Laipni lūgti jaunajā mājaslapā! Kamēr vēl informācija tiek pilnveidota, ir pieejama iepriekšējā mājaslapa šeit.

Meklēt
Izvēlne

Ienirstot emociju un krāsu pārbagātībā

Recenzija par 6. Rīgas Starptautiskās tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāles galveno ekspozīciju “IDENTITĀTE”, 7.07. - 16.09.2018.

Laurance Rozentāle,
Mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente

Foto: Laurance Rozentāle

Kādā dzestrā, taču saulainā septembra pēcpusdienā ceļš mani veda uz izstāžu zāli  “Arsenāls”, lai savām acīm vēl paspētu aplūkot izstādi Identitāte. Tā norisinājās Rīgas Starptautiskās tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāles ietvaros, kas tiek organizēta jau kopš 2001. gada. Izstādē piedalījās vairāk kā astoņdesmit mākslinieku no visas pasaules, tās kuratore – Velta Raudzepa. Turpmāk lasāmas manas pārdomas, kas radušās izstādes tiešā iespaidā.

Ienākot izstāžu zālē, skatam paveras grandiozi un spilgti mākslas darbi, kas acumirklīgi sadala uzmanību uz visām pusēm, neļaujot ar sevi vienoties, kuru aplūkot pirmo. Ekspozīcija sākas ar Edītes Pauls – Vīgneres un Ingrīdas Sūnas, kā arī Egila Rozenberga darbiem, kuriem piemīt izteikta dekorativitāte. Ingrīdas Sūnas lielformāta darbs “Zibsnīgie raksti” (2017), ataino latviskos kokgriezumu rakstus, kas pa gabalu šķiet veidots no pērlītēm, taču, pienākot tuvāk, pārsteidz, jo ir  darināts no plastmasas maizes iepakojuma savilcējiem, kas aptīti ap metāla stiepli.

Visi izstādes mākslinieki mēģina meklēt atbildi uz jautājumu – kas ir identitāte? Ekspozīcijā atspoguļojas filozofiski, sociāli, personiski un vēl citādi redzējumi par šo tēmu katra interpretācijā.

Ņemot vērā ievērojamo mākslinieku skaitu, nav brīnums, ka identitātes koncepts daudziem atšķiras. Būtu neprāts iedziļināties katrā darbā to pārbagātības dēļ. Vienam identitāte saistās ar valsti un kultūru, kurā viņš dzimis un audzis, citam tā ir ģimene vai loma ģimenē, vēl kādam tā ir sava tauta, tās vēsture un tradīcijas, vai sevis un savas būtības meklēšana. Pārstāvētajiem māksliniekiem ir ne tikai ļoti atšķirīgi redzējumi par doto tēmu, bet arī izmantotie materiāli mākslas darbos ir dažādi, un reizēm tie ir pat pārsteidzoši – metāla stieples, pērlītes, optiskā šķiedra, vilna, kosmētiskie sūkļi, kaltētas ogas, jau pieminētie maizes iepakojumu savilcēji u.c., kas šo izstādi padara ne tikai idejiski, bet arī vizuāli raibu. Tas, savukārt, mudina mani uzdot jautājumu – kas tad īsti ietilpst tekstilmākslas un šķiedras mākslas kategorijā, jo tradicionālās robežas acīmredzot tikušas pārkāptas. Kur ir atšķirība starp tekstilmākslu, konceptuālo mākslu, kādu citu mākslas veidu? Vai tie mūsdienās ir jau sintezējušies? Kā piemēru varu minēt Severijas Inčirauskaites-Kraunevičenes (LT) darbu ar nosaukumu “Nogalināt mieram” (2016), kur pamata materiāls tomēr ir metāls karavīru ķiverēs, bet kā papildinājums tikuši izmantoti kokvilnas diegi krustdūriena izšuvumā.

Izstāde ir ļoti piesātināta – ikviens darbs saista gan ar savu vizuālo atveidu, gan saturisko atspoguļojumu. Bez konteksta zināšanām daži no darbiem nevērīgākam skatītājam var šķist tikai kā dekoratīvi objekti, taču, atšifrētiem ar anotāciju palīdzību, tiem parādās cita jēga, to uztvere un redzējums sniedz dažādas emocijas. Tā kā katrs no šiem darbiem būtiski atšķiras izpildījumā – materiāla, formveides ziņā un vēstījumā, šī izstāde droši vien nevienu nespēj atstāt vienaldzīgu. Katrā no darbiem ir ietverts konkrētā autora dzīves redzējums, ko viņš paudis izmantojot radošo valodu, kas, manuprāt, šeit ir galvenais.

Runājot par izstādes scenogrāfiju, tā tikusi sadalīta nelielās “kabatiņās”, ko norobežo dažādos spilgtos toņos krāsotas sienas. Šis sienu labirints, mijoties ar darbu pārbagātību, nedaudz nomāc – aiz katra stūra nākamais un nākamais darbs, kas piesātināts ar informāciju un krāsām, tādā veidā nedaudz nogurdinot un apgrūtinot uztveri. Mirklī, kad izstādi apmeklēju es, ir ieradusies arī kāda pamatskolas klase, kas, acīmredzot, mācību ietvaros (un skolotājas spiesti), skraida pa visu izstāžu zāli, drudžaini fotografējot mākslinieku veikumus un to aprakstus savās mobilajās ierīcēs, reizēm pat izveidojot rindu pie kāda konkrēta darba. Aizdomājos par neatbildāmu jautājumu: vai viņi tomēr guva ko vairāk no šīs izstādes, kā tikai ciparu dienasgrāmatā?

No “Arsenāla” zāles izgāju ar pārdomām par to, ko tieši nozīmē identitāte, kā arī par to, vai šo daudzo mākslinieku viedoklis kādā mērā sakrīt ar manu redzējumu. Ņemot vērā personīgo pieredzi, visspilgtāk mani ietekmēja igauņu mākslinieces Sirī Minkas darbs “Mātes grāmata” (2017), kas vēsta par identitātes krīzi pēc tam, kad esi kļuvis par vecāku, un kā tai tikt pāri.

Ko man vēstīja šī izstāde? Vai identitāte ir kas tāds, kam ir tikai viena konkrēta nozīme? Identitāte ir katra paša cilvēka priekšstats, ņemot vērā tā empīrisko un emocionālo pieredzi. Galu galā tas ir bezgalīgi plašs jēdziens, ko nevar paskaidrot viennozīmīgi, tas ir sajūtu, pārdzīvojumu, domu un ideju kopums katram individuāli, un šī izstāde to brīnišķīgi pierādīja, taču līdz ar to arī nedodot vienu atbildi.