Laipni lūgti jaunajā mājaslapā! Kamēr vēl informācija tiek pilnveidota, ir pieejama iepriekšējā mājaslapa šeit.

Meklēt
Izvēlne

"Par skabargām un dzīves jēgu", saruna ar Kim? dibinātāju Zani Čulkstēnu

Topošās mākslas zinātnieces Inetas Dones saruna ar Kim? dibinātāju Zani Čulkstēnu

Rosīga, pārliecināta, zinoša un ārkārtīgi mērķtiecīga! Ekonomika, māksla, menedžments, mūzika, līderība, mārketings... Daudzpusīga un spējīga lieliski apvienot darbošanos pretrunīgās jomās – tāda man ir Zane Čulkstēna, kuru aicināju uz sarunu tikko pēc izstādes “Barbars Parīzē” atklāšanas Fondation d’enterprise Ricard telpās. Projekts, kas tapis, sadarbojoties Kim? Laikmetīgās mākslas centram, izdevniecībai Paraguay Press, laikmetīgās mākslas fondam Fondation d’enterprise Ricard Parīzē un LR Kultūras ministrijai, bija daļa no Latvijas simtgades starptautiskās programmas. 
Tas bija kādus pāris gadus atpakaļ, kad, braucot mašīnā, klausījos radio SWH raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi”, un saruna bija ar tevi. Tad mēs vēl nebijām pazīstamas, un es nodomāju – reāli kruta meitene, un kāds ķēriens, vitalitāte, un kāda muzikālā gaume - Nancy Sinatra, Zemfira, Blondie... un te nu mēs sēžam (sasmejamies).
Jā, mans karaoke repertuārs. Pamatā tās ir dziesmas, kuras es varu nodziedāt un labprāt dziedu, jo ir vēl tās, kuras man patīk, bet ar to izpildījumu būs grūtāk.
Man šķiet, ka dziesmas tajā sarunā tik organiski iegūlās, tas bija patiesi jauki! Labi, bet atsaucoties uz to interviju, ja es nemaldos, tu nosauci Kim? par skabargu pakaļā. Vai tā joprojām ir?
Domāju, ka šobrīd satraucam mākslas vidi daudz mazāk nekā vēl pirms pāris gadiem. Ir radušās vairākas jaunas organizācijas, un kopumā ir vairāk līdzekļu pieejami laikmetīgajai mākslai, visiem ir ko darīt, nav tā, ka ir divas institūcijas no kurām tiek sagaidīts 10 dažādu organizāciju darbs.
Vai laikmetīgās mākslas telpa ir sadalījusies?​​​​​​​
Ne tā, ka sadalījusies. Vienkārši tad, kad mēs sākām, bija tāda sajūta, ka nav nekā un tās ekspektācijas bija ārkārtīgi augstas. Māksliniekiem šķita, ka mums jāpārstāv visi jaunie mākslinieki, taču mēs likām uzsvaru tikai uz nelielu daļu. Tas nav tāpēc, ka citi ir sliktāki, bet tāpēc, ka mūs interesē viens konkrēts mākslas virziens. Sākumā bija daudz pārmetumu, ka par maz pievēršamies glezniecībai un strādājam tikai ar vizuālo komunikāciju. Tagad ir virkne ar laikmetīgās mākslas telpām, komerciālās galerijas, ir četras mākslinieku vadītas organizācijas: 427, Low, RIXC, ISSP, tad papildus Zuzeum ar savām aktivitātēm, RIBOCA. Katrs ir atradis un ieņēmis savu vietu, un stress visiem noteikti ir mazāks. 
Mākslinieks uzmeklē jūs vai jūs mākslinieku?

Abpusēji. Īstenībā tas ir mūsu kuratores Zanes Onckules pārziņā. Viens no Kim? dibināšanas pamatmērķiem, ko mēs kā Valde arī pieskatām, ir jauno talantu atklāšana un atbalstīšana. Zanei ne vienmēr, protams, ir vēlēšanās strādāt ar pavisam jaunajiem, to var arī saprast un tieši tāpēc, līdz ar jaunajām telpām, tika iedibināts “open call”. Jaunajiem māksliniekiem un kuratoriem ir iespēja iesniegt savu izstāžu projektu idejas konkursā. Vēl esam atsākuši reizi gadā uzņemt vizuālās komunikācijas nodaļas maģistra diplomdarbu izstādi.
Jebkurā gadījumā viegli nav, jo pirmsākumos mūsu kapacitāte bija 43 izstādes gadā, tagad mēs to esam reducējuši līdz 20, un vēl balansējam starp vietējām vērtībām un starptautiskajiem izaicinājumiem. 
Lūkojoties uz Kim? aktivitātēm izskatās, ka ir izdevies tas, ko tu minēji kādā senākā sarunā, – uzlikt Latviju uz laikmetīgās mākslas pasaules kartes!​​​​​​​
Es domāju, ka ir izdevies; vismaz Kim? zina daudzas laikmetīgās mākslas institūcijas pasaulē, gan lielākās, gan mazākas. Vai mēs esam kļuvuši prominenti šajā jomā? Domāju, ka nē, patreiz zināms zelta moments ir igauņiem. Kris Lemsaluu, piemēram, tuvākajos mēnešos ir 6 izstādes starptautiski nozīmīgās institūcijās, un tas viss vēl līdz Venēcijas biennālei, kur viņa pārstāvēs Igauniju.
Olga Temnikova ir ļoti rosīga!​​​​​​​
Tas ir tas, par ko mēs runājam, mums pietrūkst profesionāli laikmetīgās mākslas 'kūrētāji' šī vārda visplašākajā nozīmē. Kim?, piemēram, nedrīkst fokusēties uz pāris konkrētiem māksliniekiem. Pat mūsu mīļākajiem māksliniekiem varam piedāvāt izstādi reizi 3 gados, kas, protams, ir ļoti reti. Mākslinieka radošais periods ir viļņveidīgs un viņam ir nepieciešams sava veida atbalstītājs.
Vai tas nozīmē, ka mums pietrūkst tādi kā draiveri – galeristi vai kuratori?
Jā, viennozīmīgi mums pietrūkst starptautiski orientēti galeristi un profesionāli kuratori. Lietuviešiem, piemēram, ir Raimundas Malašauskas, kura kūrētais Lietuvas paviljons Venēcijas biennālē 2013. gadā saņēma “Special Mentions”. Mums tādu diemžēl nav. Kim? atbalsta savas komandas izglītošanos pasaules līmeņa skolās, cerībā, ka daļa no tās arī atgriezīsies. Mācīties ir kritiski svarīgi, Zane Onckule patreiz studē CCS Bard (the graduate program at the Center for Curatoroial Studies at Bard College) un atgriežoties, esmu pārliecināta, ka mums būs daudz, par ko aprunāties, un darbosimies ar jaunajām idejām.
Lēnām tuvojas gada izskaņa. Šis gads ir bijis ārkārtīgi piesātināts.
Jā, ļoti!
Pastāsti kāds ir bijis šis gads Kim? Vai ir kāds projekts, ko tu īpaši vēlētos uzsvērt?
Viennozīmīgi tā ir triennāle. Tādā līmenī apzināties, ka tu esi daļas no Baltijas un tikai kopā tu vari izdarīt ko īpašu – tās bija jaunas sajūtas. Konkrētā ekspozīcija “Atbrīvoties no rēgiem” bija viena no labākajām, kāda Kim? telpās bija piedzīvota.
Man pašai bija pārsteigums par Baltijas triennāles vecumu, tā bija trīspadsmitā!​​​​​​​
Jā, tā bija pilnīga lietuviešu lieta un tikai pateicoties simtgadei, papildus finansējumam, šis pasākums varēja notikt arī Rīgā un Tallinā.
Vai tas nozīmē, ka mums nav cerības, ka pēc 3 gadiem triennāle atkal notiks visās trijās Baltijas galvaspilsētās? 
Mazliet jāatjēdzas, 18. novembrī mēs slēdzām ekspozīciju. Es jau sāku rosināt, ka mums noteikti ir jāturpina, taču apzināmies arī to, ka ir ne tikai finansiālie jautājumi, bet arī organizatoriskie momenti, kas ir jāatrisina. 
Kuru projektu tu nosauktu par drosmīgāko, kuru par sarežģītāko, un kuru par tev simpātiskāko?
Zini, visi trīs paiet zem Trienāles. Kaut arī mums bija daudz brīnišķīgu izstāžu, kas viegli nāca un viegli aizgāja, tādā pozitīvā nozīmē! Bet pilnīgi noteikti triennāle – nozīmīgākais šogad!
Vai tev ir  nācies dzirdēt pārmetumus par projektu, ko esat īstenojuši Kim?
Protams! Kevins Bīslijs. Kevins ir afroamerikānis, kas strādā ar savai kopienai aktuālajiem identitātes jautājumiem. Mēs viņa darbus pirmo reizi ieraudzījām Kim? patronu brauciena laikā uz Ņujorku un kopš tā laika zinājām, ka gribam viņu atvest uz Latviju. Bet Latvijas kontekstā  daudzi nespēja nolasīt šīs afroamerikāņu references un nevēlējās iedziļināties kopējā tēmā. Ja man tagad vaicātu, es šo izstādi otru reizi nerīkotu. Kevins ir izcils mākslinieks, viņam tikko ir atklāta personālizstāde Vitnija Muzejā Ņujorkā, par viņu raksta “New York Times” un virkne citu izdevumu, bet tādā Latvijas kontekstā viņš, diemžēl, nevienu neinteresē. Pārsteidzošākais pārmetumos, kas virmoja saziņas telpā, bija atziņa, cik ļoti mūsu sabiedrība ir uz sevi orientēta. Cik primitīvi...
Domāšana?
Jā, jā. Nav nemaz tik sarežģīti nedaudz papētīt Kevina līdzšinējos darbus un iedziļināties tēmās, kas viņam aktuālas. Tas, ar ko mēs sastapāmies, bija primitīva viņa darbu nonicināšana. Tā mums ir nepārtraukta cīņa, jo, noorganizējot zināmāku latviešu mākslinieku izstādes, mūs gāž riņķī un visiem viss patīk, bet to, kas mums ir svešs, neviens pat necenšas saprast! Tas ir līdzīgi, kā, piemēram, noorganizēt Apeiņa koncertu – visi būs priecīgi un tajā pašā laikā – tu mini iespēju uz Rīgu atvest Jonasu Kaufmanu, un izrādās, ka lielākā daļa ne tikai viņu nezina, bet pat negrib zināt.
Tu esi nelabojama optimiste, man patīk, tu izdari secinājumus un ej tālāk, fantastika!
Protams! ... nu tā mēs darbojamies.
Kā tev šķiet, vai laikmetīgās mākslas cienītāju aprindas ir kļuvušas plašākas, tās papildinās?
Gribētos domāt, ka ir vairāk, bet mums auditorija ir nemainīga. Es domāju, ka absolūtos skaitļos Latvijas laikmetīgās mākslas auditorija ir kopumā pieaugusi varbūt par 10 – 20 %, bet tā kā institūciju un aktivitāšu skaits ir būtiski palielinājies, tad noteikti auditorija ir sadalījusies. Mums liela nozīme ir izglītības programmām, kur nepārtraukti nepieciešams finansējums.
Provokatīvs jautājums: kā tev liekas, vai tie, kuri sevi pozicionē par laikmetīgās mākslas cienītājiem, saprot to, nesaprot vai izliekas, ka saprot?
Ar to saprot, nesaprot ir tā, ka tas ir ļoti personīgi. Man liekas, ka pats svarīgākais ir atvērtība, interese un cieņa. Ja tas ir, tad manā klasifikācijā cilvēks jau ir pusceļā, lai kļūtu par mākslas izpratēju.
Mani imponēja, kāda pagājušā gada intervija ar tevi, kur minēji, ka māksla meklē kombināciju starp intelektuālo un emocionālo satricinājumu. Vai šī gada laikā, un te es nerunāju par vietējo līmeni, tu atradi šo kombināciju?
(kādu brīdi domā) ... ir daudzas lietas, bet no tām pašām pēdējām: Tomasa Saraseno izstāde, Tokijas pilī Parīzē (Palais de Tokyo), tik episka gan fiziskā, gan intelektuālā un emocionālā ziņā.
Baltijas pērles ietvaros redzētā režisora Lī Čandona filma “Dedzināšana” – tika panākts tāds mistikas un reizē  mūsu sabiedrības vientulības spilgts atspoguļojumus, tādā linčiskā manierē, tas bija spēcīgi!
Jā, šis gads patiesi pārblīvēts, māc uztraukums, lai nākošais nav tukšais!
Mēs pie tā strādājam!
Lieliski, tad pārejam pie tā nākošā gada. Kādi ir 2019. gada plāni? Būtiskākā būs Venēcija, cik daudz drīksti izstāstīt? 
Diezgan daudz! Tā būs Daigas Grantiņas solo izstāde “Bāka”, kas turpina mainīties un attīstīties. Tā nebūs vienrindes koncepta izstāde, šeit ir atsauces uz Virdžīnijas Vulfas daiļradi, daudz tiek strādāts ar gaismu un spirālēm, kas nav raksturīgi Daigai. Netipiski ir tas, ka viss tiek darīts ļoti savlaicīgi, Daiga ir mazuļa gaidībās, tādēļ šobrīd, tiek strādāts trieciena ātrumā. Darbam, pirms Venēcijas, dienas gaismu jāierauga Daigas Parīzes darbnīcā. Janvāra beigās “Bāka” tiks safotografēta un maijā to uzstādīs Latvijas paviljonā bez mākslinieces klātbūtnes. Kaut kas tāds notiks pirmo reizi! Paralēli, pēc Baltijas triennāles pieredzes, vēlos rīkot ar Baltijas valstīm kopīgu ekspozīcijas pavadošo programmu, ar diskusijām Venēcijā, Londonā, Parīzē un Ņujorkā. Viss atkarīgs no finansējuma!
Pirmo reizi Latvijas, Lietuvas un Igaunijas paviljonus pārstāvēs sievietes mākslinieces. Baltijai visai netipiski, tāds unisons, tas ir brīnišķīgi – visas trīs mākslinieces darbojas augstā starptautiskā līmenī un, izmantojot šo mirkli, var pievērst uzmanību Baltijai kompleksi.
Ļoti gribētos, lai simtgades kontekstā aktualizējusies Baltijas draudzība ieilgtu, jo tik vienreizīgas lietas mums kopā sanāk, lieliski papildinām viens otru.
Katrā valstī, protams, notiek arī ievērības cienīgi pasākumi. Pie mums Rīgas pirmā biennāle, Lietuvā – Butkus projekts, igauņiem – Arvo Perta centrs Laulasmā, unikālas arhitektūras ēka, kas tikko vēra durvis mākslas un mūzikas interesentiem. Ir ko darīt! Mēs kļūstam daudz pievilcīgāki un interesantāki tieši Baltijas kontekstā.
Pastāsti, lūdzu, par sadarbību ar Mākslas akadēmiju, kāda tā ir, varbūt ir kādas ieceres?
Ļoti draudzīgas attiecības! Viennozīmīgi cieša saikne izveidojusies ar vizuālās komunikācijas nodaļu, Ojārs Pētersons ir Kim? krusttēvs, bez viņa Kim? nebūtu sācies un turpinājies. Viņš mūs ir atbalstījis morāli, materiāli, ar  padomu un visu iespējamo. Pētersona loma Kim? kontekstā ir ļoti liela, viņš ir arī Valdē. Komunikācija ir ļoti tuva, ne gluži uz ikdienas bāzes, bet mēs vienmēr varam griezties pēc padoma.
Paralēli tam, pirmā Venēcijas paviljona ietvaros strādājām ar akadēmiju un Erasmus programmu, kur ekspozīcijas pieskatītāji bija studenti. Arī nākošgad to darīsim. 
Rezidences balvu pasniedzam LMA telpās. Regulārās pasniedzēju vai vieslektoru uzstāšanās organizējam akadēmijas telpās, lai esam tuvāk studentiem. Akadēmija ir bijusi vienmēr atvērta un pretimnākoša. Skaidrs, ka varam darīt vairāk, bet laika un cilvēku resurss, iespējams, kādus projektus atstāj ideju līmenī.
Kur tu ņem šo enerģiju: Kim?, tavs uzņēmums “Erda”, aktīva darbošanās “Alumni SSE Riga”, ir vēl kāds projekts? Padalies ar savu recepti!
Jā, par daudz! ( smejas)
Kur? (domā) Vienkārši man patīk tas, ko es daru. Tā ir tāda misijas apziņa, ja es dzīvoju šeit, es gribu veidot vidi tādu, lai man te būtu interesanti. Lai šī vide līdzinātos tām pilsētām, kurās es esmu bijusi un kurās būtu gribējusi  uzkavēties. Primāri – sajūta, bet arī savtīgs mērķis, veidot vidi atbilstoši tam, kā pats  gribētu dzīvot. Aiz garlaicības, vien vārdu sakot (smejamies). Nē, tas nav pareizi! Aiz bailēm no  garlaicības! 
Bērna ienākšana sievietes dzīvē bieži vien mūs izmaina, kāda kļūst sentimentālāka, kāda piesardzīgāka, kādai bailes no augstuma. Dullums un krampis tevī ir saglabājies, sievišķīgais šarms – vēl spēcīgāks kļuvis. Kādas ir tavas galvenās atziņas?
Ir pluss un ir mīnuss. Pluss pilnīgi noteikti ir jēgas un miera sajūta. 
Lai viņai nav garlaicīgi!
Jā! Kā teica Ojārs Pētersons, kad iepazinās ar Jeti (Zanes meita): “Nu, ja vien ir ilūzija par dzīves jēgu, tad te viņa ir!”, un līdz ar to ir lielāks miers un harmonija. Mīnuss – ir jāiemācās strādāt ar lielāku fragmentarizācijas efektu. Uzmanība ir vēl sadalītāka, sarežģītāk fokusēties. Milzīgs mikromenedžments un loģistika. Pieķēru sevi pie secinājuma, ka man ir grūti klausīties nopietno mūziku šobrīd, jo šaudās prāts.
Es tevi varu nomierināt, vēl kādi pāris gadi tā varētu turpināties. Man ar bērnu ienākšanu, aiz tā paša iemesla, uz brīdi bija jāatsakās no nopietnās literatūras. 

Kā tev šķiet, savu dzīvi esi veidojusi tu pati vai tas ir tāds nejaušību savirknējums?
(domā) Tomēr pati. Nevis tādā nozīmē – izdomāju, izdarīju, bet tādā nozīmē, ka esmu ilgi gājusi tajā virzienā, un tad sakrīt visi apstākļi, un notiek nepieciešamā materializācija.
Tev ir sarakstiņš ar lieliem un maziem darbiem, vai ir tā – o, ir, daru!? 
Man ir skaidri virzieni, kas mani interesē, un es viņos pakāpeniski darbojos, līdz ieraugu, ka ir piemērots brīdis realizēties konkrētā projektā. Es teiktu 50/50.
Piemēram, par to pašu klasisko mūziku runājot, esmu izmantojusi jebkuru iespēju, lai dotos un klausītos kādu koncertu vai operu. Tas pats mākslas menedžments mani vienmēr interesējis, un tad pienāk brīdis, klikšķis, un sanāk – jaunais Rīgas Jūrmalas  festivāls. You never know! Ja tev ir kādas lietas, kas interesē un tu darbojies tajā virzienā, vienmēr kaut kas noteikti saklikšķ.
Viena no pēdējām tavām atziņām?
Nav jauna, bet ik pa laika tā parādās – nevajag pārvērtēt savu nozīmi. Tas ļauj atslābināties un izdarīt vairāk.
Bet tavs moto jeb tāds kurbulis, proti, vajag kapāt un, ja neiet vajag kapāt vairāk. Kā tev liekas, vai šī darbības vārda aktualitāte saglabāsies tev arī pēc 5-10 gadiem vai arī nomainīsies uz citu?
(ieilgusi pauze, skatās pa logu) Es domāju – saglabāsies! Iešu pa tām jomām, kas mani saista, neizslēdzu, ka kādā brīdī došos politikā. Es gribētu dzīves galā teikt, ka esmu pamēģinājusi visu to, ko esmu gribējusi tādā līmenī, ka varu lepoties. Intensitāte saglabāsies, tikai jomas var mainīties. Minimums vēl 7 gadi uzņēmējdarbībā un tad var doties tālāk. Akadēmiskā, biznesa, sabiedriskā, ģimene. Tās ir manas prioritātes. 
Esmu pārliecināta, tev izdosies! Lai tev veicas!