Desmitā saruna: Estere Neimane izjautā kompozīcijas “Vēja ziedi” autoru Daini Gudovski

Izstāde aplūkojama Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā 15.02. – 18.05.2025. Intervijas top bakalaura programmas kursā “Komunikācijas teorija un prakse”.

Dainis Gudovskis ir mākslinieks visā savā būtībā, dzimis un audzis mākslinieku ģimenē un, šķiet, māksla ir viņa dzīve. Pirmās gaitas stikla materiālā sācis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Stikla mākslinieciskās apstrādes nodaļā (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas stikla izstrādājumu dizaina programma), pēc tam studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, kā arī Maskavas Inženiertehniskajā Universitātē. Latvijas Mākslas akadēmiju Dainis Gudovskis absolvēja 1989. gadā ar diplomdarbu “Stikla trauki” – balvas bobslejistiem un kamaniņu braucējiem. Ilgus gadus strādājis Līvānu stikla fabrikā, ar ko īpaši lepojas vēl šodien. Plašu atpazīstamību iemantojis, piedaloties vairākās pašmāju un starptautiskās izstādēs ārvalstīs.
Mākslinieks ir pašapzinīgs, atklāts, ekspresīvs, bet augstas raudzes profesionālis. Sarunā, kas notiek pastaigā starp ekspozīcijas darbiem, atklājas viņa plašās zināšanas par stikla materiāla specifiku un tā vēsturi ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Tā aizved filozofiskās pārdomās arī par laiku, tradīciju zaudēšanu un mākslinieka mūžīgajām šaubām.

Baltijas stikla mākslas izstādē piedalāties ar darbu “Vēja ziedi”. Kur jūs smēlāties “Vēja ziedu” ideju?
Pagājušajā gadā Liepājas muzejā man bija personālizstāde. Un tur es vienkārši aizsāku ideju par tukšajiem ziediem. Ar to sākās. Domāju par to Liepājas izstādi – vispār bija forša izstāde, bet vienu darbu es nebiju pabeidzis. Izstāde jau gāja uz beigām, kad to beidzot pabeidzu.
Redzi, ir viena lieta: konceptuāli tev jāsaglabā stāsts darba izstrādes sākumā. Ja tu sāc to pārrakstīt, tad sanāk baigās muļķības. Man patīk brīdis, kad darba doma ir aizgājusi. Man patīk, kad ir tas dziļums, kad tu gribi sevī mazliet parakņāties un pameklēt arī to, ko nesaproti. Ja tu nesaproti, tad viss ir kārtībā! Ja ir par daudz teksta, es nelasīšu, mani neinteresē. Man stāstījumi neizsaka pilnīgi neko. Nepatīk arī lietas. Es tās ieraugu, un uzreiz šķiet diletantiski. Bet es sev arī pamatoju, kāpēc tā ir. Man tas ir auksti. Nē, nu varu arī parādīt, piemēram, vāzes, kuras mani aizrauj, kuras es nesaprotu, kā tādas var uzmodelēt… [smejas] Nu tā!
Man ir viena laba īpašība: es nemeloju, es pasaku, ko domāju. Šis ir baigi labais darbs. [Uzslavē Arta Nīmaņa darbu.] Viņam tā plastika ir jaunavīga, gaisīga, nesabojāta.
Patiesībā vairs neatceros to “Vēja ziedu” ideju. Man grūti atcerēties ideju, jo tad, kad es to noslēdzu, tad aizslauku prom, jo jāatbrīvo vieta nākamajam darbam. Tagad taisu jaunus darbus kopā ar dzejnieku Jāni Rokpelni. Tie būs pilnīgi citādāki.

Tad tāpēc jūs izstādē “Slāņi” esat tik garu aprakstu pievienojis darbam! Lai neaizmirstu domu!
[Smiekli].

Izstādē redzamais ir melnbalts, bet jums ir arī citi, polihromi darbi. Arī tehnikas atšķiras.
Jā, jā! Vajag to opozīciju. Respektīvi, es vēlos parādīt to, ka man nav problēmu – es varu darīt to un to, un to. Bija gadi, kad man bija tikai baltās izstādes, pēc tam – melnais stikls, tad caurspīdīgais. Krāsainais bija sen, sen. Tāpēc vēlējos atcerēties jaunību, un nesenākie darbi ir atkal krāsaini. Jāparāda sev, ka neesmu aizmirsis.
Tomēr galvenais – man patīk plastika, jau kopš jaunības esmu plastiķis, man to visi saka. Es jūtu plastiku. Citi to nejūt, bet tas ir tas augstākais. [Sirsnīgi iesmejas] Man patīk pasmieties par sevi.

Kādā tehnikā ir veidots šis darbs?
Sāksim ar to, ka te ir pūsti fragmenti apmēram 1200 grādos. Formās pūsti, formās veidoti. Tie ir asamblēti kopā ar sagatavotām modulācijām. Vispirms tās salīmēju kopā pie 780 grādiem (tātad termiskās iedarbības rezultātā), tad modulēju vēl atsevišķās formās, lai panāktu vajadzīgo bāzējumu. Tātad te ir 12 tikai no formveides sastiķētas masas pie dažādiem režīmiem, kas dimensējas no 1200 līdz 800 grādiem. Tehnoloģiski diezgan pamatīgs darbs. Vēl, atšķirībā no citiem kolēģiem, es varu pateikt, ka te ir izmantotas četras piecas dažāda raupjuma apstrādes ripas. Slīpējums līdz pulējumam netiek panākts uzreiz, bet gan ar otro, trešo, ceturto reizi, mainot ripas.

Ļoti darbietilpīgi.
Par saviem tehnoloģiskajiem aspektiem es varu pateikt, ka pārstāvu Studio Glass sistēmu, arī Kilnworking, tātad darbošanos ar krāsni. Šīs metodes sintezētas ar pūšanu. Redzi, es laikam biju beidzamais no latviešiem, kas strādāja kā dizaineris un pūtējs rūpnīcā. Tātad apguvu pilnīgi visas tehnikas. Jau lietišķās skolas studiju gados pa naktīm strādāju rūpnīcā kā stikla slīpētājs un masas uzmanītājs. Ak dievs, kādi tik gadījumi nebija! Es pārdedzināju masu, sačakarēju, nu zini, visādi podi bija. Tā bija jaunība! Man bija iespēja iegūt šo fundamentālo saprašanu, sākot ar formām, jo, ja tu pūt formās, tev ir jāzina  ̶  kādās. Šie jaunie – neviens to vairs nezina... Es gāju mežā, gāzu melnalksni, tāpēc ka melnalksnis, kad to izveido par formu, deg tikai četrus piecus centimetrus, vairāk tas neizdeg. Ar melnalksni varēja atļauties daudz...

Vai tiešām šī tradīcija zaudēta?
Diemžēl tas viss ir pazaudēts. Artis Nīmanis un Inita Ēmane ir divi izcilākie šī brīža amatnieki un mākslinieki. Vienīgi Artis sastinga dizainā. Es aizgāju no dizaina prom, neredzēju dizainā lidojumu. Mākslā tu vari darīt velns zina ko, bet dizainā ir noteikti principi, nu kaut vai sākot ar tādām prozaiskām lietām kā formu tīrīšana. Tu vari uztaisīt super formu, bet kā tu to iztīrīsi? Un vēl viena lieta – vismaz formas dizains vēl aizvien mīcās tajā pašā 20. gs. 50.–70. gadu situācijā. Jauna nekā nav. Kad es Maskavā studēju dizainu Inženiertehniskajā universitātē, tā bija pētniecība. Faktiski dizains pašā sākumā ir pētniecība. Vēl svarīga bija licencēšana – Maskavā katrs darbs bija jāiesniedz licencēšanai, un šajā procesā ļoti daudz parametru jāpierāda, galvenais – jāpierāda, kāpēc tavs darbs ir novitāte. Un tāpēc dizains nav tas pats, kas māksla. Mākslā tu vari muļķības darīt. Nu pilnīgi visu! Bet dizainā ir ārkārtīgi daudz kontrolējamu mehānismu.

Manuprāt, lielākai daļai sabiedrības, kas iepriekš nav padziļināti iepazinusi mākslas pasauli, stikls, keramika vai tekstils saistās ar lietišķo mākslu.
Nē, ar funkcionālo.

Jā, ar funkcionālām, praktiskām mantām.
Tāpēc esmu palicis pie Skandināvijas dizaina. Stikla mākslas vēsturi zinu 5000 gadu garumā ar visām izrietošām konsekvencēm, tomēr paliku pie Skandināvijas kultūras, tātad 20. gs. 50.-60. gadu skandināvu stikla. Es jau to esmu teicis, un, man šķiet, daži dizaineri apvainojās, ka neviens neko gudrāku stikla dizainā nav izdomājis. Skandināvi ir ielikuši visus pamatus, visus.
Sākumā es mācījos no padomju stikla, tehnoloģijas izrakstīju no Štiglica skolas grāmatām, nu, tu zini Štiglica skolu.

Protams, nedrīkst nezināt!
Nu ja! Un es mācījos visus tehniskos paņēmienus, bet te neviens nezin kāpēc nesaprata, ka pirmais no tehniskajiem paņēmieniem ir domāšana. Tad, kad sāku jau kaut ko darīt, vērsos tikai uz Skandināviju, jo viņiem piemita lakonisms un estētisms. Formas estētisms. Nekādi piekabiņi, nekādas ķīmiskās muļķības, bet tīrība, kas viņiem vēl aizvien ir. Nu, cepuri nost! Ko tas parāda? Ka mēs šad tad esam ārkārtīgi akli un domājam: tradīcijas fiksi atmetam, izdomāsim ko jaunu. [Pakrata galvu noliegumā] Viss fundaments, viss turas uz tradīcijām. Uz labām tradīcijām. Nekas nav jāizdomā no jauna. Vienalga, kas par paaudzi nāk, ja viņš – jaunais – neturēsies pie tradīcijas, tad es domāju, ka ir diezgan liels vāks. [Smejas]

Kā varētu raksturot latviešu tradīcijas?
Es tev izstāstīšu. Mums, redzi, nav tādu. Vismaz stiklā nav, jo mums, atšķirībā no lietuviešiem un igauņiem, kuriem jau 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā bija attīstījusies skola un nopietni klasiķi parādījās jau tad, kad es sāku studēt. Protams, igauņi ir mums saprotamāki, arī no vēsturiskā un mentālā, domāšanas aspekta. Lietuvieši, bez šaubām, ir impērijas daļa, un impērijas daļa neklausās. Esmu to ievērojis.

Atgriežoties pie tehniskās izstrādes. Kā var izvērtēt, cik ļoti stikls ir jānostrādā, lai darbs būtu pabeigts? Cik liela izstrādātības pakāpe piestāv darbam?
Īstenībā šis jautājums man arī nav skaidrs. Teikšu, ka tā ir intuīcija, kas izstrādājas līdz ar gadiem. Protams, tu vienmēr veido skices, kas ir 50% no tā, ko tu realizē. Pēc tam sākas: tas neder, tad tas neder, vēl kaut kas neder...
Bet par izstrādātību tu nekad nezini. Man ir bijuši gatavi lieli darbi, un tu zini – kaut kas nav. Tad es to darbu lieku uz zāģa un vienkārši zāģēju. Nav jēgas. Ir tādi, kurus pabeidz un domā: baigi forši, absolūti ģeniāli! Pēc pāris dienām: diez kas nav. Bet, ja ar to “diez kas nav” tu vēl vari sadzīvot, tad, ieraugot, ka ir pilnīgi garām, nekas cits neatliek – liec uz zāģa un tik zāģē. Jo žēl materiāla. Tik daudz jau tā pasaule piedraņķota ar [smagi nopūšas] sliktiem darbiem, un tu vēl to dari… Tad paliek mazliet skumīgi.

Tātad teiciens “Liela māksla rodas mokās” būs patiess.
Tā ir mūžīga mocīšanās. Tikai nevajag būt harmoniskam. Vajag visu laiku mocīties, vismaz specialitātēs, kas saistītas ar vizuālo kultūru.

Fotogrāfiju autors – Didzis Grodzs.