Meklēt
Izvēlne

Ivara Heinrihsona izstāde „Klavierdarbi” galerijā „Māksla XO”

No 2014. gada 2. līdz 28. oktobrim galerijā „Māksla XO” būs aplūkojama Ivara Heinrihsona izstāde „Klavierdarbi”. Izstādes atklāšana - ceturtdien, 2.oktobrī no plkst.17.00 līdz 20.00
Elizabetes ielā 14, Rīgā.
 

„[...]Tur ir ieguldīta enerģija, kas staro un uzlādē arī skatītāju. Man jau liekas, pat otas pieskāriens audeklam – vienalga, kas tur ir attēlots, ja vien tas nav nevarīgi, – jau vien ir unikāls.

Jau saskarsme ar audeklu, pat tukšais audekls ir glezniecība; tur kāda gaisma, ēna noslīd, un tu iztēlojies, kas tur būs. Ļoti svarīgs brīdis. Tur jau sākas glezniecība.

Zīmējums – tas ir vēl unikālāk. Senāk bija uzskats, ka glezniecība ir izskaistināts zīmējums. Viss ir zīmējums. Latviešu valodā vārdiem zīmējums un zīme ir viena sakne. Mākslinieks rada zīmes. Zīme ir fiksēts žests, doma vai sajūta, kā Monta Kroma teikusi, iekšējās roku un kāju kustības. Ieliec rokā ogles gabaliņu un velc, tas pats žests vien ir. Ja nav roku, velc ar degunu, vienalga ar ko – es saviem studentiem saku. Ja vien tu esi gleznotājs.

[...]Klavieres ir civilizācijas zīme, kultūras simbols. Zirgi un klavieres, kārtība un haoss, miers un kustība – var nosaukt vēl veselu rindu pretstatu. Klavierēm ir noteikta forma, arī zirgam ir forma, bet tā ir ekspresīva. Zirgu arī varētu salīdzināt ar mūzikas instrumentu, ar flautu varbūt. Man tā liekas emocionālāka, brīvāka. [...]

Kad esmu viens, apsēžos pie klavierēm un ļaujos meditācijām, ļauju intuitīvi nospiesties taustiņiem un izbaudīt spēli, cik nu manas neattīstītās plaukstas ļauj. Klavieres man saistās ar glezniecības pamatiem, par ko mēs runājām.[...]

Armijā biju Tālajos dienvidos, Turkmēnijā; kad tur izdzirdēju klavieru skaņas kontrastā ar armijas ikdienu un stepi, tad tā bija laime. Tajā brīdī neienāca prātā, ka gleznošu klavieres, ka tā taps par mūža tēmu.

Tā ir tēlu sistēma – gan zirgi, gan klavieres, gan balets, – kas mainās, attīstās saistībā ar notikumiem personiskā dzīvē, uztverē, sajūtās, dažādos variantos: formas ekspresijā, organizētā masā un virzībā, reālā vai brīvā no pareizības. Formas tika dažādi kārtotas, deformētas, sadalītas daļās. Tie ir dažādi radošie posmi, periodi, atklāsmes, tas ir ceļš, kas parāda laikmetu un personību”, Ivars Heinrihsons intervijā Ingai Bunkšei, 2014; arterritory.com.


„Ivara Heinrihsona krāsas domātas, lai uz audekliem darītu redzamas trajektoriju pēdas, ko atstāj jūtu vai ķermeņa kustības. Šīs kustību līknes viņš glezno ar savu dinamisko krāsu – dažādas intensitātes melno. Savukārt ātrumu aptur un slāpē ar balto – abas krāsas iemieso enerģētiskos pretpolus.

Viņa žests ir tēlains un izteiksmīgs, taču nekad nepaliek liekvārdīgs. Gleznas līdzinās kardiogrammām, kas fiksē sirds un dvēseles ritmus, kur ota ar melno krāsu klausīgi zīmē iekšējo stāvokļu hologrammas [...]”, Baiba Sprance.