Mākslas zinātnes nodaļas studentes Rebekas Brālītes recenzija
par starptautisku mākslinieku kopprojektu “Mūsu selfiji” Viļņas modernās mākslas muzejā MO, 03.08.- 17.11.2019.

Cilvēka lielākā bauda ir tīksmināšanās par sevi, ko veiksmīgi pilnveido selfiju jeb latvju tautubērnu valodā – pašiņu masveida izplatīšana. Vien pāris gadus esot publikas favorīta statusā, tie jau kļuvuši par muzeja eksponātiem. Šoreiz ne par glītu dūdiņu galviņām, bet gan par 11 dažādu tehniku mākslas darbiem izstādē “Mūsu selfiji” (“Our selfie”) MO muzejā. 

Vairumā gadījumu, salīdzinot sevi ar citiem, nonākam pie secinājuma, ka konkurents ir pussprīdi veiksmīgāks. Tā arī šoreiz rodas baltā skaudība pret brāļiem lietuviešiem. Kamēr Rīgā Laikmetīgās mākslas muzeja nogatavošanās aizkavējusies jau vairākus gadus, Viļņā 2018. gada 18. oktobrī tika atvērta trešā modernās mākslas mājvieta – MO muzejs, kuru projektējis arhitektūras superzvaigzne Daniels Lībeskinds (Daniel Libeskind). Triumfāla uzvara privātajam muzejam, jaunajai mākslai un arhitektam, jo panākts vispausaules atzīts kompromiss starp Viļņas vecpilsētas pagātnes mantojumu un radošām perspektīvām.

Neviens, kurš sevi piesaka ar saukli “laikmetīgs”, kam savukārt bieži rodas pēcgarša ‒ nebūt garlaicīgam, nespēj iztikt bez ģīmetnes. Reti kuram pietiek pacietības un resursu meklēt savu īstenības izteiksmi, pozējot māksliniekam stundu pēc stundas. Tagad situācija tiek atrisināta vien pāris sekundēs ar laikmeta svarīgāko tendenci ‒ ātrumu, kas vakar bija vēl tūļīgs, šodien ir labu labais, bet jau rīt kritīs jaunā tempa nežēlastībā. Paradoksāli, cik gan īss mirklis ir nepieciešams, lai taptu par vērtību, kas ir saglabājama nākamajām paaudzēm.

Izstādes “Mūsu selfiji” darbi jau glabājas Lebenes mākslas fondā (Lewben Art Foundation) un MO muzeja kolekcijā. Tos vieno ideja par atsvabināšanos no selfiju virspusējās un banālās auras, ko radījuši sociālie mediji un atgriešanās pie portreta kā dvēseles atspulga, jo jau izsenis zināms, ka nekas nav sarežģītāks un bezgalīgāks par cilvēku. Vai ideja par cilvēka iedabu tveršanu vēl spēj kvēlojoši atspirdzināt mūsu jutekļus? 

Vistuvāk jaunradei var nokļūt, apvienojot tradicionālos mākslinieciskos līdzekļus un tehnikas jaunievedumus, ko veiksmīgi demonstrē amerikāniete Čabalala Selfa (Tschabalala Self) darbā “Krēpes” (“Mane”). Māksliniece ar vīrieša figūru, kura veidota no dažādu faktūru un krāsu audumu gabaliem, interpretē stereotipu virkni – ieraudzīju objektu, nepatika, necentīšos iepazīt, turpināšu vairot pretīgumu, kunkstēt par riebumu utt.  Tiek uzdots jautājums – vai priekšstatus ir iespējams izskaust? Tiek dota arī atbilde – tie pastāvēs vienmēr, bet tos var diskreditēt un piedāvāt alternatīvus uzlūkošanas veidus.

Līdzīgu tēmu ievibrē Paulu Nazarets (Paulo Nazareth), brazīlietis, kurš dzīvo ASV, un ir viens no savas paaudzes populārākajiem māksliniekiem. Fotogrāfijā “Bez nosaukuma” (“Untitled”) pozē pats autors, tomēr tā nav tikai sevis iemūžināšana. Pārdodot savu foto kā mākslas darbu, viss nopelnītais tiek ziedots autora favelai –  Brazīlijas pilsētas Belo Horizonte nabadzīgo rajonu iedzīvotāju labklājības veicināšanai. Izstāde “Mūsu selfiji” uzsver tautu un kontinentu savstarpējo saistību un cilvēcību.

Mēs varam ziedot, bet tāpat būsim svešinieki viens otram. Mūziķa Niko Vaskelari (Nico Vascellari) darbi ir izstādīti pasaules slavenākajos muzejos un galerijās, tomēr viņš turpina uzskatīt sevi par izstumto vizuālās mākslas pasaulē. Autora dinamiskā dumpošanās pret pasaules ierasto kārtību rezultējusies provokatīvā anagrammā, kas tiešā tulkojumā nozīmē “Sapņa mēsls”, bet vispār ir tikai spēle, kas vienu vārdu pārveido citā (“Dream Merda”). Vaskelari uzskata, ka ir svarīgi sapņot, bet ir jābūt modram un jāpretojas ikdienībai. 

Iebildumus un jautājumus rosina arī Lietuvas vietējais mākslinieks Ģintars Znameirovskis (Gintaras Znamierowski) gleznā “Laikmetīgās mākslas centrs” (“Contemporary Art Centre”), kurā kundze ar grūtībām kāpj pa kāpnēm uz izstādi. Nav svarīgi vai dāma ir kolekcionāre, māksliniece vai vienkārša apmeklētāja, jo autoram sieviete ir kā metafora īsajai dzīvei. Otra attēlotā figūra – kurators – pārstāv vienu no apstrīdētākajiem jautājumiem: vai kurators var ietekmēt mākslas darba likteni? Vai mēs varētu priecāties par tikpat daudz jauno talantu izstādēm, ja vadošie muzeji nesadarbotos ar privātām galerijām un kolekcionāriem? 

Zem plašā nosaukuma ir pulcēti dažādi temati un stilistika, kura ir atbilstoša visām mākslas, muzeja, sabiedrības un mediju prasībām. Vai izpildot pieņemtos standartus var paātrināt sirds darbību? Diemžēl, nē. Vai mūsu iekšējās stīgas vispār vēl ir iespējams aizskart? Iztāde nav revolucionāra, bet tā veido vēsturi, kuru, iespējams, apbrīnos pēc “n” gadiem, tieši tāpat kā līdzīgas izstādes – sākot no Tabakas fabrikas Miera ielā ar 500 rīdzinieku pašportretiem līdz Saatchi galerijai Londonā un instagrama draudzīgam muzejam Vīnē. Šobrīd liekas, ka temats ir garlaicīgs un atražots, tomēr tas pārstāv vienu no daudzajām pasaules pārliecībām par cilvēku kā unikālu meistardarbu. Pat ja dažreiz būt par homo sapiens ir grūti.