No 27. oktobra līdz  2. decembrim Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā būs skatāma Kristiāna Brektes un Modra Svilāna izstāde HELIOS.

Jau kopš aizvēsturiskiem laikiem viens no aktuālākajiem kultūras simboliem ir bijusi saule. Lielu ievērību un interesi tā guvusi gan kā neizsīkstošs gaismas, siltuma avots un Zemei tuvākā planētu sistēmas zvaigzne, gan kā dievību asociācija senākajās pasaules kultūrās. Vienmēr saule bijusi arī nozīmīgs laika atskaites punkts – kā stundu, dienu, gadu rituma noteicējs un cilvēka dzīves gājuma raksturotājs (kā nekā, pasaules – aizsaules attiecības ir aizvien zināms raksturlielums un nereti tuvina “šo dzīvi” ar izpratni par tā saucamo “aizkapa valstību”).
Sengrieķu valodā šo debesu spīdekli dēvēja par hélios (ἥλιος) un mitoloģijā šāds vārds dots arī saules personifikācijai un dievam Hēlijam, kura rašanās saknes iestiepjas jau Seno Šumeru un Ēģiptes kultūrā. Senajā Grieķijā Hēlijs ir bijis galvenais Visumu sakārtojošais spēks, kurš savu ceļojumu pa debesjumu ik dienu veica spožos zelta ratos. Šādas pārvietošanās īpašības saulei piešķirtas arī latviešu mitoloģijā, kur kā “debesu sētas saimniece saule pārvietojās ratos vai kamanās ar diviem vai trim zirgiem”.
 
Mākslinieki Kristians Brekte un Modris Svilāns savā radošajā sadarbībā pievēršas un pēta visdažādākās cilvēka dzīves parādības. Par pagātnes un nākotnes mijiedarbību viņi reflektējuši kā lielākos un mazākos telpas objektos, skaņas un gaismas scenogrāfijā, tā arī analogā fotogrāfijā. Eksperimentējot ar vidi, tās pašnoteikšanās spējām šoreiz mākslinieki radījuši unikālu sologrāfiju (solargraphy – no angļu val.) sēriju, tajā atklājot savu interesi par pamesto, nepareizo un tumšo eksistences pusi. Gadu gaitā sadarbojoties, Modris un Kristians nonākuši pie individuālo interešu kompromisa, radot psiholoģiski baisu vienojošo mākslas darbu estētiku.
Sologrāfiju paši mākslinieki definē kā “principu, kad ar saules stariem kadrā tiek iededzināts attēls”. Taču patiesībā sologrāfijas bildē nojaušams daudz vairāk – tā nav tikai mirkļa vai vietas fiksācija, bet gan vides un laika tvērums attēlā. Ar pašgatavotiem pinhole aparātiem Kristians Brekte un Modris Svilāns apceļojuši Latviju, kameras paslēpjot pie pamestām baznīcām un kapos, vietās par kuru esamību cilvēki jau sen aizmirsuši. Kā mākslinieki viņi pievēršas attēlā iekļautajai formai, kompozīcijai un attēla rašanās procesam. Kā 21. gadsimta pētnieki viņi atgriežas tagadnes aizmirstajā telpā, protokolējot nebūtībā aizlaistos dzīvības pieminekļus.  
 
Saule ir mediators starp abiem māksliniekiem un konkrēto, viņus interesējošo vietu. Tā ir arī būtiski nepieciešams elements ceļā uz attēla piedzimšanu un galvenais tehniskais autoru ierocis. Vienlaikus, sologrāfiju sērija, kā arī tās nosaukums “Helios”, aktualizē saulei vēsturiski piešķirto simbolisko nozīmi.

Izstādes atklāšana 26. oktobrī plkst. 18:00.
Izstādes kuratore Auguste Petre