Laipni lūgti jaunajā mājaslapā! Kamēr vēl informācija tiek pilnveidota, ir pieejama iepriekšējā mājaslapa šeit.

Meklēt
Izvēlne

Redzamais, neredzamais un atmiņa

Recenzija par Vinetas Kaulačas izstādi “Virsmas atmiņa” Cēsu koncertzāles galerijā “Insignia”,
16.09 – 04.11.2018.

Sanita Oše, Mākslas zinātnes nodaļas 3. kurss

Mirklis, tā īslaicīgums laikā, bet ilgstamība telpā. Vineta Kaulača (tiešsaite http://vineta-kaulaca.com) arī šajā izstādē turpina attīstīt sev tuvo ideju par mirkļa notveršanu un saglabāšanu. Par cilvēka vizuālo atmiņu un gluži reāli taustāmo atmiņu, ko uz virsmām atstāj pieskārieni – gājēju soļu, automašīnu riepu, ūdens. Vairākas gleznas veido ciklus, kas, pateicoties izvietojumam telpā, rada neparastus un pārsteidzošus efektus.

Mākslinieci interesē fotogrāfija – mirkļu apturēšanas māksla un tās sniegtās iespējas. Ciklā “Virsmas atmiņa” gleznas ir kā uz audekla ar eļļas krāsām pārnesti fotokadrējumi. Stacijas telpa, kas daudzkārt gleznota no viena skatupunkta, sākotnēji pārsteidz neuzmanīgu vērotāju, jo šķiet, ka darbi ne ar ko neatšķiras, tie ir viens otra kopijas. Ilūziju vēl pastiprina sižetiski līdzīgu gleznu izvietojums pie galerijas dažādām sienām. Vispirms pamanāms, ka galvenā varone ir kāda anonīma stacijas telpa, pa kuru pārvietojas tikpat anonīmi, savās domās, savās rūpēs un steigā iegrimuši cilvēki.

Vinetai Kaulačai raksturīgs filozofiski analītisks vērojums. Skatītājs tiek mudināts iedziļināties, apstāties un pamanīt, ka katrā cikla gleznā ir notverts cits mirklis, vairākās nemainīga paliek tikai gleznas centrā, dziļumā stāvošā meitene ar mobilo telefonu rokās. Meitene tik ļoti iegrimusi savā nodarbē, ka nemana apkārt notiekošo. Vai tā ir mākslinieces apzināta pozīcija attiecībā uz mūsdienu tehnoloģijām, kas zog mirkļus un attālina cilvēkus vienu no otra, vai doma par atsvešinātību vispār? Pavirši vērojot, darbi var šķist auksti, kā bez emocijām fiksēts īss laika nogrieznis, bet tie raisa domas par to, cik daudz mēs ikdienā nepamanām, kam steigā paskrienam garām, jo patiesībā viss būtiskais ir mūsu acu priekšā. Un, ja mēs nepamanām lietus lāsu mirguļošanu uz asfalta, saulrieta mirklīgi mainīgo lieliskumu, krāsas un gaismas, ironiju, ko sniedz neparedzamas un nemodelējamas situācijas, vai mēs spēsim pamanīt būtisko, piemēram, attiecībās un savstarpējā saskarsmē? Staigājot pa Cēsu koncertzāli un atklājot arvien jaunas un jaunas gleznas, man šķita, ka esmu sapratusi mākslinieces vēstījumu, bet pieļauju, ka katram tas var būt savs un atšķirīgs. Labai mākslai jāliek domāt un ne tikai tad, kad tiek vēroti darbi, tai jāatstāj pēcgarša, nospiedums vizuālajā un emocionālajā atmiņā. Ar šo izstādi tas notika.

Foto no ekspozīcijas autore: Ilona Asare