Laimas Steikas izstāde „Kaimiņi” mazo izstāžu cikla „Mana telpa” ietvaros bija apskatāma no 2012. gada 5. līdz 9. martam. 

Jaunā gleznotāja Laima Steika, kura absolvējusi Latvijas Universitāti, iegūstot profesionālā bakalaura grādu vizuālās mākslas pedagoģijā, šobrīd studē Mākslas akadēmijas Glezniecības apakšnozares 3. kursā. Izstādi „Kaimiņi” veido miniatūras gleznas, kurās attēloti mākslinieces kaimiņu un apkārtnes namu iedzīvotāju logi. Motivācija gleznot logus Laimai Steikai radās uztverot mijiedarbību, kas pastāv starp kaimiņiem – cilvēkiem, kuri, dzīvojot līdzās, paliek viens otram sveši, tomēr spēj ietekmēt viens otra dzīves telpu. Autores skatījumā viens no veidiem, kā attēlot šo mijiedarbību, bija gleznojot tieši logus, kas vizuāli uzrunā apkārt esošos un raksturo logu īpašniekus.

„Šie darbi nav vērsti uz manu kaimiņu privātās dzīves publiskošanu, tieši pretēji, darba procesā man radās vēl jo lielāka cieņa pret intīmo lietu pasauli, ko kaimiņi apzināti vai neapzināti ir atklājuši apkārtējiem, tādā veidā ļaujot sevi iepazīt. Atzīšos, ka daļēji darbam mani motivēja arī mana gluži cilvēciskā ziņkārība un sliktais ieradums skatīties svešos logos, garāmejot. Veidojot izstādi vieni no kaimiņiem, kurus biju iepazinusi ik dienu redzot viņu logus pretī savējiem, pārcēlās dzīvot citur. Logos pēkšņi bija redzamas tikai tukšas sienas. Tas man lika apzināties šo mijiedarbību – it kā kāds pazīstams cilvēku būtu aizbraucis – neatvadījies. Smieklīgi un skumji reizē, jo es šos kaimiņus biju redzējusi tikai paretam, kā tumšus siluetus logā," tā par kaimiņu būšanu stāsta Laima Steika.

„Līdzāspastāvēšana veido neapzinātu mijiedarbību, attiecību telpu. Daudzstāvu namu kaimiņi dzīvo katrs savā mazajā pasaulītē, savā telpā, dažkārt nejūtot, ka šīs telpas pārklājas un ietekmē viena otru. Izstāde ir par attiecību telpu, kas rodas neapzinātas mijiedarbības rezultātā. Par līdzāspastāvēšanu un vientulību, vēlmi iepazīt un tapt iepazītiem.”


Karīnas Jēkabsones recenzija par Laimas Steikas izstādi „Kaimiņi”

Cik daudzi no mums pazīst savas kāpņu telpas kaimiņus tādos dzīvojamos masīvos kā Imanta vai Purvciems? Šādu jautājumu rosina apdomāt glezniecības apakšnozares 3. kursa studente Laima Steika, kuras personālizstādi „Kaimiņi” no 2012. gada 5. līdz 9. martam bija iespējams aplūkot Latvijas Mākslas akadēmijas 2. stāva vestibilā. Šī izstāde turpina studentu izstāžu ciklu „Mana telpa”.

Šajā gadījumā māksliniece izvērš telpas jēdzienu līdz katra cilvēka personīgajai telpai. Tipveida dzīvojamā apbūve unificē katra atsevišķa indivīda dzīvi, apvienojot tās vienāda projekta dzīvokļos un kāpņu telpās, bet vienlaikus izraisa arī pretēju efektu – katrs iedzīvotājs tiecas šajā telpā radīt pilnīgi neatkārtojamu un patstāvīgu dzīvi. Šo ideju Laima Steika atklāj uz melna stenda, t.i. „sienas”, izkārtojot daudzstāvu mājas „logus”. Tās ir kopumā 22 neliela formāta gleznas, kuras stilistiski vieno tumšais loga dalījums rūtīs, taču katrā no tām risināta atsevišķa tēma, attēlojot kāda konkrēta dzīvokļa fragmentu. Šīs ainas nav izdomātas, jo miniatūrajās gleznās attēloti mākslinieces kaimiņu un apkārtnes namu iedzīvotāju logi. Dažos no tiem redzami vien aizkari un uz palodzes novietotie istabas augi, citos – detalizēti izstrādātas virtuves vai dzīvojamās istabas ainas. Dažādi ir arī apgaismojumi – no aukstās ekonomiskās spuldzes gaismas virtuvē līdz pat siltai lustras gaismai istabā, kas rada vizuālu daudzveidību. Tāpat jāizceļ mākslinieces spējas miniatūrā formātā radīt smalku un reālistisku gleznojumu.

Laimas Steikas izstāde atstāj patiesīguma iespaidu. Stendi neveido noslēgtu telpu, bet sienu, kas ir atvērta un skatītāju piesaistoša. Pamatideju ir viegli uztvert, jo izstādes iekārtojums raisa asociācijas, kas ļauj precīzi atpazīt tēloto objektu – daudzstāvu dzīvojamo māju –, taču tajā pašā laikā ir veidots pietiekami asprātīgi, lai garāmgājējam būtu vēlme apstāties un „ielūkoties” šajos logos. Īpaši jāizceļ fakts, ka māksliniece šajās gleznās nerisina tikai formālus uzdevumus, bet tēlotajam piešķir arī saturisku un filozofisku jēgu.

Tas ir skats, ko ikviens no mums redzējis vēlākā stundā pārvietojoties cauri lielajiem dzīvojamiem masīviem. Melnais stends rada asociācijas ar vēlu vakaru vai nakti, kad deg tikai noteikts skaits logu. Šis niecīgais atvērums uz kāda konkrēta indivīda personīgo telpu spēj pastāstīt ļoti daudz par svešu un ar mums pilnībā nesaistītu dzīvi. Taču vēl būtiskāka ideja, ko nes šis „Manas telpas” risinājums, ir mūsu urbānās vides – pilsētu dzīvojamo rajonu – ikdiena, kurā tomēr tik spēcīgi iezogas vientulība. Dzīvojamo māju bloki, kas, kopā salikti, vairāk atgādina milzu sienu, sevī izmitina simtiem visbiežāk savstarpēji nepazīstamu cilvēku, kas tomēr zināmā mērā spēj ietekmēt viens otru. Pati Laima saka: „Līdzāspastāvēšana veido neapzinātu mijiedarbību, attiecību telpu.” Kopīga ikdiena, paralēla dzīve un sadzīve, kurai visticamāk nebūs tieša krustošanās punkta – to visu parāda šie naksnīgie gaismas avoti tumsā.

Karīna Jēkabsone
Mākslas zinātnes nodaļas
Vizuālās mākslas un kultūras vēstures un teorijas apakšnozares
2. kursa studente

Šis saturs ir pārnests automatizētā veidā no iepriekšējās mājaslapas versijas un var saturēt kļūdainas saites.