Mazo izstāžu cikls „Mana telpa” tika atklāts 2012. gada janvāra nogalē ar jaunās gleznotājas Madaras Neikenas izstādi „t-elpa”, kas Akadēmijas otrā stāva foajē bija apskatāma no 2012. gada 30. janvāra līdz 3. februārim.

Madara Neikena, kura absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu un šobrīd studē Mākslas akadēmijas Glezniecības apakšnozares 3. kursā, stāstu par savu darbu ekspozīciju „t-elpa” uzsāk ar lirisku atkāpi par izstādes noskaņām:

„Jebkura vide ir telpa.
Un telpai ir jāelpo.
Tikai tā telpa ir brīva,
kurā ir elpa.
Būt telpā kā elpā!
Būt brīvai telpā
Un nejust, ka apkārt ir telpa!
T - elpa.
Elpoju telpā.
Esmu telpas elpā.”

Izstādes tapšana saistīta ar Madaras Neikenas vēlēšanos 2011. gada rudenī gleznot dabu. Ekspozīcijā bija aplūkojami vairāki neliela izmēra darbi, kuros atainoti rudens skati. Kā pati māksliniece piebilst, „tās ir ainavas rudenī, vietas, kurām katru dienu gāju garām. Gleznās ir redzama mana ikdienas telpa – Bieriņi. Rudens krāsu košums uzjundī acumirklīgu prieku. Šādu savu izstādi izraudzījos tādēļ, ka gribēju izpausties pēc iespējas vienkāršāk. Ainavu gleznojumi rosināja mani izveidot arī miniatūras – attēlus plaukstas lielumā. Telpa un vide, kurā dzīvoju, ir šķietami garlaicīga, taču pēkšņi tā kļūst neparasta un acīm tīkama. Prieks par ikdienas niekiem dabā rada noskaņu un sajūtas. Šķiet, tieši sajūtas ir tās, kas mani vada, lai meklēju telpu sev apkārt.”


Gunas Zanderes recenzija par Madaras Neikenas izstādi „t-elpa”:

No 2012. gada 30. janvāra Akadēmijas otrā stāva vestibilā bija apskatāma izstāde, kas aizsāka Glezniecības apakšnozares 3. kursa studentu mazo izstāžu ciklu „Mana telpa”. Apspēlējot tēmu, izstādes autore Madara Neikena tai devusi nosaukumu „t-elpa”.

Izstādītas piecas neliela izmēra gleznas, kurās atklājas mums visiem tik pazīstamais un saprotamais Latvijas rudens – ainavās un vienā figurālā kompozīcijā. Gleznās izmantotais brīvais triepiens ne vien veikli atveido koku krāsaino lapu spēli, bet arī uzbur viegli lietainas dienas sajūtu. Kā jauka, sievišķīga nianse šķiet tas, ka pāris no ainavām gleznotas uz puķaina audekla. Tas varbūt nav ticis lietots ar īpašu nodomu, un arī ieraugāms ir tikai no sāna, bet skatītājs, pamanījis neparasto, jūtas par soli tuvāk piekļuvis māksliniekam un viņa pasaulei.

Starp ainavām centrā novietota glezna, kurā uz balta fona redzams cilvēks dzeltenā vējjakā. Tas, ka viņš nav iekļauts kādā konkrētā vidē, liek atcerēties izstādes nosaukumu un māslinieces koncepciju: „t-elpa. Jebkura vide ir telpa un telpai ir jāelpo. Tikai tā telpa ir brīva, kurā ir elpa.” Baltais fons šķiet kā brīvas telpas simbols. Cilvēka kājas ir mazliet izslīdējušas no kompozīcijas – varbūt gleznas robežas tiek pārkāptas, lai „lauztu” audeklu, kas arī ir sava veida telpa. Bet tās ir manas patvaļīgas interpretācijas.

Vadīt skatītāja domu klejojumus kādā konkrētā gultnē palīdzētu pie mākslas darbiem norādīti mākslinieka doti nosaukumi. Interesants, gleznu ekspozīciju papildinošs elements ir plaukstas izmēra maketi, no kuriem katrs ir atbilstošs vienai no piecām gleznām. Tie dod iespēju paraudzīties uz audeklos attēlotajiem skatiem savādāk - pievērst uzmanību gleznā tieši tam elementam, kas maketā izveidots papīrā, un liek prātot, kādēļ autors ir akcentējis tieši to un ne ko citu.

Atbilstoši mākslinieces iecerei, ekspozīcija atstāj vienkāršu un gaišu iespaidu. Varu droši teikt, ka nelielā izstāde piesaistīja uzmanību un lika uz mirkli apstāties pat tiem, kuri to ne pavisam nebija plānojuši.

Guna Zandere
Mākslas zinātnes nodaļas
Vizuālās mākslas un kultūras vēstures un teorijas apakšnozares
2. kursa studente

Šis saturs ir pārnests automatizētā veidā no iepriekšējās mājaslapas versijas un var saturēt kļūdainas saites.