R. A.: Ado Vabbes debija sajauca vienmuļo situāciju Igaunijas mākslā. 1914. gadā, tikko atgriezies no studijām Minhenē, viņš izstrādāja krāsainu tintes zīmējumu sēriju, ko nosauca par “Parafrāzēm”. Viņu neinteresēja konceptuālā darba puse, bet gan vēlme izteikt mūzikas formas. Tīrais eksperiments samulsināja tā laika auditoriju.
Ar darbiem “Parafrāzes” Ado Vabbe 22 gadu vecumā, tas ir – par diviem gadiem jaunāks nekā tu tagad, centās vizuāli parādīt mūziku. Vai, tavuprāt, viņam tas ir izdevies?

Miķelis Dzenuška: Kaut kāds ritms tur ir, bet tas ir ļoti nekonkrēts. Tur nav nekādas formas skaidrības vai kaut kā ļoti sakārtota. Pēc viegluma tas mazliet atgādina impresionismu mūzikā — tas arī ir raksturīgs 20. gs. sākumam. Debisī, Ravēls… Pārejas periods mūzikā no vēlīnā romantisma un modernismu, kas tur arī atspoguļojas.
Miķeļa izvēlētais skaņdarbs
R. A.: Kuram māksliniekam “Parafrāze C” varētu būt uz plates vāciņa?

M. D.: Tas noteikti būtu kāds vēlīnāks komponists.
Miķeļa izvēlētais skaņdarbs.
R. A.: Varbūt Ado Vabbe domāja nedaudz pa priekšu savam laikam?
M. D.: Jā, jo tas ir tik abstrakti, ka mūzikā gadsimta sākumā vispār vēl nebija nekas tāds. Mūzikā tas varbūt parādījās 30., 40. gados. Piemēram, Jaunā Vīnes skola ar Šēnbergu un Bergu. Šis darbs gan ir tāds rotaļīgāks, Jaunā Vīnes skola ir smagnējāka. Drīzāk šis darbs varētu būt kāda solo klavieru skaņdarba ilustrācija. Tas noteikti nebūtu rakstīts lielam sastāvam. Varbūt kāds kamersastāvs, piemēram.
R. A.: Ko viņš varētu būt klausījies, kad zīmēja “Parafrāzi D”? Ja pieņemam, ka tas nebija pilnīgā klusumā pie rakstāmgalda.

M. D.: Šajā laikā skaņu ieraksta tehnoloģijas vēl neeksistēja, tādēļ varbūt viņam draudzene spēlēja klavieres. Tā noteikti bija kaut kāda dzīvā mūzika, ko viņš būtu dzirdējis.
Miķeļa izvēlētais skaņdarbs.
R. A.: Interesanti, ka, domājot par instrumentu, tev pirmās nāk prātā klavieres.
M. D.: Jā, noteikti kāda klavieru miniatūra. Kaut kas īss, rotaļīgs.
R. A.: Zinu, ka esi spēlējis karnevālos Latvijas Mākslas akadēmijā. Pastāsti par savu karnevālu pieredzi mākslinieku vidē un vai tev kaut kas no Ado Vabbes gleznas “Karnevāls” ar to asociējas!

M. D.: Sajūta ir ļoti labi notverta. Es LMA karnevālā nokļuvu, jo tas bija tāds kā sadraudzības projekts mūzikas akadēmijai ar mākslas akadēmiju. Pēdējos gadus bija atsevišķa skatuve, kur spēlēja džeza mūziķi no mūzikas akadēmijas. Mēs tur nespēlējām varbūt gluži džezu, bet jau vēlīnāku mūziku — fanku, roku. Šajā darbā, manuprāt, haotiskums un krāsainība ļoti labi parāda karnevāla atmosfēru. Daudz kur ir grūti saprast, kas tur īsti ir domāts, gluži tā, kā tas ir arī karnevālā, kad tu vienkārši plūsti līdzi visiem. Tas, manuprāt, ir ļoti labi atspoguļots.
Miķeļa izvēlētais skaņdarbs.
R. A.: Skatoties uz darbu “Eksotiskā kompozīcija”, man nāk prātā tava sadarbība ar Arni Medni un viņa citāts, ka mēģinājumi ieviest kaut ko jaunu latviešu mūzikā bija līdzīgi kā mēģināt uzpotēt ananasu uz bērza.

M. D.: Daudzi mākslinieki jau ir mēģinājuši atainot tālās, eksotiskās kultūras. Bieži vien tas ir noreducēts līdz kaut kādai sīkai lietiņai, ko autors zina par to kultūru, un tas, manuprāt, redzams arī šeit. Sēdošais vīrs noteikti ir redzēts fotogrāfijās vai par viņu lasīts avīzēs. Protams, tas notiek arī mūzikā. Ir skaņkārtas, kas automātiski tiek asociētas ar kādu noteiktu kultūru. Piemēram, skaņkārtas ar pazeminātu otro pakāpi vienmēr tiek saistītas ar arābu vai indiešu kultūru, jo tas skanējums gan caur filmām, gan caur kaut kādiem stāstiem un paraugiem nāk no indiešu mūzikas. Tas ir ļoti vispārīgi, jo visa Rietumu mūzikas valoda balstās uz 12 skaņām, toties indiešu mūzika ir būvēta uz 24 skaņām, kas ir divreiz vairāk, un īstenībā indiešu mūzikas teoriju nav iespējams pielāgot Rietumu mūzikai, jo tās ir divas dažādas sistēmas. Nezinu, ar ko varētu salīdzināt... Piemēram, ja mēs krāsojam ar zaļu, viņi krāso ar sarkanu. Var mēģināt to no mūsu perspektīvas parādīt, bet tas ir ļoti vispārīgi.
Miķeļa izvēlētais skaņdarbs.
R. A.: Ja tas būtu kadrs no filmas, kādu skaņu celiņu tu tam gribētu pielikt?
M. D.: No klasiskās mūzikas pārstāvjiem — es pat nezinu… Šķiet, to pašu impresionismu. Piemēram, Ravēlu. Viņš arī bija ļoti liels fans pazeminātajām skaņkārtām un tās daudz izmantoja. Viņam gan tas vairāk bija saistīts ar spāņu mūziku, jo tā ir kaut kādā ziņā radniecīga ar indiešu un arī pats Ravēls bija pa pusei basks.
R. A.: Arī tu pats komponē mūziku – vai, tavuprāt, glezna var iedvesmot komponistu?

M. D.: Jā, noteikti. Komponisti var iedvesmoties no gleznotājiem, un otrādi. Tas bieži vien arī notiek. Šī glezna man saistās konkrētu modernismu mūzikā — lūk, šis jau būtu Jaunās Vīnes skolas lauciņā. Ir kaut kāda skaidrība un forma, bet tā ir ļoti nenosakāma un no pirmā acu uzmetiena to nemaz nevar pateikt. Tikai iedziļinoties un analizējot top skaidrs, kas varbūt šeit ir domāts. Ja būtu jāraksta mūzika šim, tas būtu noteikti kaut kas atonāls, ne ļoti lielam sastāvam. Tas varētu būt stīgu kvartets. Piemēram, krāsas un to novietojums — violetā un zaļganā krāsa, kas savā starpā mijas. Tie varētu būt instrumenti vai tēmas, tādā veidā veidojot skaņdarba formu.
Miķeļa izvēlētais skaņdarbs.
R. A.: Ja tu raugies uz šo darbu, kādus instrumentus tu izvēlētos, lai tie sasauktos ar vizuālo pieredzi?

M. D.: Šeit tie būtu kauliņu instrumenti. Vibrofons, marimba, ksilofons un varbūt arī dažādas bungas. Šis atgādina mazliet amerikāņu repititīvās mūzikas skolu. Piemēram, Stīvs Reihs, Filips Glāss vai Terijs Railijs. Darbs izskatās pēc tādas kā mozaīkas, kurā ir daudz elementu, bet kuri daudz arī atkārtojas. Tas ir visatbilstošāk šāda veida mūzikai, kura ir būvēta uz paterniem, kur nav konkrētas melodijas vai konkrētas harmoniju maiņas. Šis ir vairāk meditatīvs darbs.
Miķeļa izvēlētais skaņdarbs.
R. A.: Skaņdarbu nosaukumos tu esi izmantojis vārdu “konstruktīvs”. Kāds varētu būt mērķis Ado Vabbes darbam ar tādu pašu nosaukumu?

M. D.: Darbs savā ziņā rada kaut kādu skaidri uzbūvētu un saprotamu konstrukciju, bet tajā pašā laikā tā ir nestabila un liekas, ka viss tūlīt varētu sagāzties. Varbūt tas ir skats uz pasaules iekārtu, it īpaši pēc kara.
Miķeļa izvēlētais skaņdarbs.
R. A.: Vai esi domājis par to, vai ir iespējams dzirdēt krāsu? Varbūt tev piemīt tādas spējas?
M. D.: Nē, man nepiemīt sinestēzija. Vismaz, ja ir, tad es to vēl neesmu atklājis. Tā var izpausties jebkā — notis vai akordi skan noteiktās krāsās vai varbūt arī, māksliniekiem gleznojot, kad viņi asociē krāsas ar noteiktu skanējumu. Taču tas ir ļoti subjektīvi un katram cilvēkam pilnīgi individuāli.
R. A.: Kādas idejas tev rastos, ja būtu jāraksta skaņdarbs Ado Vabbes “Kompozīcijai”?

M. D. Pēc sajūtas arī šis darbs nedaudz atgādina karnevālu. Man tas saistās ar franču elektroniskās mūzikas pirmsākumiem. Musique concrète, kas bija pirmais elektroniskās mūzikas žanrs, kad franči sāka eksperimentēt ar tikko parādījušajām skaņu tehnoloģijām un tādējādi rakstīja skaņdarbus. Ir asociācijas arī darbu uzbūves un izkārtojuma ziņā, bet krāsas ir gaišas un liek domāt par, piemēram, Džonu Adamsu, kas pieder amerikāņu postminimālistiem.
Darbā it kā notiek ļoti daudz kas, bet izmantots maz krāsu un tiek ievērots kaut kāds ritms, līdz ar ko rodas sava veida viengabalainība. Ja es rakstītu mūziku šim darbam, tas noteikti būtu kaut kas lielam sastāvam, kaut kas savā ziņā ļoti blīvs, bet gaišs un varbūt arī ar atsaucēm uz neoklasicismu vai neoromantismu. Man prātā nāk komponists Respīgi. Arī viņa skaņdarbos ir jūtama nedaudz tāda ņirboņa. Tēma ir vairāk noslēpta tādā kā skaņu uzņēmumā, kurš visu laiku mainās kā kolāža. Tur it kā ļoti daudz kas notiek, bet tas viss ir nevis tā, ka būtu par daudz, vai ka tas ir šausmīgi smagnēji, bet ka tas blīvums ir savā ziņā viegls.
Miķeļa izvēlētais skaņdarbs.
R. A.: Varbūt tas varētu būt jauns izstādes koncepts — tiek dots nevis paskaidrojošs teksts, bet paskaidrojošs mūzikas fragments?
M. D.: Piemēram. Jā.