Ar  laikmetīgās dejas horeogrāfi un dejotāju Agati Bankavu sarunājas Mākslas vēstures un teorijas apakšnodaļas 3. kursa studente Diāna Blekte.

Dejotājs ir cilvēks ar pārdabiskām spējām savienot emocijas un domu ar ķermeņa kustību. Pārdabisks, jo spēj iedarbināt skatītājā pat nezināmus asociāciju mehānismus, kas ļauj izjust stāstu caur īpaši intīmu uztveres veidu – savu ķermeni. Ķermenis ir visiem, bet vai tas nozīmē, ka dejas izrādi var saprast visi? Varbūt tieši tas, ka šis komunikācijas veids ir tik personīgs, notiek pretreakcija un distancēšanās no jūtām, kurām skatītājs vēl nav gatavs.

Agate jau kopš mazotnes ir bijusi ciešā saskarē ar deju, un pēc Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas absolvēšanas, ieguvusi gan bakalaura, gan maģistra grādu laikmetīgās dejas mākslā. Tikusi nominēta Spēlmaņu nakts balvai nominācijā “Gada sasniegums laikmetīgajā dejā” 2016./2017. gada teātra sezonā, kā arī ieguvusi Dejas balvu kategorijā “Laikmetīgās dejas horeogrāfs/e” 2019. gadā. Strādājot gan ar režisoriem, gan veidojot savas izrādes, Agate ir kļuvusi par vienu no Latvijas laikmetīgās dejas skatuves spilgtākajām personībām un ķermeņa valodas pārzinātājām.

Un nu ir pienākusi vēla un saulaina sestdienas pēcpusdiena, un mūsu zoom tikšanās. Lai vai cik ilgu laiku netiktu praktizēta digitālā komunikācija, jūtu, ka gandrīz vai spītīgi vēl arvien jūtos neveikli, skatoties uz cilvēku, kas skatās uz mani, bet neskatās acīs – skatās caur kādu citu dimensiju. Vienmēr esmu ciešu uzmanību pievērsusi ķermeņa valodai – žestiem, acu skatienam, tā virzienam, mīmikai, lūpām, pirkstu kustībām, kājas vicināšanai, ķermeņa pozām, nopūtām. Tagad sīkās kustības šķiet neitralizētas. Un svētīgās ilgās pauzes, kad saruna dabīgi grib paturpināties galvā pirms atsākas verbāli, digitālajā vidē kļūst nāvīgi ilgas, un caur prātu paspēj izskriet daudz nevajadzīgu domu par to, vai tagad būtu laiks atkal runāt. Taču no pārdomām par sarunas un ķermeņa valodas apspiestību, kas līdz ar pavasara iestāšanos šķietami dabīgi un par spīti visam plaukst, pievērsīsimies sarunai par ķermeņa valodu kā mākslas izteiksmi un instrumentu.

Viena no fascinējošākajām lietām laikmetīgajā dejā man šķiet spēja aktualizēt un likt izjust tēmas, sižetus un situācijas caur ķermeņa pieredzes prizmu. Tā iespējams ir daudz šķīstāka un neapstrādātāka, vēl neapaudzēta ar loģiku, apsvērumiem un ārpasaules ietekmēm. Kāda ir atšķirība starp sajūtas vai emocijas izdejošanu un tās izskaidrošanu ar vārdiem? 
Lielākā atšķirība, ko esmu novērojusi, veidojot izrādes, ir tas, ka mēs daudz domājam ar vārdiem, bet sajūtas mēs tomēr atšifrējam caur savu vai citu ķermeņiem. Mēs varam, skatoties uz cilvēku, pēc viņa ķermeņa novietojuma sajust, kā viņš jūtas. Varbūt tas ir neprecīzs vērojums. Protams, jo katram ir sava pieredze, pēc kuras viņš spriež. Tas ir arī iemesls, kādēļ dejas izrādēs izmanto ķermeņa valodu. Laikmetīgās dejas izrādēs nav tik liels uzsvars uz tehnikas rādīšanu, kas demonstrētu, ka mans ķermenis ir virtuozs. Tiek meklēti tādi paņēmieni, caur kuriem iedarbināt kinētisko saikni ar skatītāju, kad viņš sāk just līdzīgus pārdzīvojumus vai emocijas savā ķermenī, redzot bildi, kas šobrīd ir priekšā. Tas, manuprāt, arī ir lielākais trumpis, kas atšķir ķermeņa valodu no verbālās.
Līdzīgi ir skatoties laikmetīgās mākslas darbus, tie arī var būt ļoti dažādi un var tevi uzrunāt ļoti konkrēti, tieši, personiski, emocionāli, un arī tur ir reti uzrakstīti paskaidrojumi... Pēdējā laikā gan ir tāda prakse blakus darbiem rakstīt to, kas ir attēlots. Bet primāri jau mūs uzrunā tieši mākslas darbs, nevis tas, kas par to tiek teikts.

Galvenais tikai iekustināt kādu no skatītāja nerviem, un tad stāsts aiziet vēl citos atzaros, ņemot vērā katra individuālo uztveri.
Jā, tas ir forši. Tā ir tāda burvīga lieta, ko man patīk darīt. Es nekad nezinu, ko skatītājs uztver, es varu iedomāties, kas tas varētu būt, bet tā kā katram skatītājam ir tik ļoti dažāda dzīves pieredze, darbs viņam varbūt pavērsīsies pilnīgi savādākā rakursā.

Kā tu raksturotu attiecības starp sabiedrību un laikmetīgo deju? Vai šis dialogs veidojas pats no sevis vai ir kaut kas, kas būtu jādara vienai vai otrai pusei, lai “saruna” būtu auglīgāka?
Vislabākā recepte, ko es varētu ieteikt jebkuram skatītājam, ir nākt bez iepriekšējām gaidām un nākt vienkārši uz notikumu. Un tad tu redzi, kas notiek. Bieži vien vārdam “izrāde” ir sava piegarša. Protams, ka tās visbiežāk ir izrādes, bet reizēm tieši Latvijas kontekstā vārds “izrāde” liek skatītājam gaidīt, iespējams, kaut ko ļoti tradicionālu. Un tad, protams, viņam būs vilšanās, jo reti kad laikmetīgās dejas izrādes ir tradicionālas. Tajās bieži ir kaut kādas inovācijas vai jaunā meklējumi. Kas varbūt  arī sākotnēji ir ne īpaši patīkami skatītājam, bet varbūt pēc izrādes tieši tas jaunais meklējums viņam iedos lielāku gandarījumu nekā izjust tradicionāla veidojuma pieredzi. Vienīgā recepte ir nākt un baudīt. Un novērtēt arī to, ka, pieņemsim, riebjas, jo varbūt, ka tas tā arī ir bijis domāts. Un pēc tam, kad tu domāsi par to izrādi, tas tevī uzkurbulēs kaut kādas citas emocijas vai citas pārdomas par piedāvāto tēmu. Es uzskatu, ka māksla nav tikai par to, ka mēs rādām skaisto un estētisko. Tādai mākslai ir jābūt, un es tādu mākslu cienu. Bet man patīk, ka piedāvā arī domāt par  dažādām tēmām, arī neērtām, vai vienkārši apskatīt jau zināmas lietas no cita rakursa.

Jā, skaistums ir tajā, ka mums ir iespēja paskatīties uz kaut ko, ko varbūt paši sev vēl neesam atļāvuši atklāt.
Līdzīgi ir arī laikmetīgajā mūzikā, kas piedāvā uz skaņu pasauli skatīties caur citu prizmu, kas tevi ievada pilnīgi citās dimensijās. Ne tikai laikmetīgā deja cīnās ar to “izrādi”, reizēm arī paši teātri. Arī tajā vidē ir tādas laikmetīgas izrādes, kuras ir foršas, bet reizēm cilvēks gaida kaut ko citu, viņš gaida kaut kādu stereotipisku ideju par to, kādam ir jābūt teātrim. Tas bieži vien uzceļ barjeru starp skatītāju un mākslas darbu.

Laikmetīgajai dejai nereti nav muzikāla pavadījuma. Kas ir tas, kas skan tavā galvā, kad dejo, improvizē vai veido horeogrāfiju? Vai tie ir vārdi vai stāsti, varbūt emocija, kas iekustina ķermeni konkrētā veidā? Varbūt tu nedomā par to, ko tu domā. Es dejojot ļoti spēcīgi iztēlojos krāsas, to mijiedarbību, līnijas, un attiecīgās asociācijas rada kaut kādas konkrētas kustības. Nekad neesmu sapratusi, kā tieši tas darbojas.
Parasti šīs asociācijas tiek noslīpētas izrādes mēģinājumos, jo attiecīga asociācija var dot attiecīgu ķermeņa valodu. Tev, piemēram, tās ir krāsas, kādam citam tā var būt iekšējā muzikalitāte. Veidojot izrādi, visa radošā komanda vienojas par to, kurš būs tas papildus uzdevums virs uzdevuma, kas iedos vēl kādu papildus kvalitāti. Ja mēs runājam par improvizāciju treniņa nolūkos, man laikam iekšpusē ir kaut kādas vizuālas bildes, bet es īsti nevaru tās noformulēt. Tā kā tādi zibšņi, kad es kustos. Reizēm arī ieskanas kāda iekšējā melodija.

Kā tev šķiet, vai tas, ka esi bijusi tik ciešā saskarē ar spēju izteikties ar deju un spēju emocijas transformēt kustībā, ir padarījis grūtāk izteikt savas emocijas ar vārdiem? Varbūt ir kaut kas, ko ir grūtāk izstāstīt tāpēc, ka tu zini, ka to būtu vieglāk izdejot.
Es diezgan brīvi varu gan izteikties ar ķermeni, gan arī vārdiem. Ja mēs runājam par sākumu, kad es sāku dejot, tad lielākoties viss bija saistīts ar treniņu, kurā diezgan lielā mērā tiek nogriezta balss. Dejošanā reti kad kāds mazam bērnam jautā, kā viņš jūtas vai ko domā. It sevišķi, ja tu pēc tam to apgūsti profesionāli baletskolā. Kamēr es nonācu pie tā, kur esmu šobrīd, man bija diezgan lielas grūtības izteikties verbāli. Bet drīzāk tas bija saistīts ar apmācību, kuras laikā tu tik ļoti ilgi esi pieradis tikai klausīties un darīt. Un tajā brīdī, kad tev sāk jautāt: “Kā vispār tev iet, kas tevī ir iekšā, ko tu varētu pateikt par šo kustību?”, ir grūti atbildēt. Bet šobrīd es teiktu, ka izteikties varu droši abejādi un es laikam nešķiroju, jo gan balss, gan ķermenis ir viens.

Tas nemaz nav tik viegli – piekļūt savām patiesajām emocijām -, arī tas prasa kaut kādu bloku un barjeru nojaukšanu, lai piekļūtu pie šīs informācijas.
Ja mēs runājam par jebkuru cilvēku, arī tādu, kas deju apgūst, lai vienkārši iepriecinātu savu miesu un garu, tad man liekas, ka tas ir ļoti, ļoti veselīgi – savas emocijas izpaust caur ķermenisku kustību, it sevišķi, ja tā kustība neietekmē otru cilvēku un tā nav vardarbība. Ka tu ar savu ķermeni izej ārā izskrienies, izdejojies, izlēkājies, tas tev arī iedod brīvību. Jo bieži vien tie vārdi paliek te (norāda uz muti – D.B.), un tie neaiziet līdz otrai personai, bet paliek iekšā tavā ķermenī. Tāpēc arī ķermenis mīl fiziskas aktivitātes. Tā arī ir sava vieda attīrīšanās. Tāda izlādēšanās vai tieši otrādi – uzlādēšanās.

Tava solo izrāde “Kur tu esi, kad es guļu” pievērsās tavai sarunai ar ķermeni. Man šķiet, ka viena no sarežģītākajām lietām ir zaudēt kontroli pār vēlmi par daudz kontrolēt savu ķermeni, par daudz apdomāt un par maz izjust. Vai tas ir aspekts, kam laikmetīgās dejas dejotāji īpaši gatavojas? Vai ir dienas, kad uzticēties ķermeņa un emociju saiknei ir grūtāk, kad kustības brīvību traucē prāta “bloki”? Ja ir, tad kādi ir veidi, kā no tiem atbrīvoties?
Es domāju, ka tā ir tāda pilnīgi normāla lieta, tāpēc, ka emocijas ir dažādas, cilvēki ir dažādi, un, ja ir tikai labi – tu smaidi bez apstājas un nelaid sev klāt emociju gammu, arī tas liecina par to, ka ir kaut kādas problēmas. Jā, ir gan labi, gan slikti brīži. Ir reizes, kad es negribu darboties ar ķermeni. Nesen piedalījos sarunā ar mākslinieci no Gēteborgas, un viņa teica, ka viņai kā dejotājai katru dienu obligāti ir nepieciešamas 30 minūtes kustībā. Pat tad, ja viņa nevēlas to darīt. Ka tā ir tāda lūgšana, katru dienu. Man personīgi laikam ir citādāk. Ja es jūtu, ka es patiešām negribu, es labāk to nedarīšu. Tā kā es esmu brīvmāksliniece, es pati kārtoju savu grafiku. Ja es jūtu, ka ķermenis nevēlas kustēties kādas divas, trīs dienas, un man nav nekādas radošās idejas, es ļauju tam tā būt. Man liekas, ka ķermenim laiku pa laikam ir tāda kā reģenerācija, kad notiek darbības periods un tad viņam vajag reģenerēties vai apstrādāt idejas. Tas ir līdzīgi kā domājot. Tu nevari visu laiku par to vienu lietu domāt, tev vajag mazliet palaist un pēkšņi pēc nedēļas saproti – viss, es zinu risinājumu. Protams, ja tas ir tāds ilgstošāks process, vairāk par trīs dienām, tad jā – sevi mazliet jāpiespiež. Sāku vienkārši kustēties, un tas viss iekurbulējas atpakaļ.
Laiks ļoti labi visu saliek pa savām vietām. Gan radoši, gan sadzīviski pagriezieni, kas manī notikuši, nu... Es tos nekad nebūtu varējusi izplānot vai izdomāt, vai uz tiem tā konkrēti iet. Tas notiek kāda mirkļa un apstākļu sakritības rezultātā. Protams, ka pašam arī jādarbojas. Bet daudz patiesības ir teicienā: “tev ir jābūt pareizajā laikā un vietā”.

Kā tev šķiet, vai pārāk liela mākslas, deju vai performanču analīze, un ietērpšana teorijās atņem tai atvērtību interpretācijām? Vai dejai var būt bezgalīgas interpretācijas?
Tam ir gan labā, gan sliktā puse. Jo, protams, ka teorijas ir tikai papildinājušas mākslu un mākslas darbus. Arī par laikmetīgo deju – ir ļoti daudz cilvēku, kas par to domā, kas par to raksta, taisa pētījumus, un tas tikai papildina mākslu. Problēma, man liekas, sākas tajā brīdī, kad teorija izvirzās mākslas darba priekšplānā. Kad tu vairs neej pieredzē, bet lasi to, kas ir par to uzrakstīts. Un tur, man liekas, notiek tāda sašķeltība. Bet par deju vispār ir ļoti grūti runāt tāpēc, ka visas citas mākslas darbojas ar kaut ko ārpus ķermeņa. Piemēram, ir mākslas darbs, kas ir kāds objekts vai glezna, vai skaņdarbs, kur tu dzirdi skaņu, bet deja strādā ar ķermeni. Un ķermenis ir vistuvākais, kas ir ikvienam cilvēkam. Un kaut kā paradoksāli – deja ir tā, kas vēsturiski visu laiku visbiežāk tiek likta uz soda lentas, bet tas ir tas, kas mums ir vistuvāk. Tiklīdz dejā notiek pavērsieni, kas nav pieņemami, uzreiz notiek šausmīga pretošanās. Dejai iet diezgan grūti ar jauniem stiliem, inovācijām, jo notiek pretošanās. Kas manuprāt citās mākslās ir mierīgāks process. Protams, tas arī notiek, bet nav tik krasas reakcijas, kad notiek izmaiņas.
Es ar kolēģiem esmu par to spriedusi, ka tas, iespējams, lielākoties ir tāpēc, ka dejā medijs ir ķermenis, un skatītājam vienmēr ir ķermenis.  Tas ir kaut kas ļoti tuvs, bet tajā pašā laikā spēj radīt barjeras, ja nevēlas piedzīvot došanos ārpus komforta zonas.

Es domāju, tieši tāpēc, ka tas ir kaut kas tik tuvs, mēs izveidojam to barjeru. Jo laikmetīgā deja ir ārkārtīgi tiešs veids, kā pievērsties savai iekšējai pasaulei. Ja skatītājs nav tam gatavs uzreiz izveidojas vēlme sevi pasargāt. 
Un tomēr, šķiet, ka jebkurā gadījumā, ir vēl tāls ceļš ejams, lai mēs Latvijā spētu brīvāk uztvert, interpretēt laikmetīgās dejas valodu un runāt par to.
Jā, bet tas diezgan lielā mērā ir saistīts ar izglītību. Ar to izglītību, kas šobrīd ir pamatskolās un vidusskolās, kā cilvēkiem tiek radīts priekšstats, par to, ko un kā viņiem vajadzētu domāt, kas ir labs, kas ir slikts. No turienes viss arī nāk. Tāpēc ir ļoti grūti, ja cilvēkam ir barjera un viņam ir iedzīts, ka viņš zina, ka ir kaut kāda māksla, kas skaitās kā etalons un kanons, kas ir jāatzīst. Tas protams ir normāli, man nav nekas pret kanonu, bet, ja cilvēks uzskata, ka ir tikai kanons, un viss pārējais ir “to var uztaisīt mans piecgadīgais bērns” – tā ir tā problēma, kuru citās Eiropas valstīs sastopu retāk. Protams, visur ir un būs cilvēki, kas nevēlās skatīties laikmetīgo mākslu. Bet citur tas ir mērenāk. Citur tu varbūt vari arī argumentēt kāpēc tu nevēlies to skatīties, nevis tikai “man nepatīk, ka tas cilvēks kratījās pa zemi”. Bet es jau arī nevainoju tos cilvēkus, kas tā saka, tas ir pilnīgi normāli. Tā ir viņu pieredze, varbūt tas darbs ir bijis pārāk tuvs cilvēkam, viņš ir tur saskatījis savu nepatīkamo pagātni, kuru viņš nevēlas atzīt. Tad viņš uzreiz aizveras. Mākslai vajadzētu būt vietai, kur smelties enerģiju, nevis tikai vietai kurā atzīmēties vai sevi “ietagot” tad, kad ir noticis kultūras pasākums.