PRASME IERAUDZĪT. AR LMA ABSOLVENTI JANTU MEŽU SARUNĀJAS MĀKSLAS VĒSTURNIECE INESE SIRICA
Prasme ieraudzīt. Jauns liturģiskā tērpa komplekts Ziemeļlatgales katoļu baznīcām.
LMA Tekstilmākslas apakšnozares absolventes Jantas Mežas un mākslas vēsturnieces Ineses Siricas saruna.
Janta Meža sakrālajai tekstilmākslai veltīto diplomdarbu aizstāvēja 2021. gada 7. jūnijā. Pēc nedēļas tikāmies, lai aprunātos par gūtajām atziņām. Diplomdarbu veido pētījums par senajām liturģiskajām tekstilijām Latvijas Romas katoļu baznīcās un pētījumā balstīta māksla – jauns liturģiskā tērpa komplekts Ziemeļlatgales priesterim. Mākslas darbs tapis, domājot par Rekovas un Viļakas baznīcām, Margaritas Šakinas dziedātajām tautas un Dieva dziesmām, par roku darba vērtību un neskaidro sakrālās tekstilmākslas mantojuma situāciju Latvijā. Senākais pašlaik zināmais ornāts ir no Feimaņu baznīcas un datējams ar 18. gadsimta sākumu. Baznīcu krātuvēs un arī aktīvā liturģiskā darbībā ir tērpi no 18. gadsimta beigām, bet visvairāk no 19. gs.–20. gs. pirmās puses. Liturģiskie tērpi prasmīgam skatītājam var pastāstīt par Eiropas mākslas un modes pavērsieniem, roku darba tehnikām, arī par sociāli ekonomiskajiem aspektiem. Diemžēl trūkst detalizētas, vienotas un informatīvas tekstiliju dokumentācijas, jo tērpus vairāk uztvēra kā funkcionālas vienības liturģiskām vajadzībām, nevis kā mākslas darbus ar unikālu darināšanas un pastāvēšanas stāstu. Lai veicinātu izpratni par sakrālo tekstilmākslu, Jantas Meža ir izstrādājusi skaidrojumus par liturģiskā tērpa sastāvdaļām, vēsturi un mākslas stiliem, par ornātu krāsām. Intervijas beigās pieejams saraksts ar Latvijas savvaļā sastopamajām liliju dzimtas augu sugām, un lasāmas vai dziedamas jaunradītajā ornātā attēlotās dziesmas.
Mākslas darba autore 1990. gada absolvēja Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tekstilmākslas nodaļu, augstā līmenī apguvusi tekstilmākslai nepieciešamās amata prasmes, izveidojusi daudzus tautastērpu komplektus sev un tuviniekiem (un neuzskata, ka tas ir kaut kas sevišķs). Vienlaikus Janta ir profesionāla botāniķe un dzied tradicionālās dziedāšanas grupā “Saucējas”. Stāstot par dziesmām, Janta Meža arī, varbūt pat neapzinoties, – dzied un tas ir tik iederīgi un dabiski. Viņa saka, ja vēloties, varot viņas paveikto mākslas darbu saukt par ekofeminismam piederīgu vai pēc autoetnogrāfijas metodes veiktu. LMA Tekstilmākslas maģistra studijās Janta sākumā pētīja koka sakņu iespējas mākslā, bet dažādu zīmīgu nejaušību un notikumu gaitā nonāca līdz Romas katoļu liturģisko tērpu izpētei, restaurācijai un jaunradei. Domājams, ka viņa pirmā uz liturģiskā tērpa attēlojusi kādas teicējas dziedātās dziesmas, Latvijas savvaļas lilijas līdzās baznīcas jeb sniegbaltajai lilijai. Zīmīgi, ka mūsu saruna norisinājās dienu pirms izdevniecība “Neputns” paziņoja par Ziemeļlatgales sakrālajai arhitektūrai un mākslas mantojumam veltītas grāmatas izdošanu. Tajā lasāms kā par Rekovas, tā Viļakas baznīcām, kurām ir būtiska vieta Margaritas un Jantas dvēseliskajā mijiedarbībā.
Seno liturģisko tērpu pētniecība. Tekstila arheoloģija.
Vai ir jau zināms, kurš priesteris valkās jūsu radīto ornātu?
Savu darbu veltīju vecajai Rekovas baznīcai. Par šo ēku rūpi tur Šķilbēnu baznīcas draudze (Šķilbēnu Sāpju Dievmātes draudze. – I. S.) un priesteris Staņislavs Prikulis. Neesmu vēl jautājusi, vai viņam būtu interese ņemt šo tērpu. Savukārt teicēja Margarita Šakina ir dzimusi Viļakā, un tur priesteris ir Guntars Skutels. Vasaras otrajā pusē domāju doties uz to pusi, un tad arī kopīgi izlemsim.
Pirms veidot jaunu liturģisko tērpu ar savām rokām, jūs pirms tam izpētījāt Latvijas teritorijas 18.–20. gadsimta piemērus. Vai varētu apgalvot, ka tas ir pirmais tāda veida darbs, turklāt balstīts vietējā stāstā?
Man šķiet, ka jā. Tā kā esmu apskatījusi tikai trīs draudžu krājumus, es nedrīkstu to ekstrapolēt. Šajā brīdī drīkstu tikai izteikt minējumu.
Vai pareizi saprotu, ka jūsu interese par liturģiskajiem tērpiem aizsākās 2020. gada augusta beigās?
Interese man vienmēr ir bijusi, bet kārtīgs izziņas process sākās 2020. gada augusta beigās, kad bija skaidri jāsaprot diplomdarba tēma. Nozīme bija tekstilsimpozijam Upītes ciemā[1], sevišķi Rekovas jeb Šķilbēnu vecās baznīcas apskatei. Sākumā simpozija laikā mēs bijām Viļakas Vissvētākās Jēzus sirds Romas katoļu baznīcā un tikāmies ar priesteri Guntaru Skutelu. Viņš iepazīstināja ar baznīcas sakrālās tekstilmākslas krājumu, senajiem tērpiem. It kā garāmejot viņš parādīja mūsdienu tērpus, sakot – “Mūsdienās mēs šādus pērkam!”. Šī mazā piezīme uz mani ļoti nostrādāja. (Draudzīgi iesmejas – I. S.) Sapratu, ka viss līdz tam redzētais skaistums pakāpeniski iegulst tikai muzejiskās krātuvēs, bet vietā nāk šis jaunais – masveida produkcija –, kas daudzās pasaules vietās ir ārkārtīgi līdzīgs. (Tekstilsimpozija uzdevums bija pētīt Ziemeļlatgales tekstilmākslas tradicionālo mantojumu un izveidot jaunus tekstilmākslas darbus un izstādīt Upītes kultūrtelpā. Upītes kultūrtelpa kopš 2018. gada iekļauta Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā[2]. (links) – I. S.) Tādi tērpi tiek veidoti pēc katalogiem. Arī manās rokās ir bijis šāds Itālijā izdots katalogs, pēc kura var pasūtīt ne tikai tērpus, bet visādas dievkalpojumiem nepieciešamās lietas – traukus, altārsegas, baldahīnus, Svēto skulptūras un attēlojumus.
Priestera piezīme par mūsdienās pirktajiem garīdznieku tērpiem bija tik spēcīga, ka ieraudzījāt seno tērpu vērtību?
Jā. Jāpiemin, ka jau iepriekšējā gadā prāvests Viktors Naglis man bija uzdāvinājis baznīcas kalendāru. Tur bija fotogrāfijas no Krustpils apkārtnes draudzēm. Vienā skaistā dievkalpojuma ainā bija redzami vairāki priesteri un visi vienādos tērpos. Skaisti tērpi no attāluma, zeltīti, bet, skatot tuvumā, – poliestera audums, ar mašīnu uzšūta simbolika. Tur nav vairāk roku darba, tas ir, man gribētos teikt – vienkārši formas tērps, lai arī skaists. Man liekas, ka manā izvēlē pētīt liturģiskos tērpus liela nozīme ir priesterim Viktoram. Mēs arī bijām vienās bērēs, kur viņš bija izvadītājs, tur šo to runājām, arī par liturģiskajiem tērpiem. Tad viņš teica, ka senie tērpi ne vienmēr tiek novērtēti, pat reizēm izmesti. Tas teikums spēcīgi palika atmiņā, un es domāju – tā ir daļa no mūsu kultūras mantojuma, to izmest ārā likās nepieņemami. Protams, varu atrast attaisnojumus – maz vietas, “sēnes saaugušas”. Manuprāt, attieksme pret kultūrvēsturisko mantojumu nedrīkst būt tik vieglprātīga, tas nav gluži izmest ārā sava skapja saturu. Tā pakāpeniski sāka augt ideja. Tad 2020. gada augustā Tekstilsimpozijā Upītes kultūrtelpā bija iespēja atjaunot reālu liturģisko tērpu no Viļakas baznīcas. Varēju izjust tā materialitāti, sajust visu pārējo, ko nevar nolasīt no attēla. Priesteri vienmēr bija pretimnākoši, mūsu sarunas bija godīgas un atklātas, bez liekulības un aizplīvurotām domām, tamdēļ bija prieks šo darbu darīt. Man ļoti labprāt gribētos turpināt šo tēmu – restaurēt liturģiskos tērpus. Mums jau ir izveidojusies sadarbība ar priesteri Guntaru, viņš tuvākajā laikā atvedīs vienu restaurējamu darbu. Iespēju robežās es restaurēšu, jūtu, ka tā ir mana niša, kas dod gandarījumu.
Lasot pētījumu, radās sajūta, ka senos tērpus garīdznieki vairs nevalkā, bet izvēlas no katalogiem pasūtītos tērpus.
Es arī to nevaru apgalvot, jo priesteri, ar kuriem runāju darba tapšanas gaitā, ir atšķirīgi. Ja priesteris Guntars ģērbj no kataloga pirkto mūsdienu tērpu, tad priesteri Viktoru, manuprāt, būtu jāiemidzina, lai apģērbtu mūsdienu tērpu. (Smejas – I. S.) Priesteris Viktors velk senos tērpus, viņš novērtē ne tikai vēsturisko, bet arī argumentēja, kāpēc viņam patīk senie tērpi kaut vai pēc struktūras – tie ir stīvi, arī smagi, priesteris tādā jūtas kā bruņinieks bruņukreklā. Savā veidā priesteris jau arī ir bruņinieks – ticības aizstāvis un karotājs. Priesteris Andris Vasiļevskis savukārt ir izveidojis apjomīgu sakrālās tekstilmākslas kolekciju, novērtējot to kultūrvēsturisko nozīmi. Viņa kolekcijā ir arī mūsdienu tērpi. Domāju, viņš, kā tekstiliju eksperts, izvēlas dievkalpojumiem tikai tādus tērpus, kam ir arī mākslinieciska vērtība.
Pētījumā īpaša vieta ir priestera Andra Vasiļevska zināšanām. Viņš ir absolvējis Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Rokdarbu un aušanas nodaļu, pēc tam tapis par katoļu mācītāju, dedzīgi kopj Latvijas sakrālās mākslas mantojumu, ar savu piemēru pievērš uzmanību un mudina mūs ieraudzīt vērtības.[3] Vasiļevski var uzskatīt par sakrālās tekstilmākslas ekspertu, un arī jūs pētījāt materiālus viņa izveidotajā liturģisko tekstiliju krātuvē Liepājā. Pastāstiet vairāk par šo sadarbību.
Priesteris Andris Vasiļevskis ir apzinājis materiālus ne tikai no Kurzemes, bet no visas Latvijas. Ja kāds priesteris īsti nezina, ko darīt ar senām tekstilijām, tad Andris konsultē, iesaka risinājumus, arī tās paņem, saglabā, ja draudzes nezina, kur tās likt. Protams, vēlme saglabāt iepriekšējo gadu simtu sakrālo tekstilmākslu draudzēm ir atšķirīga. Ne visi saprot, ka senie liturģiskie tērpi ir vērtība. Priesteris stāstīja, ka bijuši pat tādi gadījumi, ka tērpi izmesti. Andris ir ļoti dedzīgs, enerģisks, un tā ir tā foršā lieta. Viņš ļoti dāsni momentā dalās ar informāciju, ja redz interesi. Viņam attieksme ir tāda – ja viņš redz, ka cilvēks nezina, viņš paskaidro un uzreiz piedāvā piecas sešas, desmit lietas. Man patīk, ka viņš saka – “Paskaties uz šo ornātu, ko tev tas atgādina?”. Tad es domāju, ka tas ir kaut kas svešs. “Padomā par blakus tautām!” – viņš ar tādu kā spēles elementu vedina ieraudzīt kaut ko pazīstamu, lai varētu to materiālu saprast. “Padomā par lietuviešu verbām!” Tāpat kā labs ekskursijas vadītājs, viņš nevis apber ar informāciju, bet iesaista. Man nebija kauns pajautāt pilnīgi nesaprotamo, un viņš uzreiz komentēja.
Vai Andris Vasiļevskis jau ir lasījis jūsu pētījumu?
Daļēji. Viņš pārlasīja dažas daļas, sevišķi par vēsturisko pusi: krāsām, ornamentiku, ornātu veidu vēsturisko attīstību. Tās bija pielikuma daļas, jo pētījums bija apjomīgs.[4] Tās bija daļas, ar kurām es sāku, jo man bija vēlme saprast. Tas bija pašmācības process, un Andris Vasiļevskis man palīdzēja. (Pēc diplomdarba aizstāvēšanas Janta Meža nofotografēja Antri Vasiļevski izveidotajā tērpā Vecpils Svētā Laurencija Romas katoļu baznīcā – I. S.) Viņš sniedza man informāciju, grāmatas un komentārus. Sakrālajām tekstilijām Latvijā gandrīz nekad nav dokumentācijas, tāpēc priestera Andra Vasiļevska komentāri par mākslas stiliem, rotājuma detaļām bija nozīmīgi. Es varēju salīdzināt formāli, konstatēt atšķirības un līdzības, bet svarīgs bija arī konteksts.
Pētīti triju baznīcu sakrālās mākslas krājumi, ir skaidrs, ka apskatīts daudz piemēru.
Viļakā bija vismazāk piemēru, Krustpilī bija ap piecdesmit, Liepājā redzēju tuvu pie simt tērpiem. Viena lieta ir tērpi, bet tekstilijas ietver plašāku lauku. Altārsegas utt., un Andris Vasiļevskis patiesi apbēra ar informāciju. Piemēram, es savā darbā minu tekstilaplikācijas, kas ir no tērpa atsevišķi izšūti rotājumi. Viņam ir milzīgas atvilktnes pilnas ar aplikācijām. Katra tā vienība, katra tekstilaplikācija, no muzejiskā viedokļa, ir atsevišķa tekstilija. Un, kad sākām runāt par baltajiem darbiem, viņš rādīja pilnas kastītes ar balto darbu fragmentiem. Tur bija savākti piemēri no noplīsušām tekstilijām: mežģīnes, izšūtas sedziņas, lentītes utt. Viņš tās ir izmazgājis, sagludinājis un ielicis kastītē. Un vēl par katru var kaut ko pateikt! Viņam ir unikālas zināšanas.
Izklausās, ka varētu uzrakstīt grāmatu, ietilpinot tajā priestera Andra Vasiļevska zināšanas un izpratni.
Es pati strādāju muzejā (Latvijas Nacionālais dabas muzejs. – I. S.), un līdz ar to man ir tas muzejnieka gēns, ka visu vajag dokumentēt un informāciju savākt. Pagaidām visa informācija par sakrālo Latvijas tekstilmākslu ir viņam galvā. Šāds ārkārtīgi vērtīgs cilvēks, un es ceru, ka viņš pats paspēs sarakstīt grāmatas. Bet mums kā sabiedrībai būtu par to jādomā, jāpalīdz šādiem cilvēkiem. Viņiem ir skriešanas, darīšanas – priesteri jau ir tik noslogoti ar saviem tiešajiem pienākumiem, ļoti daudz ko citu dara. Viņam nav laika tagad taisīt datubāzi par savu apkopoto krājumu. Ja būtu kāds atbalsts, viņš varētu sniegt par katru priekšmetu informāciju, bet kādi čaklie pirkstiņi to varētu pierakstīt. Izveidot datubāzi ar numuriem un izveidot krājumu tādu, ka arī pēc simt gadiem to varētu lietot un katrai lietai būtu izlasāms savs stāsts. Būtiski, lai mēs nepazaudējam to informāciju.
Iepazīstot jūsu darbu, radās jautājums, uz kuru droši vien nav viegli atbildēt – vai ir iespējams identificēt, kuri no pētītajiem ornātiem tapuši uz vietas un kuri ievesti?
Mani tas nenormāli interesēja! Es vēlējos jau pētījuma gaitā pie tā nonākt, bet sapratu, ka šo jautājumu jāpēta vēl vairāk. Līdz ar to par šo nedrīkstu vēl neko teikt. Tērpi jau ir darināti pēc kaut kādiem priekšrakstiem, reti ir izteikti atšķirīgi, savādāki tērpi. 90 procentu ir standartizēti veidoti. Tamdēļ vien ir grūti pateikt, vai tērpam ir Latvijas teritorijas izcelsme, vai arī tas ir pilnībā ievests no ārzemēm jau gatavā veidā. Šis ir ļoti interesants jautājums, bet es vēl uz to nemāku atbildēt. Kaut vai – kāda ir proporcija starp Latvijā tapušo un ārzemju materiālu. Priesteris Viktors Naglis man stāstīja par vienu sieviņu, kuru viņš sauca par Broņeiti. Es viņam vaicāju, bet kā Broņeitei pilns vārds? Broņislava? Un kā tālāk? Visi taču zina, ka viņa ir Broņeite, bet viņš nevarēja atcerēties pilno vārdu. Es tomēr lūdzu, lai atceras. Viņa krājumā ir vairākas tekstilijas, par kurām viņš skaidri zina, ka tās ir veidojusi Broņeite. Domāju, ka vajag tikai sākt pētīt un tā tēma atvērsies un būs arī personas – darbu autori.
Pašlaik izklausās, ka darinātājas ir bijušas sievietes.
Es saskatu, ka tur varētu būt sinerģija starp sakrālajām un etnogrāfiskajām tekstilijām. Būtībā tas ir viens darinātājs, tikai uz diviem dažādiem zariem.
Pētījumā ir apskatīta un veikta sakrālās tekstilmākslas restaurācija. To varētu nosaukt par tekstila arheoloģiju. Vienā piemērā var ieraudzīt vairākus kultūras slāņus, amata veidus. Mani pārsteidza militārā tērpa aspekts – krāšņi spožo daļu reciklēšana jeb atkārtota izmantošana ornātā.
Man ļoti patīk jūsu lietotais tekstila arheoloģijas termins. Andris Vasiļevskis parādīja tērpu, kurā bija iestrādātas daļas no militārā ietērpa, un tas mani pārsteidza. Pilnīgi utilitāra domāšana – smuki, koši izskatās, tātad nemetam ārā, bet uzliekam uz garīdznieka tērpa! Atkārtotu vērtīgu roku darbu daļu izmantošanu novēroju vairākkārt.
Pētījumā esat nosaukusi daudzas Latvijas senajos liturģiskajos tērpos saskatītas roku darba tehnikas. Savā darbā izvēlējāties spodršuvumu.
Visi iepriekšējie tērpi bija roku darbi. Pat ja tie bija standartizēti, jau ar to šie tērpi mūsdienās ir vērtīgi. Viss ir mūsu rokās, mēs varam turpināt šo tradīciju. Spodršuvums ir visbiežāk lietots Latvijas, būtībā Eiropas, tērpos. Es pat gribētu teikt – visā pasaulē. Spodršuvuma tehnika ir pateicīga, jo pilnīgi brīvi var veidot rotājumu formas. Tur nekas nav atkarīgs no diegu skaita vai kā citādi, kas ir svarīgi citām tehnikām. Spodršuvums veido gludu rakstu vai arī reljefu, atkarībā, kā un ko vajag izšūt.
Vietējās kultūras mantojuma stāsts uz ornāta 21. gadsimtā
Jūsu iedvesmas avots ir britu māksliniece Berila Dīna (Beryl Dean, 1911–2001). Viņa Lielbritānijā ap 1977. gadu izstrādāja tērpu Svētā Paula katedrālei tekstilaplikācijas un izšuvuma tehnikā, piedāvājot pilnīgi jaunu pieeju. Apzināti atsakoties no ierastā Viktorijas perioda stila.
Jā, mani ļoti ietekmēja viņas skatījums. Viena lieta ir gadsimtus lietotie, aprobētie simboli, bet viņa konkrētajā darbā iedvesmojās no arhitektūras. Viņa vienā tērpā attēloja visus 73 tā laika Londonas dievnamus.[5] Katedrāļu arhitektūra, majestātiskums – tas ir tik skaisti. Tekstildarbs ir tik cēls un kultūras vērtības pasvītrojošs! Svarīgāks par ierastajiem kristīgajiem simboliem tajā bija mākslinieces skatījums. Dažkārt skats no malas var būt ļoti spēcīgs. Man ļoti patika viņas darbs. Pat gribētos, ja būtu iespējams, uztaisīt kaut ko tādu, piemēram, Jēkaba katedrālei. Mūsu arhitektūru ievietot tekstildarbā. Man tas liktos ļoti skaisti.
Varētu sadarboties ar pētniekiem, kuri analizējuši senākos Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles kultūrvēsturiskos slāņus, lai parādītu zudušo spozmi. Pirms dažiem gadiem Arhitektoniskās izpētes grupas speciālisti atklāja 15. gadsimta dekoratīvās fasāžu polihromijas liecības vidusjoma aklo logu augšdaļā. Tas ir unikāls atklājums un tā ir vienīgā restaurētā gotiskā polihromija Latvijā. Vai arī tādus piemērus varētu attēlot uz priestera tērpa?
Tieši tā, to, kas nav uzreiz redzams. To varētu uzlikt uz viena ļoti labi redzama, kustīga objekta. Priesteris dievkalpojumā ir kustīgs, visi uz viņu skatās. Tādā veidā mēs savu vēsturi ne tikai dokumentējam arhīviem un muzejiem, bet to parādām, visu laiku aktualizējam. Man tas ir ārkārtīgi svarīgi. Gribas lielīties ar to, kas mums ir. Bieži ir tā, ka cilvēks saka – Es aizbraucu uz Barselonu! Tur ir tas! Un Parīzē ir tas un tas! Taču mums arī kaut vai Vecrīga pilna ar skaistām vēsturiskām detaļām. Tās nav kliedzošas, nav brēcošas, bet ieraugi tās, izzini!
Vēsture varētu sākt runāt caur mūsdienu mākslu. Būšu subjektīva, bet jūtu, ka mākslas kopiena ir pati par sevi un baznīcas kopiena arī ir pati par sevi. Saruna nenotiek raiti, bet kaut kā ļoti kautrīgi. Mākslinieki domā – Neesmu jau tik svēts, lai ķertos pie tērpiem, pie sakrālās mākslas. Es pati tā domāju, līdz sarunai ar priesteri Guntaru. (Draudzīgi smejas – I. S.) Savukārt baznīcas pārstāvji domā, ka mūsdienu mākslinieki grib taisīt tikai trakulības. Starpprodukts starp šīm divām kopienām varētu būt tik komplementārs gan mūsu mantojumam, gan mūsu vēsturei, gan telpai, kur izvērst mūsdienu sakrālo mākslu. Man liekas ļoti svarīgi, ja sāktos šī saruna. Tāpat vajadzētu lielīties ar to, kas ir palicis, nevis bēdāties par to, kas pazudis. Kurš teicis, ka mēs to nevaram darīt 21. gadsimtā! Piemēram, attēlot Jēkaba katedrāles apgleznojumus, kuri darināti vairākus gadsimtus iepriekš. Varbūt stāstu var stāstīt caur tekstilmākslu? Garīdznieku tērpi ir bijuši ārkārtīgi grezni, tie ir bijuši kustīgi – priesteris noiet garām cilvēkiem, zelta un sudraba bantes nospīd... Idejiski priesteris arī ar tērpu nes kādu informāciju.
Informāciju par savas draudzes baznīcas mākslu, kultūras mantojumu uz ornāta.
Man liekas, ka tas labi noslēdzas. Nevis, ka mēs ņemam simbolus no malas, bet uzsveram lokālo. Līdzīgi kā par Rekovas baznīcu, tā mani tik spēcīgi ietekmēja. Iedomājos par Margaritu, ka viņa tur ir kādreiz sēdējusi un dziedājusi. Margaritas dziesmas, viņas augi, Latvijas flora – viss kopums iezīmēja konkrētu punktu Latvijas kartē ar īpašu vizuālo vēstījumu. Tāpat mēs varam runāt arī par citu vietu. Piemēram, to pašu Jēkaba katedrāli, Aglonu, Liepāju – katra šī vieta var spēcīgi iezīmēties.
Refleksija par Ziemeļlatgales teicēju Margaritu Šakinu (1926–2014)
Margaritas Šakinas personība jūsu mākslas darbā ieņem būtisku vietu. Viņa apmeklēja Viļakas un Rekovas baznīcas un tur dziedāja. Ornāta centrālo kolonnu spodršuvuma tehnikā krāšņo izšūti viņas mīļākie ziedi – sniegbaltās lilijas –, savukārt apkārt redzamas gleznotas Latvijas savvaļā sastopamās liliju dzimtas augu sugas. Pastāstiet vairāk par izvēlēto pieeju!
Uz sānu paneļiem apakšā ir pagleznojums, bet virsū – grafisks zīmējums, lai ir precīzi. Sugas, kā jau botāniķe, attēloju pēc visām augu noteicējā minētām sugai raksturīgām pazīmēm un dabiskā lielumā. Tas man profesionāli. Sniegbaltā lilija vienīgā ir izšūta uz vidusdaļas kolonnām priekšpusē un mugurpusē tērpam. Sniegbaltā lilija sakrālajā mākslā ļoti plaši izmantota kā Dievmātes simbols.
Bet kāpēc es Margaritu tomēr ieliku stāstā? Pirmkārt, viņa man visas idejas savilka kopā, viņa bija kā saulīte – no viņas viss izstaroja. Es pati nebūtu tik drosmīga, lai sevi ieliktu centrā. Kaut gan būtībā darbs atspoguļo man būtisko. Margarita dziedāja visu dzīvi. Ir cilvēki, kuri padzied kādu brīdi un pēc tam vispār to aizmirst – dziesmu fonds it kā aizslaukās. Ir bijušas tādas teicējas, kuras saka – Jā, es kādreiz dziedāju, bet tagad neko neatceros. Pat ne divrindīti, un mēs braucam prom. Savukārt no Margarita nāca tāds kā dziesmu plūdums.
Darbā pievērsta uzmanību vārdam “dzimta” – augu dzimta, bet vairāk arī kopīga mijiedarbība, saistība. Gan baznīcas lilija, gan savvaļas lilijas satiekas kā viena dzimta mākslas darbā.
Tā ir. Tieši aizstāvēšanas brīdī man likās būtiski pateikt, ka Margaritai visas dziesmas, gan Dieva dziesmas, gan tautas dziesmas, bija kā tāda liela dziesmu ģimene. Dzimtas koncepts ir pārcelts arī uz augu valsti. Sniegbaltā lilija nav veidota kā karaliene un pārējie augi it kā pa apakšu. Nē, tā ir ar savu ģimeni – savvaļas lilijām. Tām visām ir svarīga nozīme, jo katrā augā var saskatīt tādu pašu zieda struktūru kā baznīcas lilijai. Tieši, kad izšuvu Dievmātes liliju, es ilgi domāju, kā zieds ir veidots, jo zieds ir svarīgākais. Tur ir ļoti interesanti, jo var saskatīt divus trīsstūrus. (Janta Meža paņem baltu lapu un uzzīmē lilijas ziedā ieraudzīto struktūru – pāris trīslapu ziedu jeb divus gredzenus pa trim. – I. S.). To es sapratu tieši izšūšanas procesā. Lilijas dzimtas zieda struktūrā var ieraudzīt divus pretēji vērstus trīsstūrus. Kad es izšuvu, speciāli vienu trīsstūri izcēlu, veidoju gaišāku, lai var ieraudzīt Trīsvienības simbolu. Pēc tam sāku domāt par Betlēmes zvaigzni, kuru biežāk attēlo ar astoņiem stariem, retāk sešiem. Redzu saistību starp lilijas zieda struktūru un Betlēmes zvaigzni, bet to man gribētos vairāk papētīt. Ja kādam būtu vēl papildu informācija par zvaigznēm, es labprāt uzzinātu vairāk, jo lilijas zieda shēma nav nejauša, tajā ir iekodēts vēstījums.
Liliju dzimta ir interesanta. Piemēram, krāsas jautājums līdz piecpadsmitajam gadsimtam nebija sakrālajā mākslā svarīgs, vai lilija ir balta vai citā krāsā. Šķiet, ka zieda struktūra ir tā, kas parāda svarīgumu. Baltā kā Dievmātes lilijas krāsa ienākusi, šķiet, pēc tam kā uzslāņojums, kā ideju pastiprinošs raksturlielums. Savā darbā es atļāvos izcelt vēl vienu sugu – divlapju žagatiņu. Tai ziedā ir četras vainaglapas, kas veido krustiņu, un lapas ir sirds formā. Līdz šim šo sugu neesmu redzējusi izmantotu sakrālajā mākslā, tas ir mans pienesums, bet, liekas, ļoti atbilstošs. Man patīk, ka sakrālajā mākslā visām detaļām ir nozīme, ka tur nav nejaušību un tīra dekoratīvisma, bet tik tas, kas pastiprina nozīmi.
Arī jūsu darbā nav nejaušu detaļu. Savvaļas lilijas, sniegbaltā lilija, teksti. Kā ar baznīcas kanonu?
Ar kanonu ir interesanti, tas ir vajadzīgs, lai palīdzētu cilvēkam ieraudzīt, orientēties bez liekiem skaidrojumiem. Kas ir kanons? Es mēģināju par to domāt un formulēt, neskatoties jau gatavas definīcijas. Es to varētu raksturot kā tradīciju kopu, kura ir gadsimtu gaitā slīpēta un aprobēta. Tomēr tradīciju kopai nav striktas robežas vai pavēles formas, bet ir drīzāk rekomendējošs raksturs. Tā es to izpratu, apgūstot informāciju par krāsām, jo nav bijis tā, ka pāvests pateica, kā visiem rīkoties. Tas bija ieteikums. Rekomendācija bija vajadzīga, lai cilvēkiem jau bez vārdiem pateiktu daudz ko priekšā. Piemēram, ja nejaušs dievnama apmeklētājs ierauga melnu tērpu priesterim dievkalpojumā, tad ir skaidrs, ka ir Mirušo piemiņas dievkalpojums vai bēres – kaut kur būs mironītis. Vai arī ieraugot balto tērpu – dievkalpojums Dievmātei par godu vai kāzas, kristības. Tas ir līdzīgi kā ar ceļazīmēm. Tērpos kanons ir kā ceļazīmes, kas palīdz nejaušam skatītājam dievnamā uzreiz saprast, par ko ir runa.
Esmu novērojusi, ka Latgalē baltās lilijas parādās arī dārzos. Iespējams, tas saistāms ar baznīcas kodu, baltās lilijas tiek ienestas kā dzīvi ziedi baznīcās un arī redzamas attēlos.
Latvijā visbiežāk audzē citas sugas – Lilium regale – hibrīdus. Tiem ir trompetveidīgi lieli, balti, ļoti smaržīgi ziedi, un tos Latvijas klimata apstākļos ir vieglāk izaudzēt dārzā. Sniegbaltā lilija Lilium candidum, kas redzama uz manis veidotā ornāta, ir ļoti kaprīza suga, un to Latvijas dārzos var izaudzēt tikai ļoti prasmīgi dārznieki. Bet, kā jau minēju, visas liliju sugas atbilst tradīcijai, jo zieda struktūra ir būtiskākā.
No lilijām pie Margaritas. Man pārdomas raisīja apjauta, ka Margarita dziedāja sakrālās dziesmas padomju periodā. Vai saprotu pareizi, ka viņa tiešām gāja uz baznīcu un dziedāja Dieva dziesmas, neskatoties uz toreizējo politisko iekārtu?
Tā ir arī daļa no apbrīnas pret Margaritu – cilvēks dara lietas, kas viņam ir svarīgas. Un viss. Vai tas kādai varai patīk vai nepatīk. Tas ir pārbaudījums ticībai, un es domāju, ka viņa nebija vienīgā. Attiecībā uz trim Dieva dziesmām, kas attēlotas uz tērpa, – Margarita pati par tām izteikusies, ka viena ir lietus piesaistīšanas, bet otra – lietus atvairīšanas dziesma. Priesteris nav gribējis, ka šo dziesmu dzied baznīcā, bet mājās tomēr to dziedāja. Par dziesmu “Atej(i), Svāts Gors, Dīvs Radeituoj(i)s” (Janta Meža nodzied fragmentu. – I. S.) – tā ir Vasarsvētku dziesma, bet Viļakas pusē ar šo dziesmu parasti viss sācies un beidzies. Ja cilvēki pulcējušies, piemēram, ģimenes godos, tad sākumā pie galda dziedājuši šo dziesmu. Tradīcija jau nav iekalta akmenī, bet to var lokāli interpretēt. Tad tradīcija ir dzīva.
Margarita no Rekavas uz Ogri pārcēlās 1986. gadā un nodzīvoja tur atlikušo dzīves daļu. Kā viņu atklāja un sāka uztvert par teicēju?
Viņa ir zināma dziedātāja jau kopš 80. gadu sākuma, kad novadpētnieka un dzejnieka Antona Slišāna mudināta nodibināja Rekovas etnogrāfisko ansambli. Būtībā Antons viņu atklāja. Par Antonu arī varētu dziedāt, runāt un viņam veltīt tērpu! Es viņu ļoti labi atceros – mierīgas dabas, bet tāds racējs un pamatīgs cilvēks. Viņš izvilka ārā šīs sieviņas un teica viņām – Dziediet, veidojiet ansambli, izceliet Ziemeļlatgales dziesmas, lai tās nepaliek tikai virtuvē!
Ja nebūtu Antona Slišāna...
Iespējams, tad nebūtu ne tikai ansambļa, bet Ziemeļlatgalē būtu daudz švakāk ar tradicionālo kultūru. Tas bija ļoti svarīgi, jo padomju laikos īsti nenovērtēja tradicionālās tautas dziesmas. Es atceros, kad sāku vidusskolas laikā nodarboties ar folkloru, tas bija tik ļoti... Nezinu, nu, tā kā panki. Tāda tā kā alternatīvā mūzika, subkultūra, kas dara kaut ko, kas nesaistās ne ar latviešiem, ne vispār ar kultūru. Bet šis spēcīgais Antona Slišāna ierosinājums izveidot Rekovā etnogrāfisko ansambli bija tik vitāls, ka dziesmas sāka novērtēt, un pie dziedošajām sievām brauca akadēmiski izglītoti pētnieki tās pierakstīt. Informācija par ansambli nonāca līdz Zinātņu akadēmijas pētniekiem, piemēram, Rozenbergu Jānītis (Folklorists Jānis Rozenbergs, 1927–2006. – I. S.) Rekovas sievu dziedājumus daudz pierakstīja. Viņas diezgan bieži aicināja uz Krišjāņa Barona konferencēm, kas notika katru gadu rudenī. Vēlāk, kad Margarita aizbrauca dzīvot uz Ogri, viņa jau speciālistu vidē bija labi pazīstama tautasdziesmu dziedātāja.
Bieži vien ir tā – ja cilvēks tiek izņemts no savas vides, viņš apsīkst kā tradīcijas nesējs. Kamēr Margarita bija Rekovā priekšdziedātāja (saucēja) un pārējās ansambļa sievas viņu komplementāri ar citām balsīm atbalstīja, viņas visas kopā varēja pilnasinīgi turpināt Ziemeļlatgales lokālo dziedāšanas veidu. Bet, ja nav palīgu, tad bieži vien dziedātājs nevar parādīt tradīciju pilnvērtīgi. Sevišķi Ziemeļlatgalē, kur viens no krāšņākajiem un senākajiem daudzbalsības veidiem bija ar burdona vilkšanu. Var likties, kas gan ir tā “ē”, “o” vai “ā” pavilkšana, šķiet, ka tur nav nekā sarežģīta. Tomēr ir, jo tieši intensitāte, skaņveide, ja tā nav akustiska, piesātināta, ja tas “ē” ir plakans – tad labāk nesākt. (Draudzīgi smejas. – I. S.) Ogrē Margaritai sākumā veicās, jo tur dzīvoja vairākas Latgales sievas, kas mācēja kārtīgi tradicionāli dziedāt. Viņas Ogrē visu labi uzsāka, taču, visas līdzdziedātājas bija krietnos gados, vairākas pamatdziedātājas nomira. Margarita palika viena pati kā vecākā dziedātāja, bet jaunākām trūka tradīciju, viņas neizprata tradicionālās dziedāšanas estētiku un neizjuta seno latgaliešu dziedāšanas veidu. Tādēļ Margarita pārstāja iet uz Ogres folkloras grupu.
Margaritu Šakinu Ogrē apmeklēja tradicionālās dziedāšanas grupa “Saucējas”, viņa uzskatāma par grupas krustmāti.
Kad vēl grupu tā nesauca, tās dalībnieces brauca pie Margaritas uz Ogri. Es tolaik vēl nebiju grupā. Margarita labprāt uzņēma dziedātājas un stāstīja par savu repertuāru, dziedāšanas veidu, visas kopā dziedāja. Meitenes brauca pie viņas regulāri. Ne gluži katru nedēļu, bet salīdzinoši bieži. Margarita bija ļoti mīļa, gluži kā mamma. Viņa novērtēja, ka jaunās meitenes grib pārņemt zināšanas, viņas dziedāšanas filozofiju, repertuāru. Margarita redzami atplauka kā dziedātāja un kā cilvēks, jo viņai nu atkal bija pulciņš, kas dzied viņas dziesmas un novērtē viņas unikalitāti.[6]
Kā notika Margaritas Šakinas dziedāto dziesmu izvēle darbam?
Es vēlējos parādīt viņas repertuāra šķērsgriezumu. Tur ir Dieva dziesmas (Latgaliski “Dīva dzīsmes” – I. S.), tur ir tautasdziesmas, piemēram, talku dziesmas (Latgaliski “tolku dzīsmes” – I. S.), kas dziedamas ar burdonu. Viņa savas dzīves laikā bija apguvusi arī citu slāņu dziesmas, kas ir jaunākas. Mēs šīs dziesmas biežāk saucam par ziņģēm – dziesmas ar garu, sižetisku stāstījumu jeb naratīvu, kas senajam latviešu dziesmu slānim nav raksturīgs. Arī melodiskajā materiālā šādās dziesmās parādās citu tautu ietekme, piemēram, refrēns “ļuļi-ļuļi”, kas latviski neko nenozīmē. Skaidrs, ka šāds piedziedājums nav latviešu izcelsmes, bet Viļakā tā ir dziedāts. Ja tā padomā, arī Stenders ļoti daudz pārlika no vācu valodas uz latviešu valodu vācu ziņģes, lai latviešu cilvēki varētu tās dziedāt. Vairākas ziņģes ir labi adaptējušās latviešu dziesmu saimē un pieņemtas kā savējās.
Ir tautasdziesmas no Dainu skapja, bet īstenībā tautasdziesmu izpildītāji dziedāja visu ko, gluži kā Margarita. Gan Dieva dziesmas, gan tautasdziesmas, gan ziņģes.
Jā, tieši tā. Ārkārtīgi svarīgs ir funkcionālais konteksts. Tātad, kad notiek talka, dzied talkas dziesmas. Šūpuļdziesmas klusi dzied bērnam, dzērājdziesmas var bravurīgi uzdziedāt krogā, bet bēru dziesmas – bērēs. Kad sēžam kādā vakaronī pie ugunskura vai istabā darot rokdarbus, tad nedziedās taču pilnskanīgo burdonu, bet klusākas dziesmas. Tās pašas ziņģes ir klusāk dziedamas, kur ir jāiedziļinās garā teksta sižetā, arī balsveide ir mierīga un surdinēta, atbilstoši telpas lielumam. Burdona daudzbalsībā ir savs sabalsojums un balsveide, bet ziņģēm savs.
Uz jūsu radītā tērpa ir funkcionāli dažādas dziesmas.
Kad atlasīju Margaritas dziedātos tekstus, biju pārsteigta, ka arī tautasdziesmās bija tik daudz dievišķu rindu. Gan par to, kā pateikties Dievam par visu, arī par maizi, kā arājs saka paldies zemei, ka viņam ir smilšainas kājas, strādājot tīrumā, bet tā nav netīrība, drīzāk svētība. Margaritas dziedātās dziesmas bija dzīvesgudras, izteiktas pilnīgā tautasdziesmu valodā. Domāju, ka tieši dziesmu teksti visvairāk atklāja Margaritas būtību, jo tekstu izvēle taču bija teicējas ziņā. Dievišķais elements ir visur – dabā mums apkārt, nepārtraukti. To tikai vajag ieraudzīt. Darbā es to neiekļāvu, bet Margaritai ir bijušas vairākas vīzijas, kurās viņa ir redzējusi Jēzu. Pa logu. Meitenes teica, viņa katrreiz par šo esot stāstījusi. Viņai tas ir bijis liels notikums. Toreiz esot nokritusi ceļos un pateikusies Dievam un tajā brīdī sapratusi, ka viņas lielākā Dieva dāvana ir balss un dziedātspēja. Jā, Margaritas dziesmu ģimenē gandrīz viss bija Dieva apgarots.
Kā jums liekas, ko Margarita teiktu par šo tērpu?
Es visu laiku, strādājot pie tērpa, par to domāju. Gribēju tā, lai viņai patīk. Tāpēc man rada izbrīnu vairāku cilvēku teiktais, atzinīgie vārdi, ka tas esot laikmetīgs mākslas darbs. Es to neveidoju ar domu – 21. gadsimts. Tērps ir daudzu vēsturisku tradīciju apvienojums, tāds ļoti mīlīgs. Man parasti liekas, ka 21. gadsimts mākslā iezīmējas ar tādu kā pātagu. Mans darbs ir mīlīgs un jauks, jo es visu laiku domāju par Margaritu, lai viņai patiktu, lai būtu viņas personības refleksija. Viņa bija latgaliete, lauku cilvēks, viņa bija romantiska, tur jābūt mīlestībai un ģimenes sajūtai, pieņemšanai. Interesanti, ka daudzi cilvēki tērpu ir nolasījusi arī citādi – nevis tik daudz kā vēsturisko vēstījumu, bet drīzāk to enerģētiku.
Kāpēc lai darbs nebūtu laikmetīgs, ja tas ir tapis 21. gadsimtā?
Stilistiski tērpus var arī noviltot. Liturģiskajos tērpos tādā veidā īpaši iezīmējās 19. gadsimts, kad bija modē vērst skatu atpakaļ uz iepriekšējiem vēsturiskajiem stiliem un tos atdarināt. Bet attiecībā uz manu darbu, 21. gadsimtu akcentē tas, ka centrā ir cilvēks – personība. Nevis svētais, bet reāla lauku sieva. Darbs ir veidots caur viņas prizmu un stāstu. Tas ir mūsdienu pienesums.
Izjust materiālu. Pašas veidoti tautastērpi
Tautas amatniecība – roku darbu tehnikas tautas un sakrālajā mākslā. Nepārprotamas līdzības esat saskatījusi 19. gadsimta stikla pērļu ziedu izšuvumos. Baznīcā stola, tautā – vīriešu zīļu jostas. Abos gadījumos paraugi ņemti no 19. gadsimta modes, izšuvumu parauggrāmatām.
Gan liturģiskajās tekstilijās, gan etnogrāfijā dekorējošie motīvi varēja būt ņemti no kaut kā trešā. Tas trešais ir paraugi no modes, kas abus ietekmējusi ne tikai dekorējumā. Tas ir normāli! Tā atkal ir tekstiliju ģimene.
Jūsu darbā bija piemērs ar vainagu un norāde – jūsu darbs. Vai pareizi saprotu, ka jums ir praktiska pieredze tradicionālajā amatniecībā?
Esmu darinājusi daudz tautastērpu. Man mājās ir liels skapis ar pilnajiem tautastērpu komplektiem. Mani senči ir no Zemgales un Kurzemes, un Kurzemes puse man ir stiprāk attīstīta. Mamma bija no Dienvidkurzemes, un tad, kad sāku nodarboties ar folkloru, man gribējās pašai sev izveidot tērpu. Tad sāku pētīt trakos Kurzemes tērpus! Tur nav iespējams uzģērbt tikai baltu kreklu un brunčus. Nē, tur ir jāapkrāmējas kārtu kārtām, brošu brošām, saktu saktām. Un es domāju – kāpēc ne? Kaut es vienīgā tāda Latvijā būšu, bet uzģērbšu pilno tērpa komplektu! Tagad man ir vairāki tērpi pilnā komplektā. Saktas vien kādi pieci kilogrami. Katru reizi arī uzlieku sev virsū tik saktas, cik jābūt un tas ir laikietilpīgs darbs. Esmu tāds kā informatīvais stabs, kas stāsta, ka pilnais komplekts bija tieši šāds. Un es nedomāju par laiku, kas vajadzīgs, lai to visu uzliktu sev virsū un pēc tam noņemtu nost. Lai nav tā, ka mēs tikai bildēs skatāmies un sakām, kā kādreiz bija.
Un vai tērps uz “Saucēju” jaunākā diska “Saucējas. Dabā” (links) arī ir jūsu veidots?
Jā! Tas ir ķoniņu tērps, man vīrs ir ķoniņš. Jā, viss ir pašas austs un šūts.
Es domāju par laiku. Cik laika nepieciešams, lai to uztaisītu?
Gadi. Nevajag jau visu vienā mēnesī uztaisīt. Var uztaisīt vienu lietu, tad otru un tad trešo. Te uz diska vāka redzams otrais bruncis, pirmo jau esmu galīgi novalkājusi. Prasmes nāk no lietišķajiem. Mācījos tekstilmākslu, pabeidzu 1990. gadā. Ar profesori Ievu Krūmiņu tad iepazināmies, viņa man bija skolotāja un diplomdarba vadītāja. Iestājos skolā padomju laikos, bet, kad pabeidzu, visur jau bija sarkanbaltsarkanie karogi. Toreiz apmācībā bija ļoti spēcīga amatniecība. Ļoti labi atceros nodaļas vadītājas Lilitas Līdakas kundzes teiktos vārdus: “Meitenes, jūs vienmēr varēsiet taisīt mākslu, bet mans uzdevums jūsu rokās ielikt amatniecību un kvalitāti.” Tagad saku milzīgu paldies viņai, tolaik gan gribējās arī visu ko citu. Amatniecība ir visa pamats. Prasmes man palīdz izjust arī tautastērpa estētiku. Sekoju līdzi jaunākajiem pētījumiem par tautastērpiem, sevišķi tiem, kur notiek pārvērtēšana un skata perspektīvas paplašināšana, piemēram, Ievas Pīgoznes pētījumi. Protams, jābūt arī robežai – ko saucam par tradīciju, bet mūsu priekšstatiem noteikti ir jābūt plašākiem, nevis striktiem.
Iznāk, ka pieredze tradicionālā tērpa darināšanas mākslā jau ir un maģistra studijas akadēmijā bija turpinājums.
Man nebija nodoma reflektēt tieši par tradicionālo mākslu. Iestājos Tekstilmākslas nodaļas maģistrantūrā ar domu papētīt vienu citu materiālu, kas arī ir cieši saistīts ar etnogrāfiju. Tās ir koku saknes, pinumi no saknēm. Pirmajā studiju gadā pētīju un analizēju šo materiālu, veidoju mākslas darbus. Iznāca tā, ka tad, kad jau vajadzēja izvēlēties maģistra darba tēmu, man bija viena strikta iekšēja robeža – gribēju nevis izveidot maģistra darbu, saņemt atzīmi un pabāzt to pagultē, bet gan darbu, kurš aiziet sabiedrībai. Tad domāju par saknītēm un neko nevarēju izdomāt, lai arī tas materiāls man ļoti patīk. Tad vienā brīdī radās doma par liturģiskajiem tērpiem.
Mūsu sarunas laikā aizdomājos, ka cilvēki ļoti bieži ir līdzdalībnieki baznīcas kultūrā: kāzām, bērēm. To nevar nodalīt no cilvēka dzīves un saukt par svešu. Tur ir un ir bijusi mijiedarbība.
Sakrālās tekstilmākslas mantojums atrodas Latvijā, daļa no tā noteikti ir tapusi šeit. Ar to pietiek, lai mēs uz šo mantojumu skatītos ar “savējā” acīm. Lai labāk izprastu manu domu, varam paskatīties analoģijās. Piemēram, vai Brīvdabas muzejā redzamā pirtiņa ir “mūsējā”, bet Usmas baznīca kā celtne ar visdrīzāk no Eiropas atnākušu būvniecības tradīciju nav “mūsējā”? Tāpat par dziesmu materiālu – tautas dziesmas ir “mūsējās”, bet psalmi un maija dziedājumi, ziņģes nav “mūsējās”? Jā, kādreiz pat zinātnieku un speciālistu vidē neuztvēra minētos piemērus kā Latvijas materiālu, bet mūsdienu pētnieki ir paplašinājuši skatījumu. Piemēram, psalmi ir gadsimtos adaptēti Latvijā, to apdare ir unikāls Latvijas materiāls. Tāpat var skatīties uz tērpiem – vienlaikus un savstarpēji ietekmējoši pastāvēja gan laukos veidoti tērpi, gan pilsētas tērpi un arī sakrālie tērpi. Katram ir sava daļa mūsu vēstures kopainā.
Baznīcas un mūsdienu mākslas sinerģijas perspektīva
Kādas ir jūsu domas pēc pētījuma un mākslas darba izveides: vai priesterim tērpties jau esošā senā tērpā vai jaunpasūtītā, vai oriģinālā roku darbā?
Man liekas, ka vajadzētu gan tā, gan tā. Izgatavot jaunu tērpu, pielāgotu baznīcas kanonam un videi, nav viegls process. Pat ja uznāktu tāds modes vilnis, šķiet, arī tas pie laba nenovestu, jo patiesi daudzas lietas jāzina, lai varētu izveidot unikālu tērpu. Laikietilpīgi, prasa zināšanas, bet, ko es gribētu vēl piebilst attiecībā pret vecajiem tērpiem, to vajadzētu uzrakstīt ar lieliem burtiem, – ES GRIBĒTU, LAI NĀKOTNĒ NEVIENS VECAIS TĒRPS NETIEK IZMESTS ĀRĀ! Vecajiem tērpiem, kuri vairs nav derīgi valkāšanai, ir divas iespējas: nonākt muzeju krātuvēs kā vēsturiskam materiālam vai pārtapt jeb reciklēties. Ja būtu amatnieku un mākslinieku kopa, kas ļoti labā profesionālā un mākslinieciskā līmenī varētu atgriezt šos tērpus liturģiskajā procesā, darbībā. Tas, manuprāt, būtu vēl labāk! Tas būtu veids, kā mēs varētu runāt par vēsturi, uzsverot tās daudzos slāņus. Nebūtu arī pareizi visus senos tērpus salikt muzejos un vilkt tikai mūsdienu tērpus, pat ja tie ir unikāli mākslasdarbi. Man liekas, ka ir jāmijas, tad tas viss saaužas un ir forši.
Varbūt mūsu sarunas noslēgumā ir kaut kas, ko noteikti gribētos uzsvērt?
Es gribu iedrošināt ne tikai tekstilniekus, bet arī citu jomu māksliniekus drosmīgāk veidot dialogu ar baznīcas pārstāvjiem. Domājams, ka arī citās mākslas nozarēs varētu būt interesantas sakrālās mākslas darbu darināšanas iespējas. Ja mēs spētu paskatīties, piemēram, ar 23. gadsimta mākslas pētnieka acīm uz mūsdienām, kāds varētu būt raksturojums sakrālās mākslas aktivitātēm? Viena tēze varētu būt, ka Latvijā sakrālajā mākslā ir ieildzis historisma periods kopš 19. gadsimta. Otra tēze par šo periodu būtu, ka šai laikā uzsākās unikālu amatniecības un mākslas priekšmetu nomaiņa ar masveida ražojumiem. Bet varbūt tomēr varam piestrādāt pie trešās tēzes, kurā parādītos lieliski mākslas piemēri, kas tapuši komplementārā sinerģijā starp baznīcas vēlmēm un mūsdienīgu mākslas valodu?
[1] Vairāk par Tekstilmākslas simpoziju Upītes ciema svētku ietvaros no 19. līdz 23. augustam, var lasīt Latvijas Tekstilmākslas asociācijas mājaslapā: https://www.ltm.lv/2020-08-27-latgales-tekstilmakslas-simpozijs/ (skat. 14.06.2021.)
[2] Par Upītes kultūrtelpu vairāk var lasīt Nemateriālā kultūras mantojuma saraksta mājaslapā: https://nematerialakultura.lv/Elementi/upites-kulturtelpa-2018/ (skat. 14.06.2021.)
[3] Andrim Vasiļevskim 2013. gadā pasniegta Kultūras mantojuma gada balva par sakrālās mākslas vērtību saglabāšanu. 2015. gadā LTV1 uzņemta dokumentālā filma “Personība. 100g kultūras. Priesteris Andris Vasiļevskis”. Pieejama: https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/22.12.2015-personiba.-100g-kulturas.-priesteris-andris-vasilevskis.id62505/ (skat. 14.06.2021.)
[4] Latvijas Republikas Kultūras ministrijas Valsts pētījumu programmas (VPP) “Latvijas kultūra – resurss valsts attīstībai 2020.– 2022” projekts Nr. VPP-KM-LKRVA-2020/1-003 “Kultūras kapitāls kā resurss Latvijas ilgtspējīgai attīstībai / CARD”. Vairāk par projektu var lasīt te: https://www.lma.lv/akademija/projekti/kulturas-kapitals-ka-resurss-latvijas-ilgtspejigai-attistibaicard
[5] Vairāk par Berilas Dīnas 1977. gadā izstrādāto Svētā Paula katedrāles liturģisko ietērpu, kas tapis par godu Lielbritānijas karalienes sudraba jubilejai, var lasīt te: http://www.beryldean.org.uk/works/jubilee-cope/ (skat. 14.06.2021.)
[6] Režisora Raita Vulfa dokumentālo filmu “Teicēja Margarita Šakina”, 2005. gads, var noskatīties te: https://www.youtube.com/watch?v=TiCJ3b_mjKk. (skat. 14.06.2021.)
