MANS MIRKLIS ARHITEKTŪRAS... OSKARA MIERIŅA PĀRDOMAS PAR GRĒCINIEKU IELU 25
Mans mirklis arhitektūras – Grēcinieku iela 25.
Nekā personīga, tikai pasakas par arhitektūru
Mākslas zinātnes nodaļas 4. kursa students Oskars Mieriņš
O, Vecrīga! Te cilvēks no malas.
Es tikai uz neilgu mirkli pārkāpšu pāri slieksnim kā pārdroša frāze ar savu poētisko raksturu, ar savām mākslinieciskajām ambīcijām, tēliem un ideāliem, un priekšstatiem. Tikai uz neilgu mirkli viena jautājuma dēļ.
Šī mana pārdomu stāsta aktualizēšanās process uzsākās, mērojot sev visai ikdienišķu ceļu Gaismas pils – mājas. Šī ceļa vidū es vienmēr ļaujos izbaudīt laiktelpas momentu, šķērsojot Vecrīgu caur tās skaļākajām un mēmākajām ielām, ko ik reizi izbaudu ar jaunu svaigumu, jaunu acu skatienu, dienās un naktīs, gleznainās gaismās un ēnās, faktūrās un tekstūrās, formās un krāsās un citās valodās. Vecrīga ir pasakaina. Pasakaina glezna, kas ir perfekti piekārta blakām likteņupei Daugavai. Mēs labi zinām Vecrīgu, tās šarmu un vērtību. Ejot savu ceļu, man visai bieži nācās doties garām un mest savus ieinteresētos acu skatienus uz "Hilton Garden Inn" viesnīcas tapšanas procesu Grēcinieku ielā 25, kas nu jau teju svinēja savu atvēršanu. (Būvniecības ieceres autors Lietuvas nekustamo īpašumu projektu attīstītājs ‘’Nevertel’’ / viesnīcas projekta autori - birojs SIA ‘’Arhis Arhitekti’’).
Un tā dienu pēc dienas, skatiens pēc skatiena, un te nu tā ir… tāda, kāda tā ir. Neizbēgami manās acīs. Un manī atkal sāka spārdīties jautājums… Kur ir sākums un kur ir vidus, un kur gals labai arhitektūrai? Labai arhitektūrai attiecīgā vidē? Labai arhitektūrai Vecrīgā? Kas, manuprāt, ir ārkārtīgi jūtīga vieta arhitektūrai. Šīs jutības dēļ jaundzimušais objekts Vecrīgas audeklā izvērtās par manu pārdomu atskaites punktu. Un tā radās šis pārdomu nostāsts.
Jau 2017. gadā “delfi.lv” publicēts raksts, kurā Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis pauž bažas par ‘’Hilton Garden Inn’’ viesnīcas arhitektūru, kā rezultātā sabiedrībai varot ‘’tikt uzspiests’’ tikai pasūtītājam ērts arhitektoniskais risinājums, kas neesot pieļaujams. Viesnīcas sabiedriskajā apspriešanā tika saņemtas 442 iedzīvotāju atsauksmes. Divas trešdaļas no tām bijušas negatīvas, jo cilvēkiem nav pieņemams objekts kopumā, trešdaļa - pozitīvas. Tanī pat publikācijā "Hilton Garden Inn" viesnīcas arhitekts Andris Kronbergs uzsvēris, ka jaunā būve būs mūsdienīga ēka, kas projektēta ar domu inovatīvā veidā saglabāt vēsturisko substanci. Viņaprāt, vēsturiskajā pilsētplānošanā ir jādarbojas pēc principa - tās vēsturiskās vērtības, kas ir saglabājušās, ir jāatstāj, savukārt jaunajiem vides papildinājumiem jāatspoguļo sava laika vērtības, tendences un tehnoloģijas.1 Tanī viennozīmīgi ir sava taisnība, bet, ja šis papildinājums atspoguļo vērtības, tad kaut kādā mērā man sāk rasties jautājumi par šo vērtību kritērijiem un vērtībām vispār attiecīgajā situācijā.
Vai Vecrīga nevarētu un tai nevajadzētu būt tam arhitektūras koncentrācijas punktam, kurā mērķtiecīgi un atbildīgi tiecas pēc gaumīgas, mākslinieciski pilnvērtīgas, vidē baudāmas un iederīgas arhitektūras? Nevis aizstāt tukšos laukumus ar visai bezgaumīgu viena virziena interesēs vērstu objektu? Manuprāt, šī jaunbūve ir kaut kas disonējošs neatbilstošā vietā, kas pat nav lāga patīkami disonējošs, nav pat baudāmi kontrastējošs, ja nu vienīgi es sev to iestāstu un ar sevi mānos. Tomēr kaut kāds – “nē”, tur noteikti ir. Ja man pajautātu, vai es šo objektu būtu gatavs dzēst ārā, es viennozīmīgi atbildētu – pilnīgi noteikti nē, jo labprātāk to savā veidolā redzētu iekomponētu citviet, ne vietā kur varēja pacelties kāda vidē iederīgāka jaunbūve, kas potenciāli papildinātu Vecrīgas ielu šarmu un, iespējams, tūristu fotoobjektīvus.
Vienmēr šķitis, ka Vecrīgu būtu vēlams uzturēt kaut kādā mērā atbildīgi arhitektoniski mākslinieciskā harmonijā, jo Vecrīga pati par sevi jau ir komplekss mākslas darbs un vesela ekspozīcija ar visu tajā pastāvošo vēsturisko, esošo un arī topošo kultūrslāni. Vērojot šo viesnīcas jaunbūvi no visiem ielu skatu punktiem, nākas izjust neieinteresētību domāt par arhitektūru kā nozīmīgu attiecīgās novietnes elementu, un vizuāli vērtīgas detaļas komponenti. Grēcinieku ielā 25 šī jaunbūve drīzāk pauž visai tiešu atstumtību no visa apkārtējā, un gribas domāt, ka ne pozitīvā veidā. Šis melni monohromais būvķermenis šajā situācijā šķiet visai neiederīgs.
Rīga ir sekmīgi iegājusi starptautiskajā apritē un ir kļuvusi pazīstama pasaules tūrisma kartē. Nebūtu taču slikti, ja pasaules tūristi piedzīvotu arī laikmetīgu arhitektūru, kas ir acu skatiena un fotogrāfijas vērta? Un ja par tūristiem, tad Vecrīga ir viens no iemesliem, kāpēc Rīga ir tik iecienīts tūristu galamērķis, un mēs zinām kāpēc. Kāpēc gan nevarētu to turpināt, turpināt nākotnei, un atstāt tur pēc iespējas ‘’elpu aizraujošāku’’ arhitektūru? Tā ir mana, cilvēka parastā, kaprīze, ar kādu raksturu būtu jāiet Vecrīgā, ceļot tur jaunceltnes. Vecrīga atrodas pasaules kultūras mantojuma sarakstā, un būtu taču patīkami šo mantojumu papildināt ar pēc iespējas vidē integrētākām un arhitektoniski gaumīgākām būvēm, ne tā?
Vecrīgas siluets ir Rīgas pilsētas vizītkarte un identitātes zīme ar sev raksturīgo ainavu, un akcentiem. Ja kultūras kanonā ir rakstīts, ka turpmākajā Vecrīgas silueta saglabāšanā ir būtiski neradīt jaunus konkurējošas pilsētas vertikālus akcentus, tad mans kaprīzais kanons ir neradīt jaunus, pārlieku bezgaumīgus, vispārēji disonējošus akcentus. To visu jau varētu pieņemt, bet ja atmodina ambīcijas, ideālus, domu lidojumus, tad sāk rasties akūta pretestība. Mēs labi zinām, ka arhitektūra iedarbojas uz cilvēku un spēlē cilvēku mentāli, spēlē cilvēka nervu stīgas izraisot attiecīgas emocijas un atstājot attiecīgos iespaidus. Nereti arhitektūra pat ir tā, kas nosaka mūsu dzīvesveidu un uztveri. Es nevaru kritizēt viesnīcas ērtības un nepieciešamību, kā arī ekonomisko pienesumu valstij, bet iebilstu tīri par arhitektūru kā mākslu attiecīgā vidē. Nekā personīga, tikai mans mirklis arhitektūras.
