Laipni lūgti jaunajā mājaslapā! Kamēr vēl informācija tiek pilnveidota, ir pieejama iepriekšējā mājaslapa šeit.

Meklēt
Izvēlne

Ilgi lolotais barbars

Ineta Done par izstādi “Barbars Parīzē”
Mākslas zinātnes nodaļas 3. kurss

Latvijas simtgades svinības ir radījušas lielu rezonansi visos mākslas veidos, neatceros, kad vēl katru mēnesi būtu devusies uz kinoteātri, lai apskatītu kārtējo latviešu filmu. Brīžiem kalendārs plīst pušu no pasākumiem, un nevari vien izvēlēties kurp doties, jo katrs pasākums ir saistošs, un tā nozīmīgums svētku gadā ir īpašs. Arī laikmetīgā māksla šogad svin svētkus, viena gada ietvaros ir notikuši vairāki ievērojami ne tikai vietēja, bet arī starptautiska mēroga pasākumi – pirmā Rīgas biennāle, 13. Baltijas triennāle un citas vērienīgas izstādes.

Kulminācija šī gada laikmetīgās mākslas dzīvē ir 12. novembrī notikusī izstādes “Barbars Parīzē” atklāšana Fondation d'Entreprise Ricard telpās Parīzē. To par unikālu padara vairāki faktori, tostarp telpas, kas atrodas pašā Parīzes sirdī, vienā no prestižākajiem pilsētas rajoniem, blakus Elizejas pilij, un projekta ideja, kuras izpētes un tapšanas ilgums aizņēma vairāk kā četrus gadus. Savu izstādes ideju autori Laikmetīgās mākslas centrs Kim? un Zane Onckule prezentēja Latvijas Kultūras ministrijai 2015. gadā, un  tas bija tikai sākums ilgstošajam izzināšanas un kontaktu veidošanas procesam. Var tikai uzteikt radošās komandas apņēmību un rezultātu. Kā atzīst viena no izstādes kuratorēm Maija Rudovska: “Francijas mākslas vide ir sadalīta, saskaldīta iekšēji un tādēļ nebija viegli izveidot nepieciešamo sadarbības vidi. Pašsaprotami, ka divi gadi tika veltīti vienīgi kontaktu dibināšanai un atbalstītāju meklēšanai. Tas bija lēns process, bet tā kā pārējie divi kuratori bija bāzēti Parīzē un labi pārzinaja šo vidi, tas arī bija noteicošais.” 

Šobrīd mēs varam lepoties, ka izstādes atklāšana bija ļoti plaši apmeklēta. No Latvijas puses ar savu klātbūtni to pagodināja Latvijas vēstnieks Francijā Imants Lieģis, Kultūras ministrijas pārstāvji, Ricard fonda pārstāvji, Kim? dibinātaja Zane Čulkstēna, televīzija, žurnālisti un vēl daudz citi mākslas cienītāji, mākslinieki un kolekcionāri.

Iedvesma izstādei gūta no Andreja Kurcija, latviešu ārsta, dzejnieka, rakstnieka, politiķa un kolekcionāra 1923. gadā sarakstītā manifesta “Aktīvā māksla”. Šajā esejā Kurcijs runā par mākslas un mākslinieka sinerģiju un lomu sabiedrībā. Pasvītrojot, ka mākslai būtiski ir tikt aktivizētai no iekšienes un būt neatkarīgai. Savukārt, pats nosaukums “Barbars Parīzē” ir aizgūts no Kurcija 1925. gadā izdotā dzejas krājuma ar analoģisku nosaukumu, kas atspoguļo dzīvi Parīzē 20. gadsimta sākumā. Tā liriskais varonis maldās franču valodā un kultūras kodos, taču situācija mainās, kad jaunais cilvēks iedzīvojas dažādo kultūru simbiozē, ko piedāvā Francijas galvaspilsēta. Parīze kā notikuma norises vieta ir tikai likumsakarīga izvēle.  Pirmkārt, tāpēc, ka no Kurcija darba tulkojumiem svešvalodās franču versija ir veiksmīgākā. Otrkārt, ņemot vērā  Kurcija lielo mīlestību un simpātijas pret mūžīgo svētku pilsētu.
Trīs kuratoru sadarbība, kur katrs darbojās neatkarīgi, meklējot savus māksliniekus, lai pēc iespējas precīzāk interpretētu manifesta būtību. Joahims un Barbara ceļoja uz Latviju, savukārt Maija devās meklējumos uz Franciju. Katrs darbojās savrupi, pētot un atlasot viņaprāt piemērotākos māksliniekus, nāca ar savu ideju, liekot tās kopā un veidojot izstādes scenogrāfiju.

Neskatoties uz to, ka telpai nav dabiskā apgaismojuma un tās konfigurācija nav vienkārša, kuratoriem izdevās izvietot darbus telpā tā, lai katrs no tiem uzrunātu skatītāju. Izstādes koncepts veidots kā dramaturģija, kur katram māksliniekam ir sava loma un specifiska pozīcija.

Gan telpiski, gan atmosfēriski izstāde sadalīta divās telpās. Vienā no tām ir izveidota skatuve, atvēlēta publiskajiem pasākumiem, tāpēc šajā daļā darbi ir vienkārši saprotami un vairāk kalpo kā fons performancei.  Sienas plaknē organiski iekļaujas Viktora Timofejeva gleznotais īriss. 

Otrā telpa ir sarežģītāka, gan  konfigurācijas, gan daudzo un dažādo darbu dēļ. Kuratoru uzdevums nebija viegls, taču, manuprāt, arī šis uzdevums ir veiksmīgi atrisināts. Uzturot skatuvisko momentu, ieeja telpā ir norobežota ar Tatjanas Danebergas (Tatjana Danneberg) mākslas darbiem. Vīnē dzīvojošā māksliniece uztvēra domu par teātra izrādi un izvēlējās radīt gleznas, kas imitē teātra priekškarus. Arī noslēgumu telpai Tatjana ir norobežojusi ar “priekškaru”, pastiprinot sajūtu ar uz grīdas izmētātiem noplēsto biļešu pasaknīšiem.


Šķērsojot priekškara robežu, skatam paveras Gijoma Maro (Guillaume Maraud) interpretācija par ziedojuma fondu. Konkrētais darbs ir radies sadarbībā ar dažādu profesiju pārstāvjiem – mākslas atbalstītājiem – ekonomistiem, advokātiem, mediķiem, kuri no fotogrāfijām uzrunā skatītāju un rosina atbalstīt mākslu. Izstādes laikā jebkurš no apmeklētājiem aicināts doties pie skārienjūtīgā ekrāna, izvēlēties summu un ar bankas maksājuma kartes termināla strapniecību veikt ziedojumu.


Evita Vasiļjeva strādā ar tēlniecības darbiem, viņas kompleksās instalācijas konstruētas ar semiotisku loģiku. Izstādē skatāmi trīs dažādi Evitas darbi – Stabils, Piliens un Cinka violets (sadarbībā ar Sarah Boulton). Māksliniece pēta neparastās materiālu fizikālo īpašību transformācijas karstuma apstrādes procesā:  mīkstais un plastiskais māls kļūst ciets, savukārt metāla cietums pārvēršas trauslumā. Lielformāta plakāts Cinka violets ir viņas draudzenes teksta un konteinera fotoattēla kombinācija. 
 
Telpas centrālajā daļā ir igaunietes Annas-Stīnas Treumundas (Anna-Stina Treumund) darbi ar spēcīgu ietekmi vēstījuma ziņā. Pāragri mirusī māksliniece līdz pat nāvei bijusi viendzimumu attiecību kustības aktīviste (queer-activist). MacGyver’s trijstūris no lateksa,  Motherfucker uzraksts bērnu ballīšu rotājumu stilā, erotiskā rotaļlieta ar zirga sariem – māksliniece, izmantojot dažādus materiālus un erotisku simbolismu, runā par varu, vardarbību un dzimumu lomām.

Projekts ir daudzšķautnains, tā stāsta sākumpunkts ir Kurcija manifests. Esejas teksts ir sarežģīts un to nevar ielikt vienkāršā rāmī, interpretācijas ir tikpat daudz un dažādas kā to dalībnieki: Tatjana Daneberga (Tatjana Danneberg), Viržils Fress (Virgile Fraisse), Signe Frederiksena (Signe Frederiksen), Gijoms Maro (Guillaume Maraud), Anna-Stīna Treumunda (Anna-Stina Treumund), Viktors Timofejevs, Evita Vasiļjeva.
Izstādes kuratore Barbara Sirjeksa atzīst: “Ekspozīcijā iekļautie darbi ir spēcīgi, tie var atstāt uz skatītāju arī fizisku, ne tikai estētisku efektu.[..] Tas, ko mēs centāmies panākt, ir dažādu emociju apjoms, no maiguma un gādīguma līdz – varbūt ne gluži vardarbībai, bet kam tādam, kas spēj mūs dziļi ietekmēt. Arī fiziskā, ne tikai emocionālā ziņā”.
Šis manifests par aktīvo mākslu nāk laikā, kad māksla šķiet mazāk bīstama mūsu sabiedrības vērtībām. Vai māksliniekiem joprojām ir kritiska nostāja? Šis provokatīvais jautājums, ko uzdod izstādes kuratori, neattiecas tikai un vienīgi uz mākslinieku, bet arī uz mums – skatītājiem un tiem aktīvajiem atbalstītajiem, kuri ir mākslas darbu pircēji.
Projekts tapis, sadarbojoties Kim? Laikmetīgās mākslas centram, izdevniecībai Paraguay Press, laikmetīgās mākslas fondam Fondation d’entreprise Ricard Parīzē, Kultūras Kapitāla Fondam, Mondriaan Fonds (Nīderlande), Dāņu mākslas fondam, KUMU Igaunijas mākslas muzejam un Latvijas Republikas Kultūras ministrijai. Izstādes noslēgumā klajā nāks Paraguay Press publikācija, kas pamatojoties uz  Kurcija darbu “Aktīvā māksla”, apkopos latviešu un franču mākslinieku, rakstnieku un citu radošu personību tekstus un komentārus. 

Līdzīgi kā mūsdienu mākslinieki Francijā, Latvijā un citviet, nezaudējot savu māksliniecisko suverenitāti, mēģina savienoties ar politisko dimensiju, tā arī  Andreja Kurcija Aktīvās mākslas aktualitātei palīdzēja atdzimt trīs kuratoru Joahima Hamu (Joachim Hamou), Maijas Rudovskas un Barbaras Sirjeksas (Barbara Sirieix) sadarbība.

Izstādi iespējams apskatīt līdz 22. decembrim.

Foto: Ineta Done