Mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studentes Dzintra Romanovska un Krista Balode

Šis ir apskats par divām izstādēm, kuras ar nelielu laika nobīdi parādījušās Rīgā, un abas formāli ir orientētas uz vienu tēmu – matiem. Pirmā ir Katrīnas Neiburgas izstāde (kuratore Elīna Sproģe) ar nosaukumu "Mati", kura apskatāma galerijā "kim?" no 25. aprīļa līdz 9. jūnijam. Otra ir Rūdolfa Štamera izstāde „Varbūt var būt” (kuratore Elīza Elizabete Ramza), kura bija apskatāma tikai divus vakarus – 3. un 4. maijā no plkst. 19:00 līdz 23:00, galerijā "LOW".

Kāpēc māksliniekiem šajā pavasarī radusies tāda pēkšņa interese par matiem? Katrīna Neiburga, kura sākotnēji bija iecerējusi filmu par šo tēmu, bet beigās tomēr radījusi izstādi, saka: „Tā kā savā ziņā esmu antropologs-mākslinieks, kuram patīk pētīt un satikties ar cilvēkiem un kaut kādā veidā iejusties viņu profesijā un dzīvē, es sapratu, ka tas mani noteikti uzrunā”.¹

Izstāde stāsta par dažādiem ar cilvēku matiem saistītiem aspektiem kultūrā un cilvēku apziņā. Autore apmeklējusi frizierus un filmējusi savas sarunas ar tiem, izveidojusi no matiem gan cepures gan dažādus ķermeņa daļas nosedzošus veidojumus. Novilkusi matus kā tīklu un ļāvusi tajā atspīdēt gaismai. Pievērsusies arī matu līdzekļiem un citu cilvēku sentimentālām atmiņām par nogrieztajām un saglabātajām bizēm un astēm.

Rūdolfa Štamera izstāde šķietami koncentrējas uz pretējo – plikpaurības iegūšanas rituālu.  Izstādes aprakstā vēstīts par atbrīvošanos no matiem, lai savienotos ar kosmosu, un potenciālajiem apmeklētājiem tiek piedāvāts ar profesionāla friziera palīdzību tos noskūt. Kā vēsta izstādes uzsaukums „Izstādes atklāšanā norisināsies rituāliska Latvijas HuZ starojuma Asociācijas biedru atbrīvošanās no praksei traucējošā galvas apmatojuma.”² Abas izstādes apstiprina, ka labas idejas klejo gaisā, un radoša cilvēka pienākums ir laicīgi tās īstenot, izstāstīt vai parādīt. Tas pats sakāms par Rūdolfa Štamera un Elīzas Elizabetes Ramzas sadarbību ar Arni Rītupu, kas savā lekciju kursā Latvijas Mākslas akadēmijā apskata visapņemošās huiņas³ iedarbību sabiedrībā un iespējas, kā šos procesus samazināt. Sarunā ar E.E.Ramzu atklājās, ka viņas un R.Štamera galvās šī doma klejojusi jau kādu laiku, bet bijis vajadzīgs skaidrāks tās definējums.

Šīs izstādes uzskatāmi rāda mākslu kā pētniecības veidu. Ko mati nozīmē cilvēkam? Kopš seniem laikiem mati ir individuāla “zīme”, kas raksturo cilvēku. Skaisti, kopti mati ir aristokrātiska pazīme. Tas īpaši sakāms par laikiem, kad ūdens apgādes sistēma robežojās labākajā gadījumā ar aku un spaini. Līdzīgi kā apģērbs, arī matu ieveidošanas, griezuma, krāsas un formas mode vēsturiski bieži vien mainījusies. Tas daudzkārt ir bijis saistīts ar valdošo aprindu kaprīzēm, slimībām un citiem dzīves atgadījumiem. Ar matu kopšanu un krāsošanu aizrāvušies jau senie ēģiptieši, kuri gan ieveidojuši matus ar eļļām, gan krāsojuši, gan taisījuši parūkas. Savukārt Senajā Romā Flāvija laikā imperatora Tita meitas Jūlijas Flāvijas mazās lociņas patikušas aristokrātu dāmām un reizēm skulptūru atveidā sasniegušas komiskus apveidus. Gari mati vīriešiem Senajā Romā bieži asociēti ar t.s. barbariem, kas “nepazīst civilizācijas sasniegumus”. Savukārt 17.gs. garu, lokainu matu parūkas vīriešiem tieši nākušas modē Luija XIV ietekmē, un Anglijā tas atstājis pēdas pat vēl mūsdienās, kur parūka ir simbols tiesneša anonimitātei un neitralitātei.

Apmeklējot abas izstādes un mēģinot atrast kopīgo un atšķirīgo, nav iespējas izvairīties no pārdomām par dzimuma nozīmi matu pētniecībā. Kamēr viena izstāde atpazīst matus kā rotu, objektu, ko pētīt, ar ko strādāt, un saglabātajiem matiem tiek piešķirta sava identitāte un vēsture, mēģinot aptvert cik daudzveidīgas ir šī materiāla izmantošanas iespējas cilvēka dzīvē, otra pārliecinoši vēsta par matiem kā par traucēkli ceļā uz paplašinātu apziņu. Gari mati esot sievietes rota, un vīrieši regulāri atzīmē to saistību ar sievišķību un tās noslēpumiem. Sievietes parasti matus cenšas kopt dažādos veidos – sākot no matu maskām frizētavās līdz nātru nolējumiem pirtīs. Tradicionāli sievietes tikušas asociētas ar kopšanu, uzturēšanu, saglabāšanu, kamēr vīrieši ar atklāšanu, procesu, izcīnīšanu. Arhetipiskai sievietei svarīga ir drošība, kamēr arhetipiskam vīrietim brīvība, ko zināmā mērā pasaka arī abas izstādes. Plikpaurības iegūšanas rituālā varēja novērot piedalāmies tikai vīriešu dzimuma pārstāvjus, kamēr K.Neiburgas veidotajā vitrīnā astes un bizes lielākoties piederējušas sievietēm.

No otras puses, sievietes mēdz nogriezt matus pēc lieliem pārdzīvojumiem vai pārmaiņām dzīvē. Tas tiek skaidrots ar matu “aktīvo” dalību visos dzīves notikumos, kur tie uzsūc enerģijas un vibrācijas. Tas zināmā mērā ir atbrīvošanās akts. Tomēr sievietēm, kas saslimušas ar vēzi, tiek ieteikts noskūt matus jau pirms ķīmijterapijas, lai mazinātu pārdzīvojuma un skumju sajūtu, kas bieži vien rodas brīdī, kad mati sāk izkrist ķīmijas ietekmē.

3. maija vakarā matus noskuva filosofs Arnis Rītups, mākslinieks Jānis Šneiders un grāmatu izdevējs Valters Dakša. Visi trīs ir kultūras pārstāvji, “gaismas nesēji”. Jautāts par izdarīto izvēli, Arnis Rītups atbild: "Uz vasaru, jo būs karsti". Atskatoties, skūtgalvji jeb skinhedi (skinheads) asociējas ar kaut ko rupju un varmācīgu. Zināms, ka sākotnēji skinhedu subkultūra veidojusies strādnieku klases jauniešu vidū Lielbritānijā 1960’ gados kā pretstats hipiju kultūrai. Sludinot mieru un mīlestību, Džona Lenona un Joko Ono performancē Bed-Ins for Peace simboliski lasāms plakātos – Hair Peace un Bed Peace.

Uz atšķirīgo attieksmi pret matiem izstādēs norāda arī to eksponēšanas veids. Neiburgai – apgaismotās stikla vitrīnās un uz steriliem podestiem, Štameram – samesti nevērīgā kaudzē uz grīdas, kur pa starpu mētājas matu sukas, pilnas ar matiem, kamēr no šīs matu kaudzes cēli kā Venēras iznirst apgaroto plikpauru galvas. Sanākušie cilvēki sākumā baidās kāpt uz matiem, bet, saņēmuši atļauju, atbrīvojas un brien cauri pēc dzērieniem un čipsiem uz blakus telpu. Varbūt arī šī ir domātā apziņas atbrīvošanās?

Matos ir DNS un bieži vien sajūta par rokās saņemtu bizi ir kā par atsevišķu ķermeņa daļu. Līdzīgi kā sveši nagi, siekalas, arī citu cilvēku mati var šķist kas nepatīkams un svešs. Arī stiklotajā vitrīnā eksponētās astes un bizes šķiet kā īpatnēji pētāms objekts, kā kaut kas ne līdz galam saprotams. Matu izklājums uz grīdas pēc izstādes apmeklējuma vēl seko līdz pat mājām uz melni lakotajām kurpēm. Dažu brīdi uzplaiksnī kaut kur internetā redzētā bilde ar Aušvicā atstātajām divām tonnām noskūto cietumnieku matu.4 Un tad vēl nedēļu tevi moka jautājums – kāpēc ir tik jocīgi?

2019. gada mākslinieku matu stāsts nav saistīts ar latviskās identitātes meklējumiem, kuru pagājušajā gadā par godu Latvijas simtgadei meklēja visi, kuriem vien nebija slinkums. Tāpat nevienu no augstākminētajiem māksliniekiem nav interesējušas valodu spēles (piemēram, kā izskatītos matu skaldīšana?) Piekoptie rituāli šķiet vairāk saistīti ar Austrumu kultūras ietekmēm, nav pamanāmas ne tautumeitas bizēs, ne mūki, kuri savas apziņas paplašināšanai apmierinājās ar tonzūru – Jēzus ērkšķu vainaga simbolu. Arī matu novecošana ar pigmenta zaudēšanu un viedais sirmgalvis/e nevienu nav ieinteresējis. Mati vai nu ir vai nav un ja tie kļūst balti, tos vienmēr var atkal nokrāsot vai noskūt.