Jūrmala nav mana dzimtā pilsēta, taču dzīvojot šeit ilgus gadus, viss kļuvis tāds ierasts. Tāpēc nolēmu paskatīties kāda kūrortpilsēta izskatās iebraucēja acīm. No Rīgas uz Jūrmalu visērtāk nokļūt ar mikroautobusu vai vilcienu. Viena no populārākajām Jūrmalas pieturām ir Dzintari. Šeit atrodas zināmi objekti – Jomas iela un Dzintaru koncertzāle. Pirmo pastaigu sāku  no Turaidas ielas. 1885 metrus garā Turaidas iela kļuvusi par vienu no galvenajām atpūtnieku pastaigu maģistrālēm. Pastaigas laikā var vērot gan visai savdabīgu Jūrmalas tradicionālās un laikmetīgās arhitektūras, gan dažāda rakstura un kvalitātes dekoratīvās tēlniecības un amatniecības izstrādājumu kokteili. Šāda situācija pamazām sāka veidoties 90. gados, kad līdz ar oficiālajiem pasūtījumiem izzuda arī stingri reglamentētie priekšraksti. Māksliniekiem pavērās iespējas piedāvāt idejas plašākam, savā ziņā drosmīgākam un brīvdomīgākam, pasūtītāju lokam. Interesi par vides sakārtošanu arvien vairāk izrādīja privātie uzņēmēji, kas, atjaunojot un sakopjot savus īpašumus, vēlējās iegādāties un uzstādīt arī dažāda veida un izmēra tēlniecības darbus. 

Pirmā ēka, ko ieraugām, šķērsojot Meža prospektu, ir uzņēmējam Jūlijam Krūmiņam piederošā vēsturiskā koka celtne Turaidas ielā 19. Ēka līdz ar piemājas teritoriju nesen godam atjaunota. Laukumiņā pie īpašuma 2018. gada 11. novembrī atklāta  tēlnieka Paula Jaunzema dekoratīvā skulptūra “Dzintars”. Tā iecerēta kā simbolisks vietvārda Dzintari atveids – sava veida vietas vizītkarte, Jūlija Krūmiņa dāvinājums Jūrmalai. Pie “Dzintara”  piestiprinātajā piemiņas plāksnē lasāms dzejolis, kuru Krūmiņš sacerējis, Jānim Peteram piepalīdzot:

„Tev, Jūrmala, dāvinu sauli,
Šo dzintara gabalu spožo,
Kur mīla un noslēpums atmirdz.
Lai dzintars te mūžīgi zvīļo
Un nosargā jūrmalu mīļo.”²

Akmens forma veidota pēc līdzības ar Baltijas jūrā atrodamā dzintara gabaliem. Darba procesā tēlnieks saglabājis akmens dabiskos nodrupumus, jo šādas nepilnības akmenim piešķir raksturu. Marmora oniksa kā materiāla izvēle gan ir diskutabla. Onikss ir interjeram paredzēts materiāls, nepiemērots eksponēšanai ārā  – saulē  akmens zaudē krāsu un ātri izbalē. Latvijas drastiskajiem klimatiskajiem apstākļiem akmens noteikti nav domāts, jo katru gadu tas jāpārklāj ar speciālu ķīmisko sastāvu, katru otro gadu jānoslīpē un atkal jāuzklāj ķīmija. Diemžēl milzīgie līdzekļi (vides objekta izmaksas varētu tuvoties 100 000 eiro) un ieguldītais darbs nerada pārliecinošu iespaidu. Oniksa skulptūra visai attālināti līdzinās saules akmenim dzintaram un, neizlasot veltījumu, tēlniecības objekta vēstījums ir grūti uztverams.  

Gājēju zonā izveidotajā laukumiņā līdzās akmens skulptūrai eksponēts arī klasiskas formas pulkstenis ar mainīgām gaismām. Tas simbolizē aizejošās minūtes un stundas, laika plūdumu un atgādina par dzīves īsumu un patiesību.³ Pasūtītājs un idejas autors Krūmiņš šo simbolu skaidrojis šādi: “nevis mēs „nositam laiku”, bet laiks „nosit” mūs”.³ Turpat novietoti arī divi masīvkoka sēdekļi, kas tapuši saglabājot dabas veidoto neregulāro formu un koka stumbrā veidotas puķu kastes. Šādas brīvas formas koka mēbeles un dekori lieliski iederētos medību namiņa vai atpūtas kompleksa teritorijā, taču kūrortpilsētai ir stilistiski svešas un neiederīgas. Līdzās klasiskajam pulkstenim daudz piemērotāki būtu tradicionālas formas soli, kādi redzami arī citviet pilsētas teritorijā. Acīmredzami te mēģināts izveidot oriģinālu atpūtas zonu, kur pilsētas viesiem fotogrāfijās iemūžināt savu viesošanos kūrortā, taču tik atšķirīgu dekoratīvo objektu kopums veido nebaudāmu komplektu.

Turaidas ielā 17, atrodas uzņēmēja Krūmiņa būvētais apartamentu komplekss „Turaidas kvartāls”. Vislielākās pārdomas raisa jaunceltņu teritorijas labiekārtošanā pielietotie dekoratīvie elementi, kas paredzēti vai nu pazemes stāvvietas iebraucamās daļas maskēšanai vai arī izdaiļošanai  – mērķis nav īsti saprotams. Lai gan par gaumi nestrīdas, tomēr par izdaiļojošiem šīs dekorācijas nosaukt gan varētu tikai ar lielu piespiešanos. "Turaidas kvartāla" pazemes stāvvietas iebrauktuve atgādina dīvainu ieeju alā. Te nu atmiņā uzaust multiplikācijas filma “Flinstonu ģimene” (The Flintstones). Brīdi pagaidu, vai no alas aurodams neizskries galvenais multenes varonis alu cilvēks Freds Flinstons, taču nekā. Vai arhitekti šeit vēlējušies iemūžināt vēsturisko saikni ar mūsu senčiem homo habilis (prasmīgais cilvēks), kuri pirms aptuveni 2,5 miljoniem gadu pirmo reizi paņēma rokā darba rīkus? Skaidrojuma nav. Katrā ziņā šāds noformējums rada kūrortam svešu teatrālu butaforiju iespaidu. 

Līdzās šai arhitektoniskajai enigmai gājēju zonā  2015. gada pavasarī atklāta Valta Barkāna veidotā skulptūra „Turaidas Roze”. Skulptūra ir uzņēmēja Krūmiņa meitas Maijas Čerņavskas pasūtījums un, lai gan abām ar Turaidas Rozi ir vienāds vārds, tā esot tikai sagadīšanās. Tēlnieks, iedvesmojoties no Turaidas ielas nosaukuma, radījis mūsdienīgu Turaidas Rozes stāsta versiju  –  jauna modes dāma gaida savu līgavaini un, jūtoties pievilta, cenšas sazvanīt vaininieku pa mobilo telefonu. Sievietes tēls veidots viegls un elegants, skrupulozi izstrādātas tērpa detaļas. Uz skulptūras horizontālās stiprinājuma virsmas iemūžinātas Jāņa Petera dzejas rindas:

” Tā roze, kas vēl nomodā,
Ar zelta ērkšķi Tevi skars,
Un skaudīs debess spīdekļi,
Kad tumsā kvēlos rozes stars,
Bet nevaldāmā kaislībā,
Tev ilgas remdēs Rozes gars. 2015 “

21. gadsimta Turaidas Roze ir atraktīvs skulpturāls tēls, kas kļuvis par savdabīgu romantisku akcentu pilsētvidē. Cilvēka dabiskajam augumam pietuvinātā skulptūra piesaista garāmgājēju uzmanību, varbūt tāpēc pilsētas viesi šeit labprāt piestāj, lai nofotografētos.  

Dodoties pa Turaidas ielu tālāk uz jūras pusi, nonākam pie Krūmiņam piederošās „Villa Alvīne” ēkas (oficiālā adrese Ikšķiles iela 1). Arī šeit varam vērot dīvainu dekoru miksli. Vēsturiskā stilistikā ieturētās ēkas pagraba ieeja veidota gliemežvāka formā. Tas it kā  būtu jūrai un kūrortam radniecīgs elements, bet tā izpildījums un mijiedarbība ar celtni kopumā atstāj diezgan samākslotu iespaidu. Pie ēkas zālājā izvietota klasiska stirnu grupas skulptūra un, lai neliktos par maz, līdzās izvietoti arī zirgu galvu atveidiem rotāti dekoratīvie puķupodi. Te nu gribas uzsaukt  — mazāk ir labāk!

Lūk tāds gogelmogels baudāms pastaigājoties pa vienu no Jūrmalas centrālās daļas galvenajam satiksmes artērijām, kas no Dzintaru stacijas vedina atpūtniekus doties uz pludmali un Dzintaru koncertzāli. 

Pirmajai pastaigai nu būs gana. Bet Turaidas ielā vēl atgriezīsimies, lai nobaudītu kādu citu kokteili.