Mākslas zinātnes nodaļas maģistra programmas 1. kursa studentes Dzintras Romanovskas un BA art. Kristas Balodes recenzija par Vadima Jēgera izstādi „Lelles no cietuma” Bulduru Izstāžu namā.

Vadima Jēgera izstāde „Lelles no cietuma” ir neparasta vairākos aspektos. Visinteresantākā sākumā liekas paša mākslinieka personība un stāsts, kamēr viņa radītais, šķiet, paliek otrajā plānā. Kādēļ mākslinieks nav ieradies uz savas izstādes atklāšanu? Tādēļ, ka šobrīd izcieš cietumsodu. Tā bravurīgi ziņots notikuma afišā. Un te uzreiz „āķis lūpā” – vai mākslinieks-cietumnieks atšķiras no mākslinieka, kurš cietumā nav bijis? No otras puses, viņa māksla ir cieši savīta ar dzīvē pārdzīvoto. Lelles, kas redzamas Bulduru Izstāžu namā, ir radītas, pateicoties trauksmainajiem Vadima Jēgera dzīves notikumiem. Arī videointervijā, kas skatāma starp viņa radītajiem tēliem, V. Jēgers atzīst, ka bez pārdzīvotā viņš nebūtu viņš.

Saikni ar pieredzēto cietumā vēl vairāk uzsver izmantotā tehnika – nelielie skulpturālie darbi veidoti no maizes masas, kas vēlāk nokrāsota, jo tas ir vienīgais materiāls, kas pieejams tur, aiz sienas un dzeloņdrāšu stieplēm. Nezinātājs, skatoties uz darbiem, varētu padomāt, ka tā ir kāda speciāla sintētiska veidošanas masa. Tāpēc var tikai apbrīnot V. Jēgera virtuozitāti un proporciju izjūtu, ar ierobežotiem līdzekļiem radot tik izteiksmīgus un niansētus tēlus. Cik noprotams, mākslinieks nav ieguvis profesionālo akadēmisko izglītību un tomēr veic izcilu tēlu stilizāciju un spēj tiem piešķirt precīzu raksturu. To atzīst arī izstādē satiktā V. Jēgera psiholoģe, kas atveidotos cilvēkus pati pazīst vai ir satikusi. No vairāku gadu kopīgajām sarunām ar V.Jēgeru viņa uzsver, ka autoram ir ļoti spēcīgi attīstīta spēja uztvert citu emocijas, ko arī pierāda viņa darbi. Autora kā mākslinieka priekšrocība šajā gadījumā ir nevis pieejamie izejmateriāli un tehniskās iespējas, bet gan iedzimtais talants un cietumā iegūtais laiks. Laiks, kuru viņš var veltīt šiem darbiem, dzīvojot atrauti no paātrinājumā un informācijas pārbagātībā dzīvojošās sabiedrības ikdienas vajadzībām.

Kā par izstādi raksta pats mākslinieks:

„Šis stāsts nav par mani. Tie ir notikumi, kuru liecinieks esmu bijis, vai drīzāk, kurus esmu piedzīvojis un arī pārdzīvojis, izpaužot tos lellēs.”

Darbi eksistē kā veltījumi notikumiem – savdabīga atmiņu klade ar terapeitisku piesitienu. Papildu izpratni var sniegt arī darbu nosaukumi, lai arī ne visiem tie ir piešķirti un dažreiz tas ir tikai attēlošanai izvēlētā cilvēka vārds vai iesauka. Autors stāsta, ka šo tēlu veidošana palīdz viņam izkāpt no tās bedres, kurā viņš bija nokļuvis. Spēcīgi emocionālie pārdzīvojumi – kā bezcerība, skumjas, dusmas vai viltība – ir šo leļļu pirmavots. Paša autora attieksmi pret apkārt notiekošo, liekas, var raksturot kā pētnieciskas ziņkāres un līdzjūtības sajaukumu. Lai arī tēmas un pārdomas ir smagas, tam visam pievienojas klāt arī kāds gaišums un izstādes pēcgarša nav ne rūgta, ne bezcerīga.

Gandrīz visas lelles veidotas groteskas, ar izstīdzējušām ekstremitātēm un lielām, tumšām „oniksa” acīm. Izstādē skatītājs var gan uz brīdi sarauties šausmu priekšā, gan pasmaidīt par amizanto izskatu, jo daži „briesmonīši” ir diezgan smaidīgi un izstaro cilvēcību un cerību pēc palīdzīgas rokas. Vadims Jēgers cita starpā izveidojis arī stilizētu cietuma maketu, parādot, ka arhitektūras formas spēj radīt tikpat veikli kā dzīvas būtnes. Izstādē mēs varam satikt kaiju „Džonatanu”, kurš nokritis no cietuma jumta, kādu līdzbiedru, kurš nav izturējis un izdarījis pašnavību, miegaino „Aneti”, kā arī simboliskus tēlus – omulīgo „Maiju”, misijas pārņemto  “Mammas mammu” un daudzus citus. Mākslinieks nevairās attēlot arī pats sevi un dažādās izjūtas, kurām viņam ir nācies iet cauri. Piemēram, mākslinieka alter ego „Astreins” skatītājam pasniedz melnu rozi. Starp atveidotajiem personāžiem ieraugām arī pazīstamu vārdu – Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēju Kristianu Brekti. Un tiešām – tas ir viņš! Psiholoģe, kas izstādē iejutusies gides lomā, ar smaidu atceras dienu, kad kopā ar K. Brekti abi esot apciemojuši V.Jēgeru un viņš esot abus pārsteidzis ar pilnīgi negaidītu piedāvājumu – „pažļambāt maizi”. Ko tas nozīmē? Likt mutē maizi, pažļambāt un spļaut laukā, lai V. Jēgeram būtu no kā taisīt veidojamo masu.

Noskatoties visu videointerviju ar mākslinieku, var nedaudz vairāk iepazīt mākslinieka personību – tas izrādās jauns vīrietis, kuram nav grūti sniegt pārdomātas un inteliģentas atbildes uz tādiem mūžseniem cilvēces jautājumiem kā „kas ir mīlestība”, „ko nozīmē dzīvot” u. tml.

Lai arī varētu šķist, ka izstādē redzamie darbi uztverami tikai kā psiholoģiskās spriedzes izlāde, tas nav viss. Tie ir arī pārdomāti un dažu brīdi kultūrā balstīti tēli. Darbs „Mammas mamma” atsauc atmiņā antīkās dieves Efesas Artēmijas veidolu ar tai raksturīgajām daudzajām krūtīm, tikai V. Jēgera izpildījumā krūšu vietā ir vairākas galvas. Kaija „Džonatans” ir diezgan tieša atsauce uz rakstnieka Ričarda Baha grāmatu „Kaija vārdā Džonatans Livingstons”, savukārt precīzu ironiju pauž darbs „Vajadzības”. Čurājošie cilvēki trāpīgi atgādina, ka dažās dzīves situācijās esam būtnes ar vienādām vajadzībām neatkarīgi no mūsu statusa vai konta bilancē redzamajiem cipariņiem. Turklāt tieši šis darbs ieguva skatītāju simpātiju izstādē „Gada Nedarbs”, kā rezultātā V. Jēgers kā balvu saņēma iespēju Bulduru Izstāžu namā rīkot savu personālizstādi.

Eksistenciālas pārdomas par izstādē apskatāmās mākslas īslaicīgumu raisa tas, ka daudzi no darbiem ir gājuši un vēl ies zudībā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka cietumā tos nemaz nav kur uzglabāt. Arī mākslinieka darbnīca neesot normāla darbnīca, bet izbrīvēta vieta cietuma aktu zālē. Šādu sīkumu uzzināšana skatītāju atsauc atpakaļ realitātē no izstādes uzburtās pasaules un ļauj attapties, ka kaut kur taču eksistē arī īstais Vadims Jēgers. Mākslinieks, kurš pagaidām vēl atrodas ieslodzījuma vietā, bet vienu dienu izkļūs ārā un saplūdīs ar ārpasauli, tādejādi pārtraucot nošķīrumu starp „mēs” un „viņš”. Varbūt tas notiks jau pavisam drīz – septembra beigās.