Topošās mākslas zinātnieces Ievas Trillo intervija ar Glezniecības apakšnozares 4. kursa studentu Jāni Šneideru, sarunā piedaloties Mākslas zinātnes nodaļas maģistrantūras 1. kursa studentam Guntars Gritāns

Nu jau trešo gadu studēju LMA Mākslas zinātnes nodaļā.  Daudz laika pavadām pētot dažādus mākslas stilus, vēsturiskos posmus un slavenu mākslinieku darbus, diemžēl visai maz iznāk saskarties ar citu nodaļu studentiem – tiem, kas paši rada mākslu. Bieži vien esam apsprieduši šo problēmu.  Runājot par laikmetīgo mākslu un jaunajiem māksliniekiem ar manu kolēģi un domu biedru Guntaru Gritānu, viņš padalījās ar savu metodi, kā iepazīt jaunos talantus un izprast mūsdienu mākslu. Guntars studiju laikā LMA regulāri apmeklē studentu darbu skates un, sekojot profesoru komentāriem, ir pievērsis uzmanību jaunajam talantam Jānim Šneideram. Jānis ir viens no tiem glezniecības katedras 4. kursa studentiem, kurus pasniedzēji parasti maz kritizē un kam velta atzīnīgus vārdus, un dod augstu vērtējumu. Jāteic, ka Jāņa darbi ir patiesi interesanti, ”ar odziņu”, kā mēdz teikt. Pateicoties manai ilggadīgajai draudzībai ar Guntaru (esam pazīstami kādus 15 gadus) un līdzīgajām interesēm, tieku iepazīstināta ar uzlecošo zvaigzni. 
Vispirms veicam nelielu izlūkgājienu glezniecības katedras darbu skates laikā. Izdodas noķert Jāni un palūdzam kopīgi apskatīties viņa sagatavotos darbus. Kā jau klājas studentam, Jānis ir gulējis vien pāris stundas un, liekas, nemaz nav sajūsmā par mūsu izrādīto interesi.  Šoreiz darbi aši apskatīti (Jānis vēlas piedalīties arī citu studentu darbu apspriešanā), bet izdodas norunāt tikšanos ar Jāni mierīgākā atmosfērā jau pēc skates.
Tiekamies pavisam neformālā gaisotnē vienā no trešā stāva telpām, kas atvēlētas gleznotājiem. Mūsu vēl nesākušos sarunu pārtrauc Jāņa kursa biedru staigāšana. Jokojot ierosinu pie durvīm uzkārt uzrakstu „Nikns mākslinieks”, ko Jānis arī vieglu roku izdara. 
Tā kā vēl pirms tikšanās Guntars ir pieminējis, ka Jānis nesen bijis apmaiņas programmā Antverpenē, man radusies vēlme vairāk uzzināt par studiju pieredzi Beļģijā.
Ieva: Cik ilgi tu biji Antverpenē? Kā tu salīdzinātu studijas LMA un Beļģijā Antverpenes Karaliskajā Mākslas akadēmijā, kas labs un kas slikts? 
Jānis: Biju tur uz 1 semestri. Kas atšķiras? Viss atšķiras. Jau no pirmā kursa studenti meklē savu virzienu, kurā strādāt, un no tā neatkāpjas. Citi studenti skatēs ieteica izlikt darbus tikai vienā stilistikā, citādi vērtējums būšot slikts. Pasniedzēji gandrīz katru dienu ar katru studentu runā individuāli, dažkārt pat stundu.
Ieva: Vai kritizē?
Jānis: Nē, viņi uzdod jautājumus, uzvedina uz pārdomām... tas man likās ļoti forši, iedvesmojoši. Tas šeit nenotiek – kaut ko parādi, apskatās 5 minūtes, pasaka „strādā tālāk”, vai arī pasaka konkrēti, kas pēc katra pasniedzēja viedokļa nav labi – pašam nekas nav jāmeklē.
Ieva: LMA tomēr studentam dod plašāku redzējumu, nav jāstrādā vienas stilistikas amplitūdā. Tu vari sevi izmēģināt dažādos veidos, kamēr tu esi students ir normāli, ka tu meklē savu stilu... Arī ne katrs nobriedis mākslinieks visu laiku strādā vienā stilā.
Jānis: Tas man Beļģijā nepatika, ka jau no pirmā kursa tiek uzspiests kaut kas viens, tie taču ir mūžīgi meklējumi. Tur studentiem kompozīcijā netiek dotas tēmas – dari pats kā zini,  meklē pats no visa plašā, kas ir apkārt. Tas ir sarežģīts uzdevums – atrast kaut ko pietiekami labu, interesantu, aplūkošanas vērtu, lai pie tā strādātu. Būtībā tāds ir viss, viss ir interesants, bet izvēlēties ir grūti. Šeit uzreiz tiek dots kaut kāds atspēriena punkts. Viņiem (beļģiem) patīk gleznot netīrāk un ķepīgāk. Latvijā visi ir baigie estēti! Tur patīk arī netīras, pretīgas lietas... bet tādas dzīvīgas. Jo tajā pretīgajā ir kaut kas ļoti dzīvs.
Ieva: Pastāsti sīkāk, kādas tēmas saistīja Antverpenes laikā.
Janis: Bruģis! Bruģis un augi, kas tam laužas cauri.
Guntars (kā uz burvja mājiena atrod savā telefonā attiecīgo bildi): Ieva, re kur ir! Dzīvē tā ir fantastiska! 
Jānis: Man ir ļoti svarīgi sīkumi un tuvplāni, simboli ko tur ieraugu, jo visu laiku notiek tāda kā spoguļošanās. Skatoties kaut vai uz terpentīna pudeli, ieraugu sevi, savu pieredzi. Tas kļūst par specifisku simbolu man, kas nav īsti simbols klasiskā izpratnē. Apkārtējā vidē ieraugu atpazīstamus simbolus savām domām – tādus, kas vistiešāk, visprecīzāk tās var izteikt. Tādi man atpazīstami simboli Antverpenē, piemēram, bija bruģis un nātre... kaut kas par noslēgtu sistēmu, grožiem, kārtību un spraukšanos no tās ārā... No bruņām ārā izlien cita aizsargreakcija – dzimst kaut kas dzīvs, bet arī ass. Te tāds „popsīgs” (rāda citu gleznu) ar kustīgu bruģi... Tā ir neliela darbu sērija, pie tās vēl vajadzētu pastrādāt, jo ir lietas, kas man nepatīk tīri tehniskā izpildījuma dēļ. Es to varētu izdarīt daudz labāk. Bet varbūt tas jau ir kaut kas vecs...
Ieva: Par kādu laiku mēs runājam?
Jānis: Tas bija pagājušais semestris...
Ieva: Zini, kas ir vecs?! 20 gadi atpakaļ – tas ir vecs! (vienojamies kopīgos smieklos). (Atgriežoties pie gleznas)... tāds urbānais temats... Vai paspēji ar vietējiem studentiem sadraudzēties, turpini sarakstīties, kontaktēties?
Jānis: Beļģi pārsvarā kontaktējas ar beļģiem, citus no malas uzreiz nelaiž klāt. Vairāk sadraudzējos ar citiem apmaiņas programmas studentiem.
Guntars lūdz pastāstīt par izstādi Zviedrijā.
Jānis:  Tas bija savādi. Par izstādi Zviedrijā paldies jāsaka profesoram Jurim Jurjānam. Pirms diviem gadiem profesors Zariņš man un divām kursa biedrenēm pastāstīja, ka jāsagatavo darbi, portfolio, jo ieradīsies zviedri no Rotari biedrības. Liekas, iepriekš bija veikta atlase. Viņi apskatījās darbus un izvēlējās mani. Piešķīra līdzekļus darbu izstrādei un pēc tam darbus iegādājās. Atsauksmes bija labas. Un CV arī tas izskatās smuki – personālizstāde Zviedrijā. 
Ieva: Tā bija laba iespēja iziet citā vidē. Šeit iespējas tomēr ir ierobežotas, mākslinieku daudz. Tas skaisti izskatās CV, jo tu vēl esi tikai students, bet tev jau ir bijusi personālizstāde Zviedrijā! Runājot par izstādēm... Pastāsti par sadarbību ar Vestardu Šimku projekta "Skaņai vajag mākslu" ietvaros. Darbs bija neparasts, tā nebija glezna...
Jānis: Es īsti nezinu, kā to nosaukt! Šimkus arī ir no Tukuma, bet pazīstami nebijām. Tikāmies tikai tad, kad izstādei viss jau bija gatavs. Kad citi tikās ar saviem mūziķiem, es vēl biju Antverpenē. Tikai atgriežoties redzēju darbu – Ārgaļa gleznu „Mūzika” ar citplanētiešiem. Tad bija jāklausās, jāskatās un jādomā.
Ieva: Redzēju YouTube kā tapa tavs brīnumdarbs...tas bija kaut kas ārpus rāmjiem! Vai tas bija pirmais tāds? Kādu rezumējumu tu tam dotu?  Tēma bija abstrakta un pietiekoši sarežģīta, lai to tā vienkārši interpretētu...
Jānis: Internetā ir kaut kas par to  .. Ko es par to domāju? Tas bija savādi... Daži domāja, ka es par to visu smejos, bet nē – es nesmējos! Man vienkārši patīk citplanētieši, un Ārgaļa darbā tādi jau bija (smejas)!  Kādas bija domas? Kā savilkt kopā Ārgaļa darbu ar skaņu, kā ienest mūziku telpā un kā veidot scenogrāfiju... Viens veids, kā ienest mūziku telpā, ir parādot kaut ko kustīgu, kaut ko, ko var skatīties, kamēr klausās, tādu kā videoklipu. Apskatījos citus darbus un nevienam nekas nekustējās, cilvēki ienāca, paskatījās un aizgāja prom – mūzika palika otršķirīga. Projektā "Skaņai vajag mākslu" bija forši tas, ka bija līdzekļi – varēja izpausties. Bija cilvēki, kas darbus darīja manā vietā, es varēju no malas koriģēt. Ar Šimku tikāmies tikai, kad bija jāfilmē video – viņš bija priecīgs. Vai mākslas darbs sakrita ar skaņdarbu? Kad cilvēks skatās un klausās, tad sakrīt, jā – ja nosēdies pie mākslas darba un klausies mūziku, tiek savilkts kopā gribot negribot! Tagad to skaņdarbu esmu atklausījies! Kad Aija Putniņa manā istabā dejoja citplanētiešu deju, mūzika skanēja skaļi, jo kostīms nosedza ausis un viņa nevarēja labi dzirdēt, mēs filmējām kādas desmit reizes. Bet vispirms es pats pamēģināju, vai varētu to izdarīt. Man jau tad bija kauns! Esmu pārāk tizls citplanētietim (smejas)! Internetā par to var atrast kaut ko vairāk, šo to pats arī rakstīju.
Ieva: Ir lieliski, ja pats mākslinieks var domu noformulēt, jo viedoklis no malas bieži vien ir pavisam savādāks.
Jānis:  Bieži?! Tas vienmēr ir savādāks, tas nekad nav tāds kā māksliniekam!
Guntars: Tavos darbos bieži parādās kails ķermenis, piemēram, glezna ar to mākslinieku mocekli...
Jānis: Es nevarētu teikt, ka bieži. Darbs tapa kompozīcijas uzdevumam, kurā bija jāinterpretē kāds no Rīgas Laika sadaļā “Īsumā par svarīgāko” atrodamajiem ziņu virsrakstiem. Atradu tādu par vīrieti, kam galvā iedurts nazis, un viņš to nepamana vairākas stundas. Tas atmiņā atsauca viduslaiku zīmējumu, kur attēlotas traumas, kuras var iegūt karā – tāds sapluinīts, sadurstīts vīriņš, bet stāv vēl kājās, un visas tās salauztās grieķu skulptūras ar arhaisko smaidu, un kā grāmatzīmi es lietoju vecu Drēzdenes mākslas muzeja biļeti ar svēto Sebastjanu. Tā kaut kā tapa moceklis, caururbts ar otām, bet smaida. Kāpēc pliks… es tur nerunāju par drēbēm.
Ieva (smejoties): Pastāsti, cik ļoti tev patīk gleznot pasūtījuma portretus! (Laika gaitā Guntars kļuvis par vienu no Jāņa „faniem” un sācis veidot savu privāto gleznu kolekciju. Jānis pēc viņa pasūtījuma gleznojis arī Guntara un viņa māsas portretus; darba procesā radušies nelieli sarežģījumi, jo māsas portrets tapis pēc fotogrāfijas, taču rezultāts ir apmierinošs)
Guntars (par savu portretu):  process ilga 2 mēnešus, kopā pozēju 24 reizes – man jau bija muguras trauma no sēdēšanas... Jāsaka, ka mana māsa ar savu portretu bija ļoti apmierināta. Teicās, ka varētu kādu reizi arī dzīvajā pozēt, lai var pielabot... 
Jānis: Vairs negribu – tas ir murgs kaut kāds! Traki ir gleznot cilvēkus, ko tu nekad neesi redzējis, bet pasūtītājs pazīst kopš bērnības. Tu nezini mazās niansītes... Man vienmēr ir bail sūtīt darba fotogrāfiju, jo pats esmu uz to skatījies ilgas stundas, vairs nezinu, kas tur notiek. Kad pozē, tad ir labāk, ...bet es negribu par to runāt!
Ieva (smejas):  Jānim morālā trauma uz mūžu! Stādos priekšā, ka pats process var būt „traumatisks”. Tagad es saprotu, kāpēc Jānis uz mums tik greizi skatījās, kad atnācām uz skati (kopīgi par to pasmejamies)...
Guntars (uzdod mākslas zinātniekiem vienmēr aktuālo jautājumu): Tu esi mākslinieks, kas ilgi auklē ideju un tad darbs top īsā mirklī? Vai arī tev vajadzīgs ilgstošs laika posms, lai varētu ideju realizēt step by step?
Jānis: Man viss ir step by step, lai ko es arī darītu. Step by step vajag, lai izplānotu, kā pēc iespējas ātrāk darbu uzgleznot, lai nejūt sviedrus, kāds būs visefektīgākais variants, kā izskatīsies. Plānošanas laiks mēdz būt ilgs, bet realizācija pārsvarā ātra, lai gan bieži realizācijas procesā plāns nesakrīt ar to, kas notiek dzīvē, ir visādas nobīdes, un tad ir stress, jo laika vairs nav! Ja es kaut ko gleznoju, tad tas ir kaut kas, ko esmu apdomājis. Ja esmu ilgi domājis, es zinu, kā to uzgleznot. Bet arī tur ir problēma – ir grūti iet kaut kur tālāk tehniskā ziņā, jo sāc domāt tikai caur iepriekš realizētiem izteiksmes līdzekļiem, līdz ar to nav vietas eksperimentam, var tikai uzlabot iepriekš apgūtās prasmes. To es mēģinu kaut kā paralēli risināt. Mēģinu eksperimentēt...
Ieva: Tātad katrs tavs nākamais solis ir mēģinājums pārkāpt pāri tam, ko jau esi izpētījis, un ieviest kaut ko jaunu? 
Jānis: Es visu laiku to daru, tas ir neizbēgami.
Guntars: Ko tu kā skatītājs Jānis teiktu par gleznotāja Jāņa Šneidera darbiem? Kā tu vērtē savu pēdējo darba posmu, piemēram, pēdējās skates ietvaros.
Ieva: Man liekas mākslinieks uz to visu skatās savādāk – viņam tas ir kā realizēts pētniecības process un viņš novērtē rezultātu – ir vai nav izdevies.
Jānis: Es nekad neesmu apmierināts. Arī idejiski dažkārt. 
Ieva: Vai ir kādi ir mākslinieki, no kuriem tu ietekmējies? 
Jānis:  Ir daži autori, kas patīk, bet es nekad neesmu mēģinājis viņus tieši kopēt. Bet tas, kas mani mākslā interesē, visu laiku mainās... Pēdēja laikā patīk ģeoglifi – zīmējumi, kas redzami no liela augstuma. Beļģijā iepatikās viens nīderlandiešu autors (Co Westerik) – patīk tieši tēmas, ko viņš risina. Patīk senie mākslinieki Pjero Della Frančeska, Fra Andželiko, Brēgels, Goija, indiešu miniatūras ... ļoti daudz kas patīk, patīk kaut kādas atsevišķas lietas visos... Viss ietekmē! Tas uzdzen vēlmi strādāt!
Ieva: Šobrīd (apskatot skates darbus) tu esi atteicies no krāsām? 
Jānis: Gribēju pastrādāt ar ogli ārpus zīmēšanas nodarbībām, ļoti iepatikās. Ļoti interesants, trausls materiāls. Tas bija eksperiments. Vairāk painteresējos arī par grizaja tehniku – agrāk mēdza gleznot monohromus darbus, kuriem pa virsu vairākos slāņos lazēja krāsu, tā panākot krāsainumu. Apakšā paliek tumši gaišā attiecība, kas jau ir sakārtota. Ļoti liels potenciāls, lai kaut ko darītu tajā virzienā, kas mani pašlaik saista. Var panākt ļoti spilgtus efektus, gaismas starošanu, un nav vairs jādomā par zīmējumu.
Guntars:  Kāda mūzika tev patīk? 
Jānis: Ak Dievs! Kaut kas traks? Tie kas kliedz, man patīk... Tie, kas kliedz manā vietā!
Guntars: Intervijas noslēgumam vajag beigu akordu! Kaut ko dramatisku! Manuprāt izcilais krievu žurnālists Pozners uzdotu jautājumu „Ja tu satiktu Dievu, ko tu viņam pajautātu?” ...(smejoties) „Drīkst es Jūs uzgleznošu?”
Ieva (turpinot tēmu):  Iedomājies, un viņš tev samaksās ar mūžīgu dzīvi,... kas var būt balva vai lāsts?! 
Jānis (ar ļoti domīgu sejas izteiksmi, atbild čukstus): Es negribu dzīvot mūžīgi! Esmu samierinājies ar to, ka mani sagrauzīs tārpi... 
Jānis (grūtsirdīgi nopūšas, liekot saprast, ka viens mākslas zinātnieks ir pārbaudījums, bet divi – tā jau ir īsta sodība): Es turpmāk rakstīšu pats! 
Ieva (uzdrošinos uzdot vēl pēdējo jautājumu): Es varēšu lepoties, ka mana intervija bija pēdējā ?!
Atvadoties vēl palūdzu Jāni atsūtīt man savu gleznu fotogrāfijas, bet nepamet doma, ka turpmāk Jānis tiešām  rakstīs pats... Iespējams Jāņa vizuālo mākslu nakotnē  papildinās arī tekstuāls vēstījums, lai gan pēc īsās sarunas radās iespaids, ka viņa māksla jau tagad ir pašpietiekama.