Laipni lūgti jaunajā mājaslapā! Kamēr vēl informācija tiek pilnveidota, ir pieejama iepriekšējā mājaslapa šeit.

Meklēt
Izvēlne

Intervija ar LMA maģistrantūras studenti Laimu Jurču un Modes mākslas katedras vadītāju Māru Bindi

Laura Briede, Mākslas zinātnes nodaļas 3. kurss

20. oktobrī Polijā tika apbalvoti starptautiskā jauno modes mākslinieku konkursa „Łódź Young Fashion Award” uzvarētāji. Šī gada konkursa tēma tika iekļauta vienā vārdā, „Brīvība”. Pirmo vietu un 30 000 eiro naudas balvu radošās darbības attīstīšanai ieguva Latvijas Mākslas akadēmijas Modes mākslas apakšnozares maģistra programmas studente Laima Jurča ar kolekciju „Piecgades ģenerālmēģinājums”.

Ar interesi par Laimas panākumiem aicināju viņu uz sarunu. Tomēr, lai plašākā amplitūdā aplūkotu modes kolekcijas panākumu cēloņus, sākumā nolēmu izprast kontekstu, kas ietver Modes apakšnozares studiju specifiku mācību procesā LMA.

PAR KONTEKSTU, LATVIJAS MODES UN MODES STUDIJU SPECIFIKU – MĀRA BINDE, MODES MĀKSLAS KATEDRAS VADĪTĀJA

Ar pāris jautājumiem vērsos pie katedras vadītājas Māras Bindes, lūdzot viņu ieskicēt šī brīža Modes apakšnozares darbību un aktuālās tendences, situācijā, kur tiek turpināta Aigara Bikšes darbība. Māra Binde pastāstīja, ka Modes nodaļa dibināta Ritas Eglītes vadībā 1993. gadā, un laika gaitā pamata programma ir ļoti izmainījusies. Spēja domāt aktuāli – tā viņa īsumā apzīmē Aigara Bikšes pienesumu nodaļai. „Mode nav pati kleita, tā, pirmkārt, ir domāšana un ideja. Kleita ir viens no veidiem, kā mode izpaužas, un šī bija svarīga ideja, ko bija nepieciešams ieviest”, saka Māra. Tika ieviesti jauni priekšmeti, kas uz modi ļāva skatīties plašāk, iekļaujot dažādus sabiedrības norišu kontekstus un izpratni par mijiedarbību. Jaunās vēsmas, kuras pašreiz kā turpinājums tiek veiksmīgi realizētas, viņa novērtē: „Aigars pilnīgi citā līmenī pacēla LMA modes skati, tai pievienojot publicitātes spēku un veidojot to kā platformu, kurā studenti var parādīt savas ikgadējās kolekcijas un prezentēt savas idejas.”

Māra Binde atzīmē, ka Latvijas tirgus ir mazs un mums nav nepieciešams katru gadu nodrošināt vairākus šauri specializētus profesijas pārstāvjus, kas mūs atšķir no ārzemju skolām: „Mums ir ļoti labas iestrādnes, ar kuru palīdzību sagatavojam cilvēku – orķestri jeb multifunkcionālu speciālistu. Cenšamies sagatavot profesionāļus, kas saprot drēbi, un tas prasa ne tikai tehniskās zināšanas un iemaņas, bet arī izpratni par auduma specifiku. Tās ir profesionālas kompetences, ko cilvēks iegūst ar pieredzi.” 
Runājot par latviešu modes specifiku: „Katrā valstī mode atšķiras. Strādājam pie tā, lai mūsu piedāvātā Latvijas mode ir aktuāla, estētiski baudāma, laikmetīga, gudra (taupot atbilstoši izvēlētu materiālu) un inteliģenta. Šobrīd lielākā daļa apģērbu nav tikai drēbes, tie ietver informāciju, rada iespaidu un nodod ziņu – ar krāsu, formu, apdruku. Vizuālā izpausme ir zīmju valoda. Inteliģence atbild par to, ka autors mērķtiecīgi atpazīst un pārzina modes valodu un kultūras zīmes.” 

PAR UZVARU, PAR KOLEKCIJU, PAR DARBU, PAR IEDVESMU UN DAUDZ KO CITU – LAIMA JURČA, LMA MAĢISTRANTŪRAS STUDENTE

Kā tu raksturotu latviešu modes specifiku globālā kontekstā?

Mēs tomēr esam ļoti dažādi, tāpēc ir grūti noteikt kaut ko vienojošu. Runājot par profesionālo modi, latvieši vairāk tiecas uz kvalitāti. Ir daļa, kas vairāk izvēlas skandināvisko modi – askētiskums, tīras formas, tīras līnijas, pelēcīgas, pieklusinātākas krāsas. Latviešu zīmoli vairāk meklē pievienoto vērtību. Tas ir raksturīgi MAREUNROL'S ar konceptuālo pusi un augstu māksliniecisko vērtību. Katram zīmolam ir sava identitāte, piemēram, arī zīmolam TALENTED Indras Komarovas vadībā visi apģērbi ir ieturēti vienā līnijā, tajā pašā laikā visam apakšā ir stāsti un koncepcija, kuru var nolasīt. Latviešu mode, specifiski, ir neliela, šeit nav runa par plašu, pārražotu produkciju, kas padara latviešu sniegumu īpašu un ekskluzīvu. 

Kā vēl vienu piemēru varu minēt Arti Štamgūtu. Viņš ir avangardisks, ar ļoti labu, bet ne visiem saprotamu māksliniecisko domāšanu. One Wolf ir ļoti izteikts rokraksts, apģērbs, var būt vienkāršs pēc formas, tomēr, proporcijas un kopējais tēls uzreiz norāda, ka tas ir One Wolf zīmols un neviens cits. Daudzi profesionāli zīmoli saglabā savu estētiku un rokrakstu. Katru gadu parādot ko jaunu, bet ar spēcīgu rokrakstu. 

Un ko tu redzi uz ielām?

Modes sabiedrība Latvijā ir diezgan progresīva. Latviešiem mode patīk un interesē. Modes sabiedrība, kas seko līdzi tendencēm, ir visai augstā līmenī. Lielā mērā, latviešiem patīk ne tik daudz krāsaina mode, bet kaut kas lakoniskāks, minimālāks, tīrāks. 

Šī nav pirmā reize, kad piedalies starptautiskajā «Łódź Young Fashion Award» konkursā. Kā tu novērtē savu dalību konkursā 2017. gadā un šogad?
 
Šī bija viena no tehniski un organizatoriski kvalitatīvākajām modes skatēm, kurā esmu piedalījusies. Lodzā ir speciāli projektētās telpas, kas paredzētas modes skatēm, un, kad ieradāmies, kolekcija jau bija pilnībā sagatavota skatei, asistenti bija par visu parūpējušies un dizainerim atlika tikai ierasties, pārliecināties, vai viss kārtībā, pielikt final touch un palaist modeļus uz mēles. 

2017. gadā piedalījos ar kolekciju „Jarmo”, par ko saņēmu atzinību un papildus publicitāti. Toreiz uzvarēja ķīniešu meitene Ciana Zi (Chen Zhi) ar kolekciju „Rotaļlaukums”. Viņas kolekcija bija ļoti kvalitatīva, no speciāli austiem materiāliem, un uzskatu, ka viņa bija pelnījusi uzvaru. 

Konkursa dalībnieku kolekcijas tiešām ir labas. Polijā vērtē, lai kolekcijas ne tikai izskatās labi, bet arī ir kvalitatīvi veidotas, lai viss ir ar pievienoto vērtību. Var pamanīt arī lielas atšķirības, piemēram, mēs, latvieši, no poļiem (kas it kā ir tepat kaimiņos), estētikā un dizaina redzējumā, ļoti atšķiramies. Viņiem vairāk patīk tāds kā bardaks, ko viņi beigās saliek kopā, un izskatās labi. Viņiem ir cita domāšana. 

Ko ietver tava «Piecgades ģenerālmēģinājuma» ideja un kā tā radās? 

Tas viss sākās aptuveni pirms gada.  Man bija interesanti pētīt padomju laiku konceptuālo tēlu vairāk no ikdienišķā viedokļa. Esam postpadomju valsts un uzskatu, ka no tā nevajag bēgt, jo tas ir veidojis mūsu kultūru. Kaut arī ne tikai latviešiem, bet arī citiem baltiešiem to negribas atcerēties. Pati šajā laikā neesmu dzīvojusi, tomēr esmu no Kārsavas, kas ir Krievijas pierobežā, kur tas viss vēl saglabājās arī deviņdesmitajos – manā bērnībā, tāpēc jūtu emocionālu piesaisti. Mūsu vecāki un vecvecāki ir auguši un dzīvojuši šajā laikā, un arī mēs esam audzināti pēc tā paša parauga. Veidojot šo kolekciju es sāku ar intervijām, iztaujāju, protams, visu savu ģimeni un arī citus sev pazīstamus cilvēkus. Mans jautājums bija: „Kā lietas tiek risinātas laikā, kur nekas nav vienkārši iegūstams?”. Rezultātā bija daudz un dažādi, arī traki, risinājumi, kas man rosināja domāt par to, ka mūsdienās cilvēki vairs nedomā tik radoši, kā tajā laikā. Piemēram, ir viens stāsts, ko man stāstīja mans tētis, viņš mācījās Bērzgales skolā, tas ir ciemats Latgalē, kuram blakus ir Mežvidi. Mežvidos mācījās viņa draugi. Abās skolās bija velveta aizkari (kas tajā laikā bija moderns audums), Bērzgalē – sarkani, Mežvidos – zaļi. Tēvs ar draugiem sarunāja nozagt aizkarus un tos apmainīt, lai viņus neatklātu, un viņi varētu paši sev uzšūt zagto aizkaru bikses. Tajā laikā jau bija pieeja ārzemju videoklipiem un igauņi aktualitātes uzzināja daudz ātrāk, jo viņi ķēra somu kanālus, kuros bija redzams viss, kas notiek Eiropā un Amerikā. Tā pamazām informācija arī atplūda uz Latviju. Jaunā gada naktī, konkrētā laikā, bija iespēja skatīties ABBA videoklipus, no kuriem jaunieši smēlās iedvesmu un paši daudz ko meistaroja. Piemēram, bija viena sieviete, kas no izpletņu auduma (kas atgādināja īpašu un dārgu materiālu) šuva jakas. Tāpat, vienu laiku modē bija ārkārtīgi platas bikses, kuras bija no ļoti stingra auduma, tāda kā celtniecības brezenta, tās bija tādas bikses, kuras varēja novilkt un ielikt stūrī, lai stāv kā skulptūra (smejas). 

Vēlāk, kad biju izskatījusies, izrunājusies un izpētījusi, sāku zīmēt pašus apģērbus. Viens no kolekcijas akcentiem – manis pašas veidotas apdrukas, kurām par pamatu izmatoju to pašu principu, kādā veido vaska drānas. Kombinēju dažādus, ar marķieri zīmētus priekšmetus, pēc tam tos izkrāsoju, ieskenēju, savienoju ar bildēm, vairākas reizes apstrādāju, lai tas viss saplūst jaunā rakstā. Es ļoti ilgi strādāju pie šiem rakstiem. Arī pašu apģērbu formas ir aizgūtas no padomju laikiem, piemēram, bikses ar platajiem gurniem un zeķītēm, te iedvesmojos no idejas par izpletņu audumu un veidoju lielāku apjomu, to visu padarot mūsdienīgāku. Es šo procesu ļoti izbaudīju, īpaši pašu rakstu veidošanu, no kā noteikti nevēlos atteikties arī nākotnē.

Kāpēc tu izvēlējies ar audumu aizklāt arī modeļu sejas? 

Tas konceptuāli papildina emocionalitāti, jo tas viss ir kultūrslānis, kā otrā āda no kuras Tu nevari atteikties. Ar šo paņēmienu tēli paliek spēcīgāki. Tāpat, arī cepures taisīju pati. Man paveicās iegūt tā laika koka formu, kurai uzstiepu filca sagataves. Pirms tam neviens, laikam, pižiku nebija taisījis no vilnas, katrā ziņā nebiju redzējusi. Tas man likās asprātīgi. Vienīgais, ko pati neesmu veidojusi ir apavi.

Kā tu vērtē pārējo konkursa «Łódź Young Fashion Award» dalībnieku veikumu?

Manuprāt, visas kolekcijas bija spēcīgas. Visas trīs, arī Baibas Tamanes un Annas Gulbes, kolekcijas no Latvijas bija ļoti spēcīgas. Man likās, ka uzvarēs Baiba, jo viņas kolekcija bija spēcīga gan vizuāli, gan konceptuāli. Savu kolekciju vērtēt ir grūti. 

Vienīgā, kurai es nevarēju nolasīt ideju, bija kolekcija no Indijas. Gan jau izteiksmes veids ar tādām kā lielām zeķubiksēm, aizpildītām ar porolonu, bija pamatots, bet es to nenolasīju. Man patika baltkrievu meitenes Taņas Turas (Tanya Tur) kolekcija ar ļoti smalki izšūtiem ornamentiem un rakstiem. Kolekcija bija laba un izstrādāta, tomēr nacionālais aspekts bija tik spēcīgs, ka robežojās ar tautas tērpa ideju. Mīnuss, iespējams, bija tas, ka trūka mūsdienīguma. 

Kopumā, poļiem, liekas, patīk krāsainās kolekcijas, jo visas skates kolekcijas bija krāsainas un košas, atšķirībā no latviešu tendences izvēlēties pieklusinātākus un mierīgākus toņus. Šādi konkursi ir svarīgi, jo šeit kopā var redzēt vairākas pasaules. Te var vērot, kā Tu pats izskaties un iekļaujies kopējā kontekstā. 

Arī mans draugs Kristaps, kurš brauca man līdzi un palīdzēja ar menedžmentu un modelēm, atzīmēja, ka mana kolekcija uz kopējā konteksta izcēlās. Iemesli, kāpēc ieguvu pirmo vietu, varētu būt kolekcijas veiksmīgais izskats uz mēles. Tā arī bija izstrādāta labā kvalitātē, un tā apvienoja gan funkcionalitāti, gan pārsteiguma momentu.

Kāda ir tava pieredze, piedaloties citos konkursos un papildus aktivitātēs ārpus mācībām LMA? 

Ir daudz kur būts. Esmu piedalījusies vairākās Lietuvas modes skatēs, Klaipēdā, Kauņā, divas reizes Šauļos (kur arī esmu ieguvusi pirmo vietu), bet ne vienmēr pasākumi ir organizēti pietiekami kvalitatīvi, un no tiem ir kāds lielāks ieguvums. Lietuvā saskāros arī ar to, ka ne vienmēr apģērbu pasniedz profesionālas modeles. Divas reizes esmu piedalījusies modes skatēs arī Igaunijā, Tallinā, kur bija labs līmenis. Iegūstot pieredzi šādās modes skatēs esmu sakrājusi pieredzi, kas ļauj skatīties savādāk uz to, ko daru. Ar laiku iemācos izvērtēt arī, kādos konkursos vēlos piedalīties un kādos nē. Latvijā arī esmu piedalījusies ne tikai LMA modes skatēs, bet divas reizes arī „Modes manifestācijā”. Ar kolekciju Constructionism Background kopā izbraukāju kādas 13 modes skates. Svarīgi ir arī izmantot vairākas iespējas, kamēr vēl esi students, kas, savādāk nav pieejamas. Tāpat, pēc skolas beigšanas, reālajā dzīvē iekļauties darba vidē bez konkursos iegūtiem kontaktiem un pieredzes ir daudz grūtāk. 

Tagad vēl priekšā ir Sanfrancisko modes konkurss Arts of Fashion, kura izvērtēšanā piedalos ar diviem kolekcijas tērpiem. Šis konkurss ir izplatīts starp daudzām modes skolām, tajā piedalīties var tikai studenti. Konkursa atlasē tika izvirzīti 50 modes mākslinieki, kurus apbalvos astoņās nominācijās ar vērtīgiem apbalvojumiem. Un šis konkurss ir īpaši izplatīts tieši starp Āzijas zemēm. 

Kas tev ir svarīgi (principi, nostāja), veidojot savas kolekcijas?

Pirmkārt, jēgpilni parādīt ideju, lai emocionālā ziņā, skatītājam vai valkātājam tas arī aizķeras. Svarīga, noteikti, ir arī kvalitāte un tehniskā virtuozitāte. Noteikti svarīgs ir arī rokraksts, identitāte, ar ko pēc kolekcijas var uzreiz atpazīt mani kā autoru. Tomēr, rokraksts ir tāda lieta, kas jebkurā gadījumā būs pamanāma un no kā nemaz nevar izvairīties.

Kādi ir tavi nākotnes plāni modes industrijā?

Iegūt maģistra diplomu (smejas). Tāpat, vēlos atrast kādu sev interesējošu uzņēmumu, kurā es varētu izmantot Erasmus viena gada praksi. Vēlos iepazīt uzņēmuma virtuvi, man, ja godīgi, par to vēl ir maz zināšanu. Pēc tam es gribētu attīstīt pati savu zīmolu, tomēr tam vajadzīga komanda, kas man vēl jāatrod. Piemēram, zinu, ka man vienmēr palīdzēs mans draugs gan tehniskā ziņā, gan arī ar daudzām citām lietām, viņš pats ir arhitekts, kurš beidzis Funkcionālā dizaina apakšnozari LMA. Viņš man ļoti palīdz ar savu pieredzi un zināšanām, bez tam arī mums Latvijā ir vairāki piemēri šādiem ģimenes uzņēmumiem. Viens pats to visu nevar realizēt, jo ir tik daudz kas jāizdara.

Foto:  No Laimas Jurčas personiskā arhīva