Ar Andri Kaļiņinu sarunājas Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas 4. kursa studente Ieva Reinberga

"MĀKSLINIEKA STĀSTS"

Viņš ir ļoti darbīgs jauns cilvēks, kas aktīvi piedalās Latvijas Mākslas akadēmijas norisēs un šī gada sākumā – 2020. gada 8. janvārī, sadarbojoties ar Mākslas vēstures un teorijas studentiem, iekārtoja izstādi “(ne)Mākslinieka stāsts”, kas šobrīd pelna daudz cildinošu atzinības vārdu. Sadarbība izveidojās tik veiksmīgi, ka vēlamies jūs iepazīstināt tuvāk ar izstādes “(ne)Mākslinieka stāsts” scenogrāfu Andri Kaļiņinu.

Ieva: Pastāsti, kādēļ tieši scenogrāfija. Kādēļ izvēlējies studēt scenogrāfiju Latvijas Mākslas akadēmijā?

Andris: Izvēlējos par labu scenogrāfijas studijām, pateicoties vēlmei kļūt par režisoru. Mācījos Latvijas Kultūras koledžā, kur 2,5 gadus apguvu kultūras menedžmentu ar specializāciju teātra mākslā. Pēc šīs izglītības gribēju iestāties Latvijas Kultūras akadēmijā un kļūt par režisoru, bet režisoru kursu uzņem reizi četros gados. Kamēr mācījos Kultūras koledžā, strādāju arī Teātra muzejā, interesējos un pētīju visu, kas saistīts ar teātri. Vienu gadu nekur nemācījos un mērķtiecīgi gatavojos teātra režijas studijām, bet tā arī Kultūras akadēmijā neiestājos – mani atsijāja priekšpēdējā atlases kārtā. Scenogrāfija kaut kādā ziņā ir līdzīga režijai, tikai tās primārais uzdevums ir strādāt ar izrādes vizuālo tēlu, tādēļ sekoja nākamā izvēle – scenogrāfijas studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, kur iestājeksāmeni bija tikai nedēļu vēlāk. Esmu no Balviem un tur mācījos mākslas skolā, tā ka nelielas priekšzināšanas jau bija. Manās rokās nonāca ģipša galva, un līdz iestājeksāmeniem atlikušās trīs dienas to zīmēju, lai spētu sagatavoties un izturēt iestājeksāmenus Mākslas akadēmijā. Tas izdevās.

Ieva: Ko tu gaidīji un sagaidīji no šīm studijām Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfos?

Andris: Tas, ko saņēmu un vēl joprojām saņemu studiju procesā, vairākkārt pārsniedz to, uz ko cerēju. Mums ir brīnišķīgi erudīti augstas kvalifikācijas mācībspēki, kas aizrautīgi dara šo darbu. Es jūtos kā izvilcis laimīgo lozi, jūtos priviliģēts šajās studijās. Pirmajā studiju gadā man bija veiksme studēt pie izcilā scenogrāfa Andra Freiberga.

Ieva: Pastāsti, ko scenogrāfi apgūst Latvijas Mākslas akadēmijā?

Andris: Pirmajā kursā ar scenogrāfiskiem līdzekļiem, telpiski jāattēlo kaut kas netverams, kaut kas, ko nevar uzzīmēt un vienkāršoti attēlot, piemēram, caurvējš vai jūra uz skatuves. Mums padziļināti tiek mācīta tieši teātra scenogrāfija. Un tā ir ļoti ietilpīga vizuāla māksla: tā sevī  apvieno skatuves iekārtojumu, kostīmus, arī gaismu un reizēm skaņu. Apgūstot šo jomu, vari strādāt arī ar citu disciplīnu scenogrāfijām, piemēram, kino vai izstāžu scenogrāfijām.

Ieva: Cik daudz tev jau ir sanācis strādāt ar izstāžu scenogrāfiju?

Andris: Pašmērķīgi šo jomu neesmu izvēlējies, tomēr, arī darbojoties Teātra muzejā, kur strādāju par projektu vadītāju, iekārtoju izstādes, piemēram, Aleksandras Beļcovas portretu izstādi “Laikabiedri. Skatuves mākslinieki Aleksandras Beļcovas portretos”. Teātra muzejā izveidoju ekspozīciju, kurā izstādījām režisora Vladislava Nastavševa diktofonu. Telpu iekārtoju ar smagnēju melnu samtu, tās centrā bija diktofons. Apmeklētājiem bija iespēja to apskatīt un klausīties režisora veiktos ierakstus. Man ļoti patīk piedalīties arī kolektīvajās izstādēs. Tādēļ novērtēju, ka man laimējās piedalīties LMA studentu simtgades izstādē “ACADEMIA” “Arsenālā”. Izstādīt savus darbus muzeja vidē, tā ir izcila veiksme un iespēja topošajam māksliniekam.

Ieva: Tu savos darbos izmanto savu vārdu un uzvārdu. Kas tas ir? Reklāma?

Andris: Vienā no maniem izstādītajiem darbiem bija uzrakstīts mans vārds un uzvārds tādā kā trafareta grafiti tehnikā – diezgan augstu uz sienas, tādā veidā arī attēloju augsto priviliģēto izjūtu, piedaloties šajā projektā, esot akadēmijā un iesaistoties mākslas dzīvē tieši tagad, šajā brīdī.

Ieva: Tu šobrīd mācies Latvijas Mākslas akadēmijas 3. kursā, nupat esi pabeidzis iekārtot izstādi “(ne)Mākslinieka stāsts”, vienlaikus spēlē teātri neatkarīgajā teātra trupā “Kvadrifrons” un nupat esi uzsācis darbu pie scenogrāfijas veidošanas Nacionālā teātra topošajai izrādei “Lepnums un aizspriedumi” kopā ar režisoru Klāvu Melli. Turklāt pamanīju, ka esi ļoti precīzs un punktuāls. Kā tu to visu paspēj?

Andris: Man ir paveicies, jo man ir apskaužami laba veselība. Es varu strādāt ļoti daudz un gulēt vien pāris stundas diennaktī. Šādā režīmā kādu brīdi varu justies labi un radoši. Vispār esmu tāds “pēdējā brīža” cilvēks, bet līdz vienam noteiktam momentam. Es ļoti daudz domāju par realizāciju līdz brīdim, kad ķeros klāt izpildījumam. Scenogrāfa galvenais uzdevums ir domāt. Radīt ideju. Lai izdomātu scenogrāfiju, ir jālasa un jāiepazīstas ar teātra uzveduma literāro darbu, vai izstādes gadījumā – ar tēmas materiālu. Laika plānošana un precizitāte man līdzi nāk no darba teātrī. Ja kaut ko nokavē, iegāz veselu komandu cilvēku. Tas pieprasa ievērot disciplīnu.

Ieva: Un tomēr, ja vienlaicīgi nodarbojies ar tik daudz darbiem, kā tu atgūsties un atpūties no tā visa?

Andris: Varbūt izklausīsies šausmīgi stulbi, bet es mēdzu atnākt mājās un vienkārši sēdēt telefonā, sērfot pa mājas lapām, kurās publicē dažādus niekus – pļāpas un puspatiesus atklājumus, piemēram, lasu “spokiem.lv” (smejas). Tā ir mana relaksācija. Tā es atslēdzu prātu un sagatavojos darbam.

Ieva: Kā Tevi uzaicināja strādāt pie mākslas vēstures studentu izstādes “(ne)Mākslinieka stāsts”?

Andris: Mani uzrunāja Oskars Mieriņš no mākslas vēsturnieku 4. kursa, mums ir kopēji draugi.

Ieva: Kāpēc tu piekriti? Samaksāt par darbu tajā brīdī nevarējām apsolīt.

Andris: Uzzināju, ka mākslas vēsturnieki mēdz ik pa laikam organizēt šādas izstādes. Tā kā esmu diezgan liels Latvijas Mākslas akadēmijas patriots, tad nodomāju, nu kāpēc gan ne? Līdz šim, piemēram, man kā scenogrāfija snodaļas studentam bija virspusēja izpratne par to, ar ko nodarbojas mākslas vēstures studenti. Akadēmijā būtu jāveicina savstarpējā sadarbība, un šī ir sadarbības forma, kādā tas var strādāt. Uzskatu, ka mākslas teorētiķiem vajadzētu arī sadarboties, rakstot scenogrāfijas darbu kritikas un apskatus. Šis lauciņš Latvijā ir gandrīz neapgūts – brīva niša.

Ieva: Mēs arī ļoti maz zinām par scenogrāfijas studentiem. Atzīšos, ka sākotnēji es teicu: scenogrāfs mums nav nepieciešams, paši tiksim galā ar šo uzdevumu. Tomēr, izstādes sagatavošanas gaitā manas domas kardināli mainījās. Mēs tavas idejas akceptējām gandrīz bezierunu kārtībā. Šāda vienprātība mums pašiem bija kas jauns. Radīji sajūtu, ka zini, ko dari. Apspriešana notika tikai gadījumos, ja prasīji izvēlēties no divām iespējamām alternatīvām.

Andris: Kā jau minēju iepriekš, es ļoti ilgi domāju, kamēr nonāku līdz scenogrāfijas sagatavošanai. Par tik nozīmīgiem autoriem Latvijas mākslā izstādi veidoju pirmo reizi. Manā pieredzē šī ir visietilpīgākā izstāde un izjutu ļoti augstu atbildību pret pašiem autoriem un viņu dzīvesstāstiem. Kopumā tika izstādīti četrdesmit darbi. Autori un tēma pieprasīja ļoti piezemētu, pat senilu vizuālo izpildījumu. Rezultātā tas atgādina muzeja iekārtojumu. Nevarēju atļauties veidot kādu konkurējošu mākslas konstrukciju izstādes idejas akcentēšanai, tādēļ izvēlējos akcentēt problemātiskās mākslinieku dzīves ainas, izmantojot gaismas un skaņas efektus.

Ieva: Pēc izstādes atklāšanas vakara mēs tevi nobērām ne tikai ar pateicībām, iedvesmojošām pozitīvām atsauksmēm, bet pateicām arī, kas nebija kārtībā, vai ko mums komentēja izstādes vērotāji. Tika izteikti viedokļi, ka ir par skaļu, ka par daudz ir gaismas traucējumu efektu. Viens no izstādītajiem māksliniekiem izteica iebildumus par viņa darbu izvietojumu. Tu to visu noklausījies, bet reaģēji mierīgi, lai neteiktu, ka vispār nereaģēji.

Andris: Arī tas laikam nāk no teātra darbiem, kuriem pat līgumā ir atrunāts, ka pēc pirmizrādes scenogrāfijas izmaiņas nav pieļaujamas. Tā arī šajā gadījumā, es noklausos, un tas arī viss.

Ieva: Strādājot pie izstādes “(ne)Mākslinieka stāsts” tev nācās sastrādāties ar faktiski 13 kuratoriem – stāstu autoriem. Tu apbrīnojami viegli tiki ar to galā un nemanāmi iekļāvies komandā.

Andris: Scenogrāfam ir jāsagatavo risinājums pirms to darīt zināmu. Turklāt, manuprāt, labam scenogrāfam ir jāpiemīt arī labām sadarbības prasmēm. Bez abpusējas komunikācijas nav iespējams izveidot labu scenogrāfiju. Jebkurā gadījumā tas ir komandas darbs. Jūs ļoti gribējāt, lai šī izstāde būtu augstā līmenī, tas bija mūsu kopīgais mērķis. Izstādes sagatavošanas gaitā jutu, ka jūs man ļoti uzticaties un ļāvāt realizēt iecerēto. Es domāju, ka jūs ļoti precīzi trāpījāt ar izstādes tematiku, vērtējot šā brīža aktualitātes gan Latvijas Mākslas akadēmijas gaiteņos un kabinetos, gan arī Latvijas izglītības kontekstā kopumā.

Pēcvārds:

Viens no studiju uzdevuma – izstādes “(ne)Mākslinieka stāsts” lielākajiem ieguvumiem ir tieši iepazīšanās ar jauno scenogrāfu Andri Kaļiņinu. Projekta īstenošanas laikā, neņemot vērā ārējos apstākļus, viņš tikai turpina darīt – turpina radīt atlikušās četras diennaktis no vietas. Apbrīnojami neatlaidīgi iet mērķa virzienā. Un pareizajā brīdī viss top gatavs. Viss ir pabeigts! Atliek svinīgu runu noskaņās atvērt durvis, aiz kurām atrodas maģiska stāstu pasaule muzejam raksturīgā piesātināti zaļā ietvarā. Perfekcijas alkas ir tas, kas raksturo šīs izstādes scenogrāfiju, kuru pārtrauc apzinātas novirzes no harmonijas, skaistuma. Pēc brīža tas atgūstas un turpinās.