Septītā saruna: Krista Slāģe izjautā “Miraldas dārza” autori Merli Kannusu

Izstāde aplūkojama Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā 15.02.-18.05.2025. Intervijas top bakalaura programmas kursā “Komunikācijas teorija un prakse”.

Igauņu māksliniece Merle Kannusa (Merle Kannus) apguvusi stikla mākslu Igaunijas Mākslas akadēmijā. Viņa pilnveidojusi sevi arī citās profesijās – kā animatore, floriste, dekoratore, tulkotāja, krāsu teorijas pasniedzēja u.c., un šobrīd strādā kā pasākumu dekoratore. Mākslinieces pirmā izstāde norisinājās jau 1997.gadā Tallinā ar nosaukumu “Miraldas māja”, taču šobrīd viņas stikla “Miraldas dārzs” priecē izstādes “Slāņi” apmeklētājus.

Merle Kannusa ar saviem darbiem spēj parādīt, ka stikls nebūt nav smags materiāls – caur zaļi brūnu kolorītu māksliniece to pārvērš par gaisīgu dabas elementu. Kaut arī darbi ir divdimensionāli, izvēlētā kompozīcija un krāsu palete rada vasarīga dārza atmosfēru ap skatītāju, un mākslas darbs iedveš dzīvās dabas vēsmas izstādes tumšajās telpās.

Kā jums rodas idejas mākslas darbiem? Cik daudz no tām ir tīras fantāzijas un cik daudz nāk no reālām dzīves situācijām?
Domāju, ka sekoju realitātei, vismaz savai uztverei par to. Vai esam pārliecināti, ka citi cilvēki redz tādas pašas krāsas? Daudzos darbos ir attēlotas ainas, kuras esmu piedzīvojusi, piemēram, ķiploki ”Miraldas dārzā” auga manā dārzeņu dobē. Punktiņi ir fantāzija, tāpat kā sarkano jāņogu fons.

Kā jūs raksturotu “Miraldas dārzs” tapšanas procesu? Vai tas bija mierīgs un organizēts, vai arī haotiskāks?
Šie konkrētie darbi tika rūpīgi plānoti. Es sāku ar fotoattēlu, domāju, kā veidot slāņus – sāku no aizmugures, mēģinot iztēloties (pēc iepriekšējās pieredzes), kā izskatīsies priekšpuse, pēc tam apgriezu darbu un pievienoju krāsu, noņemot dažus izcēlumus un izmantojot auksto apstrādi – lēni un rūpīgi.

Vai telpa, kurā mākslas darbs izstādīts, kaut ko maina? Piemēram, apgaismojums, telpas lielums, atrašanās vieta…
Kad nenodarbojos ar mākslu, strādāju ar telpu noformēšanu pasākumiem. Man telpa var būt sākumpunkts. Man patīk arī veidot izstādes un radīt /zemes mākslu. Ideālā gadījumā visiem darbiem jābūt vai nu konkrētai vietai, vai jāatrod vieta, kur tie jūtas kā mājās. Rīgas muzejā valda maģiska gaisotne, kas dažus darbus, kas labāk iekļaujas kopumā, pastiprina, bet citus vājina.

Stikls ir ļoti trausls materiāls. Kas ir svarīgākais, kas jāatceras, strādājot ar stiklu?
Svarīgi nešķaudīt, jo es strādāju ar smalku friti! Un drošības labad valkājiet masku!

Vai procesā ir gadījušās kļūdas vai negadījumi? Ja jā, vai tas notiek bieži?
Vienmēr jau notiek nelaimes gadījumi – man paveicies, ka to nav tik daudz. Pašas pirmās bildes pārkarsa, jo krāsns termobars bija kļūdījies un darbos izveidojās caurumi. Strādājot ar šo paņēmienu, lūzumi man ir bijuši reti – vienu reizi, kad izmantoju pienbaltu bāzi, un vēlāk, kad mēģināju sakausēt lielas lauskas pārāk zemā temperatūrā. Vienu vai divas reizes ir notikušas negaidītas ķīmiskas reakcijas (melnā līnija, kas parādās uz robežas starp vara un sēru bagātu stiklu) – mēs mācāmies no savām kļūdām.

Jūsu mākslas darbā “Miraldas dārzs” ir attēloti dabas motīvi, vai tas nozīmē, ka jums patīk pavadīt laiku ārā? Cik ļoti mākslinieks saplūst ar savu darbu?
Miralda ir kautrīgs, mājām piesaistīts cilvēks, kurš piesardzīgi dodas ārā. Runājot par sevi, esmu diezgan saistīta ar dārzkopību un mēdzu doties garās pastaigās pa pilsētas nomalēm – man vislabāk patīk pilsētas robežjosla, mijiedarbības zona starp dabu un civilizāciju. Ar veģetāciju aizaugušas drupas vai laipa purvā, arī ēdamos augos atrodamais skaistums – tādas lietas. Dzīvie augi ir lielisks materiāls mākslas radīšanai. Ja vien būtu laiks redzēt, kā viņi aug…

Cik nozīmīgs ir vēstījums, ko mākslinieki mums stāsta caur saviem darbiem, – kas ir svarīgāks: vizuālais objekts vai stāsts aiz tā?
Es nevēlos likt vizuālo otrajā vietā – vismaz šo darbu vizuālais ir daļa no stāsta. Turklāt man nav pilnīgas kontroles pār to, kā stāsts atspoguļojas citā prātā. Cilvēki, kas strādā ar tekstu, dažreiz netic neverbālo atmiņu esamībai, tāpēc varbūt es cenšos pierādīt, ka tās ir īstas… Mums ne vienmēr ir vajadzīga valoda, lai iekodētu savas jūtas.

Kāds ir jūsu viedoklis par citiem šīs izstādes mākslas darbiem? Vai kāds no tiem ir iecienītākais?
Man šoreiz ir divi favorīti – Martas Ģibietes – vai tā ir pilīte? bumba? Lai kas tas arī būtu, tas ir skaists un dzīvs. Un Dana Aleksa milzu nokritusī lustra. Šķiet, ka šie divi pieder pie viena stāsta, sasaistot visu telpu kā sākumu un beigas. Izstādē jutos kā aizvesta uz atmosfērisku spēli – Martas darbs ir kā ola, kurā ietverta mīkla un nākotnes notikumu atslēga, Dana lustra izskatās kā apokaliptiskas spēles sekas. Citādi esmu liela Daļas Truskaites un Doma Ignataviča darbu cienītāja, un arī draudzene Kati Kerstna nav slikta. Tomēr jāsaka, ka mana perspektīva vairāk ir bērna, nevis mākslas vēsturnieka skatījums. Es kaut ko redzu un man vienkārši patīk, nav teoriju, ar ko izskaidrot.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni? Vai gaidāmas jaunas izstādes?
“Miraldas dārzs” pats par sevi ir projekts, kas vēl turpinās. Tā sastāvdaļa ir arī šīs izstādes bildes. Turpmākajam vēl nav apstiprinātas vietas vai datumi, bet sākot ar 26. aprīli apskatāma ir manis rīkotāstikla un grafikas mākslinieku kopizstāde Pērnavā.

Fotogrāfiju autors – Didzis Grodzs.