"LATVIJAS MĀKSLAS NĀVES SPRIEDUMS", ANCE VILNĪTE
Tēlniecības apakšnozares bakalaura programmas 2. kursa studentes Ances Vilnītes pārdomas par augstākās izglītības pārvaldības un attīstības izaicinājumiem.
“Es nekādā gadījumā nestāšos Mākslas akadēmijā! Kas es stulba esmu? Vajag darīt kaut ko sakarīgu!”
Tā pirms trīs gadiem mākslas vidusskolu absolvējot aizgāju studēt ergoterapiju, ne tikai vēloties palīdzēt cilvēkiem, bet arī zinot, ka izvēlētās profesijas speciālisti Latvijā ļoti trūkst. Turpināt studēt mākslu augstākās izglītības iestādē šķita vienkārši muļķīgi iztērēts laiks bez jēgas vai karjeras iespējām. Realitātē tas gan nevarētu būt tālāk no patiesības,
jo labi mākslinieki valstij ir tikpat svarīgi kā labi ārsti.
Diemžēl pieņēmumiem par mākslas izglītības nenozīmīgumu līdzīgs domugājiens ir ne tikai Delfi komentētājiem [1], bet arī cilvēkiem augstās varas pozīcijās. Citējot parlamenta pārstāvi 20. decembra diskusijā Rīgas pilī “Mani patiešām pārsteidz ar kādu pārliecinošu stūrgalvību mēs joprojām turpinam mācīt cilvēkus profesijās, kurās viņi nekad netiks nodarbināti un nemācam viņus tajās profesijās, kas mums lielā daudzumā trūkst.” [2] Domājot tikai skaitļos un ciparos – domugājiens saprotams.
Taču ne no maizes vien dzīvo cilvēks! Vizuālā māksla ir būtiska tautas un kultūras sastāvdaļa – diemžēl Izglītības un Zinātnes ministrijā izskanējušas (un aktīvi tiek virzītas) idejas, kas varētu būt milzīgs apdraudējums ne tikai kultūras un mākslas mīļotājiem, bet Latvijas valsts nākotnei kopumā.
Tas tā varētu izvērsties: 1. Ja studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, kur cilvēki šobrīd tiek uzņemti vērtējot viņu talantu un prasmes, nevis maciņa biezumu, vairs nebūtu pilnībā valsts budžeta apmaksātas, ieviešot līdzmaksājumu 30% apmērā no studiju maksas (apmēram 2 tūkstoši gadā no studentu kabatas), tādējādi Latvijas Mākslas Akadēmijai kļūstot par ekskluzīvu vietu, kas pieejama tikai tiem, kas to var finansiāli atļauties [3] un
2. Ieviešot pārmaiņas augstskolu vadības sistēmā, kā rezultātā LMA vadībā iespējams nonāktu un par jauno mākslinieku nākotni lemtu potenciāli no nozares atrautas, jomu nepārzinošas, studentu vajadzības neizprotošas amatpersonas bez lielas izpratnes par mākslu. [4]
Pirmā ideja ir kategoriski nepieļaujama (tūdaļ paskaidrošu, kādēļ), otro – var pavērst arī par labu. Jo es tāpat kā citi studenti kopumā atbalstu ideju par caurspīdīgāku un demokrātiskāku vadības sistēmu, vienīgi citējot prezidenta kungu - “Velns vienmēr slēpjas detaļās”. Esošais piedāvājums rada bažas par pārmaiņu jēgu un kvalitāti. [5]
“Ar ko tad mākslas studijas ir tik īpašas, ka nevarat samaksāt salīdzinoši nelielu līdzmaksājumu?”
Jo mākslu studijām ir arī lielākas pašizmaksas. Vienu semestri studējot RSU praktiskās izmaksas manā gadījumā aprobežojās ar balta halātiņa iegādi un mācību materiālu drukas pakalpojumiem – pretstatā viena semestra laikā LMA mākslas darbu tapšanā sanāk ieguldīt kā minimums 500 līdz 1000eur. Modes katedrā tūkstotis eiro aiziet tikai vienas kolekcijas radīšanai, kas top katru semestri. Lūk, arī ir Jūsu 2 tūkstoši gadā. Tas ir tikai materiālos – pierēķiniet tam klāt, kā pilna laika studijas tiek apvienotas ar darbu, lai apmaksātu īri un iztiku.
“Nu labi, bet kāds sakars runāt par valsts mēroga sekām, ja tas attiecas tikai uz bariņu mākslinieku?”
Citu valstu augstskolas, kur iespējams studēt mākslu bez maksas nav tālu jāmeklē. Pat ja ne bez maksas – daudzviet Eiropā par zemāku studiju maksu iespējams iegūt izglītību daudz prestižākās augstskolās. Piemēram, Antverpenes Karaliskajā Mākslas akadēmijā (Royal Academy of Fine Arts Antwerpen) par studiju gadu maģistra programmā jāmaksā ~1200eur, taču summā katram studentam iekļauta arī cienījama privātā darbnīca, kas ir milzīgs bonuss. Arī valsts institūciju atbalsts mākslai citviet ir lielāks tādējādi atmaksājoties bagātīgākā un vilinošākā mākslas vidē. Līdz ar to lielākā daļa mākslu studēt gribošo vienkārši brauktu to darīt ārvalstīs. Un, manuprāt,
Latvija to nevar atļauties, jo iepriekšminēto faktoru dēļ samazinās arī vēlme atgriezties, tādējādi atgriežoties pie jautājuma par mūsu pastāvēšanas nākotni.
“Jauniešu ir maz, to īpatsvars Latvijā veido tikai 13%. [..] Šobrīd vēl neizjūtam demogrāfijas krīzes radītās sekas, bet pēc, teiksim, 20 gadiem situācija būs diezgan smaga. Tad jau tie trīspadsmit procenti, kas pašlaik ir jaunieši, veidos pusmūža paaudzi [..] un būs spiesti uzturēt milzīgu pensionāru skaitu.” [6]
Šajā gadījumā problēma nav tikai aizbraucošo studentu skaitā, bet tajā, ko tas nodarītu Latvijas kultūrai.
Mākslas nozīmi valstij nevar aprēķināt skaitļos, kas atgriežas apritē.
Vizuālās mākslas nozare veido paliekošu kultūras mantojumu, māksla runā visās valodās – tas ir viens no veidiem kā nest Latvijas vārdu pasaulē. 2019. gadā Latvijas Mākslas akadēmijas veikums izpelnījies asu kritiku no sabiedrības puses tajā pat laikā saņemot lielisku atzinību ne tikai no pašmāju, bet arī ārvalstu nozares profesionāļiem. [7] Mēs varam patiesi lepoties ar LMA studentu sasniegumiem - aizvadītajā semestrī vien Latvijas Mākslas akadēmijas studenti ieguvuši trīs patiešām prestižas balvas un atzinības starptautiskos konkursos.
Ir tāds fenomens – mākslinieks neies kritizēt kādu jaunāko dabaszinātņu pētījumu, jo saprot, ka no tā neko nesaprot. Taču kā mākslas eksperts jūtas gandrīz jebkurš, kam ir acis un ausis.
Tāpat kā vairums cilvēku prot skaitīt, bet nesaprot augstāko matemātiku, arī mākslā – var spēt atšķirt akvareli no pasteļa, bet tas nepadara par kuratoru. Tieši tāpēc tik ļoti uztrauc ideja, ka Latvijas Mākslas akadēmiju nākotnē varētu pārvaldīt padomes sistēma, kas rosina bažas par tās locekļu profesionalitātes un interešu kvalitāti. Pēc patreizējā projekta paredzēts, ka to veidotu 11 locekļi, no kuriem ne mazāk kā viena trešdaļa būtu ārvalstu eksperti, un arī padomes vairākumu veidotu ārējie pārstāvji (t.i., personas, kas nav universitātes akadēmiskā personāla vai studējošo pārstāvji). Labākajā gadījumā studējošo intereses šajā padomē pārstāvētu tikai viens studentu ievēlēts ārējais pārstāvis un tiek runāts arī par satversmes atcelšanu, tadējādi Latvijas Mākslas akadēmijai zaudējot savu autonomiju.
Šajā gadījumā svarīgāk būtu vērtēt padomes pārstāvju radošās darbības kvalitāti un aktivitāti, jo visvērtīgākās zināšanas jauns mākslinieks var iegūt no to praktizējošiem profesionāļiem nevis gudriem, vēl vairāk – ar jomu nesaistītiem teorētiķiem. Mākslas augstskolu vadīt nav tas pats, kas banku!
Lai pārmaiņas vainagotos izaugsmē – no šiem 11 cilvēkiem visiem būtu jābūt nozares profesionāļu atzītiem māksliniekiem, mākslas zinātniekiem, galeristiem, kuratoriem un līdzvērtīgi pārstāvētiem arī studentiem, taču ministrijas atsūtītajam ierēdnim es piedāvātu atstāt to vienu neatkarīgo vietu nevis divas trešdaļas no padomes.
Kam vairāk rūp ģimenes labklājība – bērnu mammai vai paziņai no tālām zemēm? Latvijas Mākslas akadēmija mums daudziem ir otrās mājas, pat vairāk. Pavisam nesen iekšējās nesaskaņas risinot studenti pierādīja, cik ļoti mums rūp mūsu studiju kvalitāte un progress. Esam gatavi ieguldīt savu laiku un darbu LMA nākotnē pat tad, ja mums par to nemaksā. Vai šo padomi veidos līdzvērtigi ieinteresēti cilvēki?
Kam vairāk nesavtīgi rūpēs mūsu augstskolas izaugsme – vietējiem māksliniekiem vai cilvēkiem no ārienes?
Kā jau iepriekš minēju – kopumā šī vadības sistēmas maiņa šķiet pat vilinoša. Taču tikai tad, ja padomē tiek izvirzīta atbilstoša loma studentiem un to veido uzticami cilvēki, kas tiktu izvēlēti pēc darba kvalitātes un sasniegumiem nevis piesaistes akadēmijai. Studentiem un profesoriem būtu jābūt pilnām tiesībām balsot par kāda padomes locekļa atstādināšanu, ja viņa rīcība šķiet negodīga un veto tiesības, kad runa ir par lielu iekšējo pārmaiņu veikšanu. Jo kuru dzīves un nākotnes šī sistēma ietekmē visvairāk?
Es teicu, ka nekad nestudēšu LMA, jo biju ļoti kritiska pret mākslas situāciju mūsu valstī, neredzēju izaugsmes iespējas ne akadēmijā, ne Latvijā vispār un līdzīgi domā daudzi mākslas vidusskolu pēdējo kursu studenti, kas izvēlas studēt ārzemēs. Viss mainījās brīdī, kad sapratu – situāciju mainīt ir mūsu pašu rokās. Latvijas Mākslas Akadēmijā mācās studenti ar vēlmi uzlabot šo situāciju jau no iekšienes – tas ir liels spēks. Šī pusotra studiju gadu laikā kopš esmu LMA, ir sajūta, ka notiek straujš pozitīvs pārmaiņu vilnis, jo līdzīgi uz izaugsmi noskaņota ir arī esošā vadība un profesori. Būtu muļķīgi to nenovērtēt.
Bet vēl muļķīgāk –
gribot darīt ko labu, panākt pilnīgi pretējo,
tieši tādēļ atbildīgajām personām būtu vērtīgi ieklausīties mūsu viedoklī un sadarboties, jo beigu beigās – mūsu labie mērķi taču ir kopīgi?
Atsauces:
2.-5. https://ej.uz/diskusijarigaspili
6. https://www.satori.lv/index.php/article/vini-neiet-velet
7. https://noar.eu/art-academy-of-latvia-exhibitions-are-rocking-the-art-world/
