“Pie Babilonijas upēm, kur mēs reiz sēdējām”¹
LMA Mākslas zinātnes nodaļas bakalaura programmas 3. kursa studentes Danas Stuces eseja par Sipriēna Gaijāra (Cyprien Gaillard) audiovizuālo instalāciju “Artefakts”, Hamburger Bahnhof laikmetīgās mākslas muzejā Berlīnē.

Hamburgerbānhofas muzejs Berlīnē ir mājvieta daudziem izciliem laikmetīgās mākslas darbiem, taču četrus mēnešus pēc apmeklējuma viens darbs manā sentimentu mīlošajā prātā ir iespiedies tik spilgti, itin kā es to būtu redzējusi vien vakar.

Smags, melns priekškars no pārējās ekspozīcijas nošķir tumsā slīgstošu telpu, kurā ritmiski dūcošs lenšu projektors uz sienas liek atdzīvoties tālām, mazliet neskaidrām ainām no ikdienas dzīves Irākā. Ikviens, kuram ir nācies skatīties ceļojumos uzņemtus amatieru video zinās, cik tie var būt nāvējoši garlaicīgi, taču šoreiz ir citādāk. Video tiešām atgādina kādu septiņdesmitajos gados uzņemtu tūrista ceļojuma dienasgrāmatu, līdz bezrūpīgo noskaņu kliedē no galvas līdz kājām apbruņoti karavīri bruņumašīnās, bet naksnīgais salūts virs Bagdādes izrādās raķešu uzlidojums pilsētai. Tomēr tas viss notiek nemanāmi, klusi, estētiski baudāmi - notiekošā patieso dabu hipnotizētais skatītājs sāk apjaust vien ar kādu trešo skatīšanās reizi, kad militāro konfliktu tēma, kā tāds dzīvespriecīgos toņos izkrāsots Trojas zirgs, tiek pamazām ievilkta fascinējošajā ainavā. Monumentālu zikurātu nomaina šedu (spārnotu vēršu) vārti, šedu vārtus - mumificējies kaķis, drūzmaina iela, virpuļojoši derviši, palmas, auto kapsēta, saulriets tuksnesī, pamesta valdības ēka, līdz atkal ekrānā atgriežas zikurāts un cikls var sākties no jauna. Trīsdesmit četras minūtes paskrien līdz ar filmiņas kadriem, to laikā skatītāju transā ieaijā saldsērīga, piesmakusi vīrieša balss, kura stieptā soula dziedājumā atkārto “Babylon, Baaaabylooon…”

Nekas šajā darbā nav tā, kā pirmajā brīdī izskatās - uz sārtās filmiņas ierakstītais video ir uzņemts nevis ar rokas kameru kaut kad septiņdesmitajos, bet gan ar aifonu 21. gadsimtā, toties izjustais soulmūzikas gabals patiesībā ir rediģēts fragments no britu popmūziķa Deivida Greja 1998. gadā iznākušās dziesmas “Babylon” (kuru cita starpā amerikāņu karavīri bija iekļāvuši Abugraibas ieslodzīto spīdzināšanas repertuārā). Darba autors, franču mākslinieks Sipriēns Gaijārs, apgalvo, ka ar anahronisma un ilūziju palīdzību savā 2011. gadā tapušajā audiovizuālajā instalācijā “Artefakts” izvirza antitēzi nostaļģijai, taču raugoties uz nu jau nebūtībā aizgājušajiem kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem, ir grūti pretoties melanholijai un pārpasaulīga žēluma sajūtai. Pirms nieka desmit gadiem pat ciniskākais pesimists nevarēja iedomāties, ka tikai dažu gadu laikā daļa no filmā redzamā kultūras mantojuma būs gājusi zudībā. 2016. gada aprīlī anonīmi ISIS kaujinieki ar pneimatisko āmuru palīdzību pielika punktu vairāk kā četrus gadu tūkstošus ilgajai Nīnives spārnoto vēršu vēsturei, ar buldozeriem nojauca senās pilsētas fortifikāciju mūri, bet visus artefaktus, kuri bija pietiekoši nelieli, savāca sev, lai vēlāk tos mēģinātu pārdot melnajā tirgū. Šie, diemžēl, nebija pirmie ISIS kultūrvēsturiskie upuri Irākā - 2015. gadā viņi izdemolēja Mosulas muzeju un kapenes, bet pēc tam pārvērta gruvešos Nimrūdas zikurātu un Ašurnasirpāla II pili, kopumā iznīcinot vairāk nekā 80% no senās pilsētas apbūves. Tā aiziet tā pasaules godība - Irākā notikušais neviļus atsauc atmiņā Senās Derības stāstu par Bābeles torni, tikai Dieva lomu šoreiz uzņēmās alkatības un atriebības vadīti vīrieši, kuri savus “varoņdarbus” iemūžināja ne tik estētiskos ar viedtālruņiem uzņemtos video.

“Drupās slēpjas patiesība, kuras iztrūkst joprojām apdzīvotās ēkās,” tā savu aizraušanos ar laika zoba skartu arhitektūru komentē pats mākslinieks. Šis nav viņa vienīgais drupām veltītais darbs: 2009. gadā tapušā videoinstalācijā Gaijārs salīdzina seno maiju tempļu atliekas ar moderno Meksikas apbūvi, bet 2011. gada instalācijas-performances “Atklājuma atgūšana” centrālais objekts ir no alus kastēm būvēta piramīda, kuru tukšojot, apmeklētāji pārvērta struktūru drupās - precīzāk izsakoties - miskastē.

Artefakts ir arī 35mm filmiņa, kurā ir iemūžināts Gaijāra ceļojums, jo atšķirībā no digitāla formāta video, tā ar katru apgriezienu uz lenšu projektora pamazām nodilst, tādejādi attēlu uz ekrāna padarot arvien neskaidrāku. Diez vai viņš pats spēja paredzēt, cik pravietisks izrādīsies lēmums iemūžināt Divupes senās pilsētas mūsdienu kontekstā. Gaijāra cīņā ar nostaļģiju uzvarētājs ir izrādījies laiks, un kā tas dažreiz gadās, mākslas darbs ir uzsācis patstāvīgu dzīvi, neatkarīgu no vēstījuma, kuru tam sākotnēji ir piešķīris pats mākslinieks.

Tādēļ nākamreiz, kad jums gadīsies būt Berlīnē, silti iesaku apmeklēt jau minēto darbu Laikmetīgās mākslas muzejā, bet pēc tam nesteidzīgā pastaigā doties uz Pergamona muzeju, kurā nu jau vairāk kā septiņdesmit gadus mitinās Ištaras vārti, reiz dižās Bābeles ziemeļu cietokšņa sastāvdaļa. Varbūt jūs piemeklēs eksistenciālas pārdomas par visa esošā nepastāvību, mainību un arī neizbēgamo galu, bet varbūt prieks par cilvēka radošā lidojuma plašumu un mākslas spēju būvēt tiltus starp dažādos gadsimtos un ģeogrāfiskos reģionos dzīvojošiem cilvēkiem. Jebkurā gadījumā, arī trīsdesmit minūšu pastaiga ir vērtība pati par sevi.

¹Citāts no grupas “The Melodians” dziesmas “Rivers of Babylon”