Laipni lūgti jaunajā mājaslapā! Kamēr vēl informācija tiek pilnveidota, ir pieejama iepriekšējā mājaslapa šeit.

Meklēt
Izvēlne

Iveta Feldmane: "Par ko skumst šī meitene?"

Iveta Feldmane,
Mākslas zinātnes nodaļas 1. kursa maģistrante, 
par Kristīnes Rublovskas
darbiem ziemas sesijas skatē

Vārds „melanholija“ parasti tiek lietots, lai raksturotu nepārejošas, līdz galam neapjaustas skumjas. Ko tādu indivīds izjūt mentāli – kā skumjas par aizgājušo laiku, skumjas par savas esamības šķietamo bezjēdzību vai tuvojošos pasaules galu. Jau izsenis melanholiju pavada noslēpumainības valdzinošā aura, jo patiesi skumt māk tikai izredzētie. 

Kristīne Rublovska (1986) studē glezniecību Latvijas mākslas akadēmijas maģistrantūras 2. kursā. Ziemas sesijas skatē viņa piedalās ar darbu sēriju, kurus vieno žanra izvēle. Visi izstādītie darbi ir pašportreti, tomēr to risinājums gan saturiski, gan izvēlētās tehnikas ziņā, ir atšķirīgs. 
Māksliniece ir dzimusi Talsos un sevi izjūt kā īstu kurzemnieci. Atvērti, drosmīgi un emocionāli,  ļaujoties patiesai degsmei – tā jaunā gleznotāja izstāsta stāstu par sevi.
Divi sērijas darbi „MELANHOLIJA 1“  (150 x 140, audekls/jaukta tehnika) un „ MELANHOLIJA 2“ (150 x 100, audekls/jaukta tehnika) visprecīzāk atklāj mākslinieces ieceri ieraudzīt sevi sacerētas, pat mītiskas dabas vidū. Cilvēka figūra nezaudē savu dominanti, tomēr,  autores interpretācijā, tā saaug ar dabas fonu, kļūstot par vienu veselu ar dzīvniekiem, koku zariem un zāles stiebriem. Cilvēks dabā, cilvēks kā dabas daļa – tās ir pateicīgas tēmas, kas labi pakļaujas arī portreta žanra interpretācijām Tomēr māksliniece tēmu attīsta plašāk. Abos minētajos darbos portretējamais atrodas tādā kā sapņa stāvoklī – aizvērtām acīm, šķietami atbrīvotā, nejaušā pozā. Sapņa un īstenības pārklāšanās liek domāt par sirreālu pašportretu, kur sapņojums vēl nav deformējis cilvēka figūras un dabas atpazīstamās formas. 

„MELANHOLIJA 1“ ir figurāla kompozīcija, ko darba autore prezentē kā pašportretu. Tās vidū atveidota snaudoša meitene, bet viņas miegu sargā divi dzīvnieki - suns un kaķis. Gleznā dominē sūnu zaļais kolorīts, uz  kura fona izceļas meitenes bālā, mierpilnā seja. Darbā apvienotas divas tehnikas: eļļas gleznojums un autores eksperiments -  svītrinājumi ar lodīšu pildspalvu. Kristīnes Rublovskas sākotnējā interese mākslā ir tekstils. Iespējams, tāpēc līniju ritms viņas darbos vietām atgādina audumu vai gobelēnu, kur krāsu laukumā kā adījumā nedrīkst pazaudēt nevienu valdziņu. Ar lodīšu pildspalvu smalki un neatlaidīgi uzvilkts katrs meitenes mats. Šķiet, šī meitene ir maza burve, un viņas spēks ir tieši matos. Tie izklājas gleznas plaknē kā sārti violets vilnis un padara šīs ainas vērotāju nemierīgu.

„MELANHOLIJA 2“  ir līdzīgā autortehnikā veidots darbs, ko visai nosacīti var pieskaitīt portreta žanram. Tomēr tas uzrunā un liek domāt par autores emocionālo stāvokli. Vertikālās kompozīcijas centrā, sarkanas lapotnes ieskauta, kā degoša lāpa stāv meitene. Viņas acis ir aizvērtas, rokas paceltas augšup, mēģinot savaldīt trakojošos matus. Ja māksliniece ir mēģinājusi radīt kustības dinamiku, kur figūru nospriego divi pretēji vērsti spēki, vai arī  - ja mērķis ir bijis radīt disbalansu, kad figūra traucas augšup, bet tiek bremzēta, tad  abos gadījumos jāatzīst, ka uzdevums nav no vieglajiem, un šo darbu var pieņemt kā pieteikumu veiksmīgākam risinājumam nākotnē. Ekspresija izpaužas gleznas telpas pārvaldījumā un figūras proporciju atveidā. Piemēram, ja pretnostata no anatomijas viedokļa visumā reālistiski gleznoto galvu un augšup paceltās figūras rokas, rodas iebildumi. Taču tāda varētu būt iecere, lai uzsvērtu tēla pretrunīgumu. 
Abas gleznas vienlīdz saistoši vērot gan no attāluma, gan ieskatoties tuvāk, jo māksliniece respekē materialitāti un tiecas  vizualizēt taktilu pieredzi. Neierastais tehniku apvienojums papildina jaunās gleznotājas rokrakstu. Tam, kā tas attīstīsies, būs interesanti izsekot nākamajos viņas darbos. 
Teorētiski pašportretu raksturo divas galvenās pazīmes. Pirmā - gleznā jaušama neapšaubāma portetiska līdzība ar modeli. Otrā - pats autors pozicionē savu darbu kā pašportretu. Kristīnes Rublovskas pašportreti ir sevis vērojums, emocionālā stāvokļa fiksācija, nevis portretiskās līdzības meklējumi.

„Es“ formas lietošana mākslā, literatūrā ir raksturīga jaunai radošai personībai, kad ir tik dedzīga vēlme visu pasaules pieredzi izdzīvot, izjust un atveidot nepastarpināti. Kristīnes Rublovskas melanholija šajā ziemas sesijas darbu skatē ir visnotaļ daudzsološa, un skumjām it nemaz nav pamata.