biežāk viņi ir mani iedvesmotāji (ak, nolietotie :) ). Tā kā par stikla tehnoloģijām zinu maz, gribētu pievērst uzmanību stikla sociālajam aspektam: stikls attēlu padara redzamu, bet ne jūtamu un taustāmu – lieli privātmāju logi ļauj baudīt skaistu ainavu, uz savas ādas neizjūtot, piemēram, lietu. Mēs jau atkal gribam būt nomadi, ceļot uz Bali, Ēģipti un citur, bet tikai ar karti kabatā, ieiet pa logu dabā, bet tikai ar stabilu mājvietu, bez īstas pieredzes par dabu, neērta dzīvesveida.

Foto autors – Didzis Grodzs.