Laipni lūgti jaunajā mājaslapā! Kamēr vēl informācija tiek pilnveidota, ir pieejama iepriekšējā mājaslapa šeit.

Meklēt
Izvēlne

Netiešs notikums 3 daļās

(Notikumu sērija “Tiešā griba”, kas apvienoja performanci, grupas izstādi un sarunu Mūsdienu mākslas galerijā Līvānos
03.11.-01.12.
Piedalās LMA VKN studenti un absolventi: Ksenija Miļča, Ojārs Pētersons, Kārlis Bergs, Krišs Salmanis, Jānis Krauklis un Armands Grundulis.)

Dzintra Romanovska,
Mākslas zinātnes nodaļa, 3. kurss

Līvāni – neliela pilsētiņa, kurā laikmetīgās mākslas vai, precīzāk, mūsdienu mākslas garu uztur un spodrina Mūsdienu mākslas galerija Raimonda un Lāsmas Vinduļu vadībā. Pretstatā tipiski provinciālajam Līvānu Stikla muzejam, Mūsdienu mākslas galerija pārsteidz ar savu vienkāršību un tiešumu; par savu mājvietu tā radusi padomju laiku silikātķieģeļu ēkas vienu stāvu ar plašu zāli.

„Tiešā griba” ir notikums 3 daļās Mūsdienu mākslas galerijā. Izstādes koncepcijas autors un kurators Armands Grundulis ievadrakstā min, ka „tiešā griba ir parafrāze, kas apzīmē vienīgo, indivīdam pieejamo, neierobežoto izpausmi”. Vai tiešām mūsu griba ir autonoma un cik tā ir tieša?

Šo notikumu sēriju 3.novembrī atklāja A.Grunduļa veidotā performance „Tiešais atstarojums”, kurā bija aicināts piedalīties ikviens. Tika organizēts gājiens pilsētā ar zeltītas, spīdošas virsmas plakātiem īpašas mūzikas pavadībā. Vēlāk šie plakāti pārtapa par improvizētu instalāciju izstāžu zālē. Interesanti pieminēt, ka plakātu materiāls specifiski neko tiešu neatstaroja, tikai neskaidrus gaismas starus. 
Grupas izstādēm vienmēr ir slidenais punkts – vai darbi spēj stāstīt vienu stāstu vai tie drīzāk ir autonomas vienības? Ja izstāde ir kolektīva griba, tad katrs mākslas darbs ir individuālas gribas atstarojums. Un te nu sākas aizķeršanās relativitātes garā. Tikai daļa darbu ir veidoti šogad, bet nav zināms, vai mērķis ir bijis šī izstāde. Tātad var secināt, ka tie tikuši izvēlēti, cenšoties risināt uzstādīto tēmu. Tomēr jāsaka, ka ievadrakstā minētais ir tikpat neskaidrs kā plakātu atstarojošā gaisma. Teikumiem ir tik abstrakts saturs, ka tos varētu piekārt arī nākošajā izstādē, kuras tiešā griba, iespējams, spīdētu citā gaismā. 
Ojāra Pētersona darbs „Ieskaties tumsā” labi ilustrē redzēto (vai neredzēto?) – olveidīgs balts objekts, kas pārklāts ar zaļu luminoforo krāsu. To spīdam laikam redzējuši būs vien Vinduļu pāris, kad aizejot izslēdza gaismu galerijā. 
Darbu abstrakcija pieļauj tos lasīt kā nu kuram griba ļauj. Šādi notika arī ar Kārļa Berga lielformāta fotogrāfijām. Ievietotas rāmī aiz stikla un piekārtas pretī logiem, tās radīja dubulto atspīdēšanu – vienu fotogrāfijā lasāmo saules zaķīti, otru uz stikla esošo. Kur var novest apceres par saules gaismu, grūti teikt.  Kamēr mākslinieka mājaslapā lasām, ka darbi stāsta par neskaidro dzinuli, kas mūs kustina atklāt sev nezināmo un jauno. Izstādes kontekstā mani māc šaubas, vai ir vērts meklēt jēgu tikai tādēļ, ka šāds ir situācijas uzstādījums. Būtu negodīgi pieprasīt mākslas jēgu, ja pati to neesmu definējusi. Laikmetīgās mākslas ietvari bieži vien neparedz standartus. Ja to nav, nav arī objektīvas analīzes. Ja uz izstādes darbiem raudzītos ar klasiskā standarta argumentiem, tad tie būtu:

1.    Vai darbs stāsta stāstu?
2.    Vai darbs izraisa katarsi?

Pirmais jautājums ir saistāms ar ētiski morālo argumentu – mākslas darbs vai nu aicina pieturēties vai atteikties no kādas vērtības. Otrais jautājums saistīts ar estētisko argumentu, kas vienkārši veicina garīgu pacilājumu darba vērotājā. Estētiskais arguments mēdz būt vājāks par ētiski morālo, jo iekļauj subjektīvu vērotāja uztveri, kas var arī nebūt universāls. Līdz ar to saprātīgi būtu turēties pie pirmā. Vai kaut viens izstādes darbs spēja uz šo jautājumu atbildēt? Domāju, ka nē, ja mēs par stāstu nepieņemam miljons interpretāciju, tādējādi nonākot faktiski sākotnējā pozīcijā.

Nezināmi un neizzināmi šķita visi darbi vēl jo vairāk pēc notikumu sērijas 3.daļas, kas tika iecerēta kā diskusija. Jāsaka, ka beigās šis formāts pārvērtās A.Grunduļa izstādes un bez-jēgas mākslas aizstāvībā, jo tika negaidīti uzdots neērtais jautājums – kāda ir izstādes jēga? Mēģinot jaukt kopā kolektīvās un individuālās gribas definīcijas, viena pretruna sekoja otrai. Vēl vairāk – mākslas jēdziens tika nonivelēts līdz absurdam. Viss ir māksla, ja mēs to tā pasludinām un pieliekam pie galerijas sienas. Diez kādēļ tad pastāv mākslas izglītības institūcijas, kuras, starp citu, izstādes dalībnieki arī pārstāv? 

Ja asprātība tiek turēta cieņā, tad caur šo prizmu noteikti varētu vērot Kriša Salmaņa instalāciju „Sūrna metode”. Anderss Lēonards Sūrns (1860-1920) bija zviedru gleznotājs un Jaņa Rozentāla laikabiedrs. Viņu darbos var samanīt laikmeta tendences, tomēr Sūrns guvis atzinību ne tikai ar darbiem, bet arī ar savu glezniecības tehniku – četru krāsu paleti. K.Salmaņa darbs ir atsauce uz šo faktu, jo viņš ir ļāvis brīvi pilēt baltajam, dzeltenajam okerim, vermilionam un melnajam. Lielākā daļa apmeklētāju mobilo telefonu kameras bija pavērstas tieši šī darba virzienā, kas varētu būt atbilde uz otro jautājumu. Iespējams.