Sestā saruna: Krista Slāģe izjautā vienu no izstādes kuratorēm un “Carabus Nemoralis” autori Kati Kerstnu

Izstāde aplūkojama Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā 15.02.-18.05.2025. Intervijas top bakalaura programmas kursā “Komunikācijas teorija un prakse”.

Kati Kerstna, māksliniece no Igaunijas, absolvējusi stikla mākslas katedru Igaunijas Mākslas akadēmijā. Kati var sevi saukt ne tikai par stikla mākslinieci, bet arī par grafisko dizaineri, kuratori un izstāžu organizatori. Māksliniece nodarbojas arī ar kinētiskajām instalācijām, kurās stikls apvienots ar citiem materiāliem, kā arī elektroniku un gaismas elementiem.
Kati Kerstnas darbs “Carabus Nemoralis” ļauj lūkoties uz sīkām radībām neierastā lielumā. Tā vien liekas, ka milzu kukainis sāks kustināt kājas un rāpties prom. Kati Kerstna atzīst: “Kukaiņu pasaule ir neticami daudzveidīga, un daži no tiem ir mums ļoti vērtīgi. Es jūs iepazīstināšu ar tiem: zemes vaboles ir vienas no pašiem noderīgākajiem kukaiņiem.” (skatieties šeit) Līdzīgi kā Merles Kannus darbs “Miraldas dārzs”, mākslas darbs ļauj ielūkoties dabas apslēptajos dārgumos.

Tā kā kukaiņi ir tik sīki un grūti pamanāmi, vai veicāt pētījumus (par kukaiņu ķermeņa anatomiju un kā tās izskatās palielinājumā) pirms skiču veidošanas un darbu plānošanas? Kā sākās darba process?
Tā kā man ir dārzs, es ļoti novērtēju labvēlīgos kukaiņus, kas tur dzīvo un ir man zināmi. Manas iecienītākās ir bites un kamenes, un stikla bites bija pirmie mākslas darbi šajā sērijā. Es varu vienkārši stundām ilgi skatīties uz pirmajām pavasara kamenēm, un esmu izveidojusi arī video par tām, ko rādu izstādēs kopā ar stikla skulptūrām. Tās patiešām ir mazas, un tāpēc es vēlos tās parādīt lielākas, pamanāmākas. Esmu arī kukaiņus pētījusi ne tikai formas ziņā un atklājusi daudz negaidītu un aizraujošu faktu par viņu dzīvi. Vienkārši gribēju parādīt kaut ko, kas man ir svarīgs un vērtīgs, un tā šis process sākās.

Kā jūs raksturotu mākslas darba tapšanas procesu? Vai tas ir mierīgs un sakārtots, vai arī drīzāk haotisks? Vai esat kādreiz piedzīvojusi radošo bloku?
Protams, arī es esmu piedzīvojusi blokādi, bet tas ir dabiski māksliniekam. Man, radot mākslas darbu, process ir diezgan sakārtots, manuprāt, to var redzēt arī tehnikā – laikam nebūtu iespējams tādas lietas darīt haotiski. Tajā pašā laikā esmu arī diezgan eksperimentāla, jo tik lielas stikla instalācijas ietver lielu riska devu. Man patīk pārbaudīt stikla kā materiāla robežas gan attiecībā uz spēku, gan uz trauslumu.

Vai uzskatāt sevi par mākslinieci, kas daudz eksperimentē, vai drīzāk mākslinieci, kura pieturas pie savām tehnikām un rutīnas?
Man diezgan ātri kļūst garlaicīgi un gribas izmēģināt jaunas tehnikas un iespējas, bet tajā pašā laikā šī pašreizējā tehnika ļauj tik daudz, un rezultāti man joprojām ir interesanti. Stikla izgatavošana lielā mērogā ir sarežģīts un dārgs darbs, taču šī gabalu likšana kopā ļauj atkārtoti izmantot materiālu, ja nepieciešams, tāpēc tas man šobrīd ir ļoti piemērots.

Katrs materiāls apzināti vai neapzināti prasa atšķirīgu pieeju gan radošajai idejai, gan realizācijai. Kāds ir process, kurā ideja transformējas galaproduktā, strādājot ar stiklu. Un kā šis materiāls to ietekmē (iedvesmo, ierobežo, iedrošina)?
Es domāju, ka darbs ar stiklu ir saistīts ar lielu sadarbību un elastību — tas ir galvenais. Ir daudz dažādu pieeju un paņēmienu – stikls piedāvā tik daudz iespēju, ja jūs zināt, kā tos sasniegt. Stikls ļauj radīt instalācijas un mākslas darbus, kas it kā eksistē tikai daļēji, lai demonstrētu iluziorismu un pat spēka un trausluma dramatiskumu. Tas man ir neticami iedvesmojoši. Man ļoti patīk stikla pretrunīgais raksturs, kā arī tas, kā stikls reaģē uz gaismu un apkārtējo vidi kopumā — tas ir neticami aizraujoši. Šis materiāls ir arī tāds, kurā gala rezultāts nav vienmēr 100% paredzams, un tas arī ir interesanti. Pieredze šeit ļoti palīdz, un tāpēc dažreiz ir žēl skatīties, kā cilvēki no citām profesijām cenšas strādāt ar stiklu – tik daudz iespēju šķiet neizmantotas.

Tā kā izstādē piedalās tik daudz dažādu mākslinieku, vai jūs jūtat nelielu konkurenci vai tieši otrādāk — pozitīvu mijiedarbību starp mākslas darbiem?
Ak, man patīk šī izstāde – dažas mākslas darbu kombinācijas ir patiešām aizraujošas un negaidītas. Un nē, es nejūtu konkurenci, ir tik interesanti redzēt, ko un kā mākslinieki ir gribējuši pateikt, kas kādam ir svarīgi un kā tas ir izteikts. Turklāt lielākā daļa no mums viens otru jau pazīst un vairāk liekas, ka esam ģimene.

Kas nepieciešams mākslas pasaulē, lai stikla māksla sasniegtu lielāku auditoriju un paši mākslinieki gūtu plašākas iespējas un atpazīstamību? Kas pietrūkst – raksti, reklāmas, finansējums, varbūt atbalsts no sabiedrības?
Domāju, ka tas attiecas ne tikai uz stikla mākslu, bet uz mākslas pasauli kopumā. Piemēram, Igaunijā cilvēki apmeklē teātri regulāri, bet uz mākslas izstādēm nāk salīdzinoši reti. Plašsaziņas līdzekļi noteikti varētu būt noderīgi – raksti, ziņas utt. Bet varbūt paši mākslinieki varētu būt izdomas bagātāki un rādīt darbus dažādās un varbūt arī sabiedriskākās vietās. Censties mazināt iespaidu par ekskluzivitāti un neizpratni laikmetīgās mākslas pasaulē un padarīt to par redzamāku, pieejamāku, dabiskāku dzīves daļu.

Ko varam sagaidīt tuvākajā laikā? Vai jums padomā kādas jaunas izstādes, mākslas darbi, varbūt sadarbība ar citiem māksliniekiem?
Es domāju par lielāku stikla kukaiņu izstādi ar stāstiem, video un gaismām. Vienīgi šobrīd notiek tik daudz, ka nevaru iedomāties, kad varēšu pie tā sākt strādāt. Un man arī ir brīnišķīga sadarbība ar šīs izstādes kuratorēm – ceru, ka mēs varēsim kaut ko darīt kopā atkal un atkal un atkal… Bet tuvākajā laikā piedalos ārkārtīgi interesantā projektā Dienvidlatvijā – manas instalācijas kopija ar nosaukumu “Vērtības" tiek izgatavota Kaldabruņas baznīcā – lielas stikla rokas, kuras sāksim uzstādīt jūnijā, un baznīca, cerams, tiks atklāta ar šo instalāciju jūnija beigās.

Fotogrāfiju autors – Didzis Grodzs.