Astotā saruna: Jānis Kronītis izjautā vienu no izstādes kuratorēm un skulptūras “Lūgšana” autori Bārbalu Gulbi

Izstāde aplūkojama Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā 15.02.-18.05.2025. Intervijas top bakalaura programmas kursā “Komunikācijas teorija un prakse”.

Saruna ar “Slāņu” kuratori un mākslinieci Bārbalu Gulbi notika ar e-pastu palīdzību un balss ierakstiem. Dzimusi mākslinieku ģimenē, viņa turpina pasaulē nest mākslinieka garu. Par to liecina arī viņas izteiksmīgā skulptūra – stikla garaiņu vertikāle. Bārbala ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Stikla mākslas nodaļu un turpina eksperimentēt un veidot mākslas darbus ar stiklu. Viņa piedalījusies daudzās izstādēs  (“Ieelpo, izelpo”(2021), “Bezvējš” (2020) u.c.) un sarīkojusi vairākas personālizstādes (“Mākoņos” (2016), “Saule, vējš un lietus” (2014) u.c.). Kopš 2003. gada darbojas Latvijas Mākslinieku savienībā.

Domājot par izstādi, kāds bija idejas sākums un kā viss nonāca līdz rezultātam?
Izstāde bija iecerēta neparasta. Tāda, kas pārsteigtu, parādītu stikla māksliniekus kā mūsdienīgus, laikmetīgus. Gribējām, lai mākslinieki speciāli izstādei rada darbus. Tas Latvijas autoru kontekstā ir izdevies. Igauņiem notiek regulāras stikla izstādes. Viņiem ir arī Stiklinieku apvienība. Tā ir tā, kas viņus aktivizē izstādēm, tad nu mēs izvēlējāmies darbus no beidzamajām izstādēm ar Kati Kerstnas palīdzību.

Izstādes organizēšanas sākums bija turpinājums Baltijas stikla izstādei Polijā, Vroclavā. Gribējām turpināt būt kopīgs lielums – Baltijas stiklinieki. Esam tādi nedaudz savas lietas fani, tāpēc priecē kolēģu aktivitātes Lietuvā un Igaunijā. Vienmēr šķiet, ka pie mums nekas nenotiek. Tā jau gan nav, bet tas bija stimuls tieši te rīkot izstādi, kas mūs apvieno.

Cik māksliniekus varēsim izrādīt, bija liels jautājums. Skaitu visu laiku samazinājām. Bija žēl, tomēr domājām, lai izstāde būtu viens veselums. Lai būtu objektīvs skatījums, meklējām kādu palīgu ekspozīcijas veidošanai. Atradām Renatu Valčiku – Lietuvas scenogrāfi. Tikāmies, skatījām darbus kopā, domājām, runājām, kā visu salikt kopā. Salikt tā, lai viens otram netraucētu. Viņa vairākas reizes brauca uz Rīgu, palīdzēja izvēlēties arī igauņu un lietuviešu darbus.

Ja jau daudzu mākslinieku darbi netika pieņemti ierobežotās vietas dēļ, varbūt ir plāns taisīt Latvijā “dubli 2” ar pārējiem?
Droši vien jau, ka nebūs, jo šis bija ārkārtīgi liels darbs, un šobrīd ir vispār doma: nekad mūžā nevienu izstādi vairs. Bet tā jau nebūs, gan jau būs atkal. Mums svētdien bija tikšanās ar Japānas Toyama muzeja direkotri, un viņa saka, ka varbūt Japānā pēc pieciem gadiem aicinās piedalīties stikla izstādē. Bet, protams, pašiem jābūt aktīviem un jāveido izstādes. Kad vēl mācījos akadēmijā, mēs katru gadu rīkojām stikla izstādes, bet šobrīd to vairs nedzirdu, laikam kapitālisms ņem virsroku. Protams, mūsdienās pagriezies pa labi, pa kreisi – un viss maksā.

Ņemot vērā, ka izstādes rīkošana ir ilgstošs un garš process, vai tās veidošanas gaitā bija kādi negaidīti pavērsieni vai izaicinājumi? Un, ja bija, tad kā jūs tos risinājāt?
Latvijas mākslinieku darbiem noorganizējām konkursu un arī šeit respektējām Renatas Valčikas viedokli kā vissvarīgāko attiecībā pret tiem darbiem, kuriem punktu skaits bija līdzīgs atlasē. Ar mūsējiem bija grūtākais, jo daudzi iesniedza skices, kolosālas skices. Nu un – kā jau ierasts – realizējot gan izmēri, gan kopskats atšķīrās. Šo situāciju atrisināja scenogrāfe – pēdējā brīdī dažus darbus samainīja vietām vai sabīdīja tuvāk. Divi mākslinieki, uzzinot, kur viņa darbs atradīsies, izskatīja iespēju nepiedalīties. Interesanti, ka katrs grib būt centrālais tēls! Bet jā, mēs visu laiku domājām par izstādes koptēlu kā stāstu grāmatu. Īstenībā, tikai tad, kad viss bija iekārtots, šie mākslinieki pieņēma un atzina visu par labu esam.

Ar tik plašu mākslinieku klāsta piedalīšanos un skatoties uz šī brīža situāciju pasaulē, kādu iespaidu uz Baltijas valstīm atstāj šī izstāde? Vai jūtams kāds pienesums/nozīme mūsu kultūrzonā?
Domāju, ka šī izstāde ir/būs atskaites punkts. Būs dalījums pirms un pēc šīs izstādes. Jo šeit redami šī brīža aktīvi strādājošie stikla mākslinieki… Ja vēl mums izdosies izdot katalogu! Tad paliks arī šo autoru vārdi pētniekiem, interesentiem nākotnē. Pats galvenais, ka mēs pieteicām nozari kā tādu – vēl esošu un aktuālu XXI gs. Jo agrāk stikls bija piesaistīs funkcionālajam – telpu un trauku dizainam, bet tehnoloģijas attīstās, un nu ir iespējas strādāt kā neatkarīgiem māksliniekiem.

No mūsu sarunas saprotu, ka Igaunijā un Lietuvā attieksme pret stikla mākslu ir labāka, lai gan jaunie mākslinieki ir visās zemēs. Tāpēc rodas jautājums, kā pie mums varētu padarīt stikla mākslu populārāku? Vai pietiktu tikai ar izstāžu rīkošanu, vai nevajadzētu kaut ko vēl?
Lai popularizētu stikla mākslu, vienīgais ceļš ir pašiem būt aktīviem un darboties kopā. Piemēram, skatoties vēsturē, – mākslinieku grupu “Maigās svārtības” kopā ar citiem jaunajiem māksliniekiem sāka veidot Sandra Krastiņa un Edgars Vērpe, kas tagad ir KKF direktors, – kopā ir liels spēks.
Igaunijā situācija ir labāka, jo viņiem ir šī Stikla asociācija, viņiem ir sistēma, ka asociācija katru gadu rīko izstādi. Viņi izvirza vai kāds no dalībniekiem brīvprātīgi piesakās to organizēt, un tad visi var iesūtīt darbus. Tas arī bija stimuls, jo visu laiku dzirdam, ka igauņiem atkal ir izstāde, gribējās, lai Latvijā arī kaut kas notiek ar stiklu.

Vai varat pateikt, ar ko stikla māksla Baltijā ir unikāla,  skatoties Eiropas un, iespējams, arī visas pasaules kontekstā
Nezinu. Kritizējat, sakiet! Skats no malas būs objektīvāks nekā manējais. Gribētos domāt, ka esam vienkāršāki, lakoniski gan formās, gan krāsās, gan tematikā. Gribētos domāt, ka esam filozofiskāki vai poētiskāki. Īsi sakot, mēs esam pa vidu starp Dienvidiem un Ziemeļiem. Neesam tik koši un krāsaini kā itāļu vai franču skolas stikls un neesam tik dizianiski un lakoniski kā skandināvu skola. Mācoties mēs esam apbrīnojuši gan šo, gan to un meklējuši savu ceļu. Lietuvas stiklinieki patiesi ir uzstādījuši par mērķi iekļauties laikmetīgās mākslas scēnā un drosmīgi piesaka darbus izstādēm, strādā mākslinieku rezidencēs, izmantojot vai arī neizmantojot stiklu. Lietuvā laikmetīgās mākslas izstādes ir ļoti apmeklētas.
Igauņi ir pašpietiekami. Man personīgi šķiet, ka Igaunijā stikla mākslu ciena arī sabiedrība. Un ir tradīcijas, kuras savukārt ciena un novērtē jaunie, kas sāk ar stiklu strādāt. Laikam nemāku skatīties Eiropas un visas pasaules kontekstā uz mums pašiem. Vajadzīgs skats no malas! Vispār jau esam tādi paši, jo starp mums ir tik daudz un dažādu personību! Interesanti, kādi mēs būtu, ja šeit mums būtu vairāk naudas! Ko tad atļautos realizēt Baltijas stiklinieki? Varbūt mums ar būtu kāds Dale Chihuly.

Fotogrāfiju autors – Didzis Grodzs.