Laipni lūgti jaunajā mājaslapā! Kamēr vēl informācija tiek pilnveidota, ir pieejama iepriekšējā mājaslapa šeit.

Meklēt
Izvēlne

Sull'arte. Oskara Mieriņa intervija ar gleznotāju Artu Raitumu

Oskara Mieriņa, Mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studenta intervija ar gleznotāju, LMA  4. kursa studenti Artu Raitumu

Viņas darbos es redzu raksturu, es redzu tajos ‘’stāju’’, tiem ir ‘’mugurkauls”, tie ir pārliecinoši savā izpausmē, tie ir pārliecinoši savā izpildījumā. Viņas darbiem piemīt tāda netverama, īpatnēja gaisotne, tie vienā mirklī ir tik reāli, bet otrā jau sirreāli, vienā mirklī tik pašsaprotami, bet otrā jau mistiski, – tik tikko es ar pēdām vēl skāru zemi, bet tūliņ jau trejdeviņās pasaulēs… Kā nojausma tajos dzīvība pulsē. Tiem ir enerģētiskais lauks, ap kuru strāvo enerģija. Cits varbūt lietotu tādu jēdzienu kā – maģija.  Vai arī… Un vēl forma un krāsa, jā, tas viss man tur ļoti patīkas. Un viņas tēls un daiļrade, tie, manuprāt, viens otru papildina, un tas savā veselumā piešķir tam lielumu. Jā, tā man liekas, un lai nedaudz iepazītos, noskaidrotu un izprastu, es devos klāt un apjautājos. Proti, kādu laiku māksliniece atrodas Venēcijā, tāpēc nācās kravāt koferus un sēsties pie datora, un uzrunāt caur vēstuli virtuāli.

Kā aizsākās tavs mākslas ceļš, un tieši gleznošana? Cik ilgi ar to nodarbojies un kas bija stimuls pievērsties mākslai un realizēt sevi kā mākslinieci – gleznotāju?

Klasisks jautājums. Varu droši teikt, ka ar mākslu nodarbojos visu dzīvi, un dzīve kā tāda ir māksla. Bet ja pavisam precīzi skaitļi vajadzīgi - 5 gadu vecumā pateicu mammai, ka gribu būt gleznotāja. Un tad aptuveni gadu vēlāk, kad pārvācos dzīvot netālu no akadēmijas, ar mammu staigāju pa parku un ieraudzīju to lielo, oranžo ķieģeļu ēku. Zīmīgi, ka tad tieši lasīju par Hariju Poteru, tāpēc man bija skaidrs, ka šī neogotiskā pils būs mana nākotnes augstākās izglītības iestāde. Kopš bērnības esmu cītīgi virzījusies uz šo mērķi, apmeklējot kursus, mācoties privāti pie pasniedzējiem. Kāpēc tieši glezniecība? Ar otu rokā jūtos kā burve ar zizli, laikam jau tāpēc. Tas man šķiet vistīrākais un dziļākais radīšanas veids, no pigmenta un eļļas molekulām izveidojot formu, radot skatītājam atpazīstamu simbolu. Un man ir svarīgi to izveikt, fiziski pieskaroties, visa veida digitālā māksla ir apsveicama, taču glezniecība un tēlniecība manās acīs tomēr stāv tai pāri, lai cik vecmodīgi tas neizklausītos. Akadēmija man ir devusi bagātīgu augsni, lai pilnveidotu sevi kā mākslinieci, lielu paldies varu teikt saviem pasniedzējiem. Liels stimuls ir arī mani laikabiedri, citi gleznotāji - cits no cita varam nepārtraukti mācīties un atbalstīt, ja uznāk kāda radošā krīzīte.

Pieļauju, ka neizbēgami pa šiem gadiem pilnveidojoties mainās arī rokraksts. Vai jūti būtiskas izmaiņas savā glezniecības manierē pa šiem četriem gadiem, esot akadēmijā? Kā tu tās raksturotu?

Protams, ka izmaiņas notiek, pastāvēs, kas mainīsies taču. Manī ir saglabājusies lielā interese par izsmalcinātām tonālajām attiecībām, formu. Bet klāt nākusi sirreālā ievirze, simbolisms. Triepiens kļuvis daudz atbrīvotāks, acumērs krietni precīzāks. Liela kartotēka manā galvā izveidojusies, apmeklējot neskaitāmas izstādes un analizējot mākslas vēsturi. It īpaši tagad, kad milzu grūdienu devusi internacionālā pieredze. Savos darbos tāpēc iepinu atsauces uz agrāko laiku mākslu, kā arī ļoti vēlos stiprināt un izcelt izjūtu, ka esmu šī laikmeta lieciniece.

"... ļoti vēlos stiprināt un izcelt izjūtu, ka esmu šī laikmeta lieciniece.’’ Kas, tavuprāt, tevī ir tik laikmetīgs?  Kā tu stiprini uz izcel šo izjūtu?

Pats vārds “laikmetīgs” man ļoti nesimpatizē, jo tas ir tik izbradāts, pieminēts teju katrā izstāžu recenzijā. Bet izjūtu, ka esmu tagadnes lieciniece, stiprinu, rakstot dienasgrāmatu (šo esmu sākusi darīt pēdējo mēnešu laikā un, ļoti iespējams, saistīšu savu bakalaura darbu ar to), vācot visdažādāko drukas materiālu par izstādēm, kultūras notikumiem (mana Rīgas mājokļa koridors ir viscaur aplīmēts ar simtiem papīru, tā ir mana privātā galerija). Īsumā, cenšos turēt roku uz pasaules pulsa, just gaisā vibrējošās tendences – ceļošana mūsdienās paver plašu iespēju to izdarīt. Taču ja runājam par manu visaugstāko mērķi, tas būtu celt tiltu starp stabilām, senām vērtībām un strauji mainīgo nākotni. Būt pārlaicīgai, nevis tikai laikmetīgai.

Runājot par tonālajām attiecībām, formu, utt. Tu neglezno abstrakti, kā tas manāms vairumam citu mākslinieku, arī subjektīvais formu traktējums tavā glezniecībā īpaši neizpaužas, t.i. stilizācija, utt. Tu tiecies tvert reālas, racionālas formas. Kas ir tas, ko tu tver caur šīm formām, kāda ir nozīme, vēstījums tanīm, ko tiecies attēlot savās gleznās, kā tu to skaidro?

Tā ir taisnība, ka manas gleznas nav abstraktas, bet es tiecos katrā reālā formā jūsmot par tīri abstraktu krāsu pāreju un tekstūru. Piemēram, cik gan skaista ir cilvēka āda savās silti-vēsajās attiecībās! Tāpat man ir ļoti svarīga lazēšana, lai caur daudziem slāņiem panāktu optisku dziļuma efektu un it kā krāsaina stikla caurspīdību.

Savos darbos es atainoju subjektīvus pārdzīvojumus un notikumus, es uzskatu, ka cilvēks pa īstam kaut ko iemācās tikai empīriskā veidā. Taču mans augstākais mērķis ir šai savā pieredzē izlobīt kodolu, esenci, ko varētu piemērot visiem. Proti, ikviens ir jutis bailes, sāpes, eiforiju, tikai caur dažādu pārdzīvojumu virkni. Bet sakne ir viena (šeit es varētu gari izplūst filozofiskās un garīgās pārdomās). Un es meklēju simbolus, kas rezonētu ar cilvēku iekšējo būtību. Tie ir gan ģeometriski, gan sabiedrības uzskatu kultivēti simboli, arī tādi, kuri nostrādātu uz zemapziņu. To, ko es savās gleznās atainoju, līdz galam zinu un sapratīšu tikai es pati, bet man ir svarīgi, lai skatītājs nojauš, ka darbā ir kāds noslēpums, dziļums un daudz pārdomu. Man patīk arī izmantot loģiku graujošus ‘gļukus’, kādu ‘nepareizību’, kas klasiskā kompozīcijā vieš netradicionālu pagriezienu.

Cik bieži glezno un cik laika tev tas mēdz aizņemt? Cik lielā mērā gleznošana tev ir meditatīvs un cik lielā mērā apgrūtinošs process?

Vispār man literatūra arī vienmēr bijusi ļoti tuva, to rakstniecības nervu īpaši pēdējā laikā izjūtu.

Gleznoju es periodiski, bet maksimāli cenšos, lai negleznošanas laiks nebūtu ilgāks par divām nedēļām. Ja retos izņēmumos neesmu gleznojusi mēnesi, jūtos jau tiešām slikti.

Kā kurš darbs prasa, bet ļoti izbaudu, ja man nav laika limita un varu ilgi un daudzkārtīgi lazēt, aizvien padziļinot un attīstot darbu, tieši tāpēc tik ļoti mīlu eļļas tehniku. Kad laiks ir labs, tad dodos arī plenērā, tieši pateicoties kursa plenēram Kuldīgā, esmu atkodusi arī mainīgo saules gaismu un savu šarmu ātrās à la prima glezniņās.

Man gleznošana ir apgrūtinoša, ja nav krāsu, otu un citu materiālu, ar kuriem es varētu rezonēt, ja man nav pienācīgas vietas, kur gleznot. Tagad Venēcijā ir vedies ļoti grūti, jo lidostā man atņēma krāsas un šeit nācās iegādāties visu uz vietas. Man ir bezgala svarīgi arī pašai uzvilkt un gruntēt audeklu, būt vienotai ar savu garabērnu jau no pašiem pirmajiem soļiem, tā teikt. Šeit pārvadāšanas un šaurības dēļ arī nākas iztikt jau ar gataviem audekliem. Tās ir tādas nianses, bet ja tās ir nevietā, gleznošana mani kaitina un rada apgrūtinājumus. Bet kopumā tas ir viscaur meditatīvs process, parasti klausos fona mūziku un ļauju ķermeņa atmiņai darboties. Kompozīcijas lielo struktūru balstu, veidojot loģiskas skices, bet noteikti atstāju vietu, kur rasties negaidītam brīnumam.

Kā ir ar pasūtījuma darbiem?

Pasūtījuma darbu man ir ļoti daudz, daudz esmu atteikusi un vienmēr brīdinu cilvēkus, ka tas nebūs ātri, jo man primārie ir mani akadēmijas un izstāžu darbi. Tagad Venēcijā pat gleznoju un sūtīju uz Parīzi ar DHL kurjeru trīs pasūtījuma gleznas.

Ko pasūtītāji vēlas, lai šiem uzglezno? Kādas vispār ir mākslinieka – pasūtītāja attiecības tavā pieredzē? Cik ļoti pasniedz savu subjektīvo izpildījumu un cik ļoti no tevis, tā teikt, pieprasa ko un kā attēlot?

Man par laimi pieredze ir tikai pozitīva. Vairākkārtīgi ir prasījuši gleznot ‘uz vietas’: esmu gleznojusi cilvēkus kāzās, jubilejā. Man nav grūti izturēt spiedienu, ka nāk klāt un komentē nepārtraukti, bet vienmēr iepriekš gan brīdinu, ka tas vairāk būs atmosfēras tvērums, jo cilvēki ir kustībā. Daudz prasa portretus, protams. Tādos gadījumos jāpieslēdz iekšējais fotoreālists. Pēdējais pasūtījums bija Rīgas ainavas, diezgan jautri to bija gleznot, dzīvojot Venēcijas centrā. Pārsvarā cilvēki pie manis griežas, jo zina veidu, kā gleznoju, un man uzticas. Tematiku man varbūt var reizēm nodiktēt, bet savu stilistiku es vienmēr saglabāju. Vasarā bija arī pirmais gadījums, kad man lūdza pasniegt gleznošanas meistarklasi, par to ļoti priecājos.

Uz gadu devies dzīvot/studēt Venēcijā? Ja pareizi saprotu, tad tā ir Venēcijas mākslas akadēmija uz kuru devies Erasmus+ apmaiņas programmā? Kāda tur ir Mākslas gaisotne?

Uz rudens semestri, kopš oktobra esmu Venēcijā. Studēju Accademia di Belle Arte. Haha, raksturot šejienes mākslas gaisotni īsumā ir neiespējami, tāpēc jau rakstu dienasgrāmatu katru dienu par pašu skolas sistēmu īsumā. Viss ir diezgan haotiski, cilvēki glezno kur kurais, pat gaitenī pie sienām, jo ir maz vietas. Pasniedzēji ir atvērti, bet diezgan prasīgi, šeit aktuāla ir tā saucamā ateljē un meistarklašu sistēma. Jādomā ļoti patstāvīgi, jo kompozīcijas tēmas neviens neuzdod. Pasniedzējs palīdz virzīt katru viņa individuālajā rokrakstā, temata izpētē.

Kas tevi šobrīd interesē? Kādus jautājumus risini gleznojot? Atrodoties Venēcijā.

Šis man ir bijis ļoti emocionāls un pieredzes pārpilns laiks. Tāpēc tiecos pēc balansa, arī gleznojot nolēmu izvēlēties tikai kvadrāta formu kā visharmoniskāko. Kā jau minēju, esmu ļoti ierobežota krāsās, formātā utt., tāpēc zinu, ka šeit netop mani šedevri. Bet es eksperimentēju ar lazēšanu un pigmentiem, jo Venēcijā ir desmitiem pigmentu pulveru. Tāpēc eļļas krāsas no tiem gatavoju pati pēc senajām metodēm. Oktobrī piedzīvoju dabas katastrofu - acqua alta jeb plūdus, mans mājoklis tika appludināts. Lieki minēt, ka tas atstāja pamatīgu iespaidu, līdz ar to visu manu darbu tematika ir saistīta ar ūdeni. Dzīvot Venēcijā nozīmē pakārtot savu dzīvi šai stihijai.

Daudz esmu pievērsusies fotogrāfijai, gan digitālajai, gan analogajai. Akadēmijā arī apgūstu īpašu foto drukas tehniku. Un, tā kā Venēcijā katrs stūris burtiski ir kā glezna, turklāt man šī vizuālā piesātinātība jāredz katru dienu, es savās gleznās vairāk cenšos ļauties izjūtām, tādai kā automātiskajai rakstīšanai, ko piekopa sirreālisti. Nevis realitātes tiešai kopēšanai. Nevaru noliegt arī, ka mana krāsu gamma šobrīd ir košāka gan vides, gan pieejamo pigmentu ietekmē.

Eļļas krāsas gatavo pati pēc senajām metodēm. Ei nu, feini! Atrodi tagad tādu. Gatavo tikai Venēcijā? Tur sāki apgūt vai arī to jau šeit mājās praktizēji?

Neesmu jau vienīgā, Latvijā man ir pazīstamie, kas paši krāsas gatavo. Sāku jau, esot Rīgā, no pigmentiem, ko man atveda pēc lūguma. Bet šeit tas, protams, ir vienkāršāk. Braucot atpakaļ mājās, noteikti vedīšu pigmentu kravu uz savu darbnīcu.

Varbūt arī cītīgi studē Čennīno Čennīni 15. gs. sarakstīto rokasgrāmatu māksliniekiem ''Libro dell'Arte''? Hā!

Haha, dzirdēts jau par to, protams, ir, bet nē.  Man pietiek ar biežu Venēcijas Accademia galerijas apmeklējumu un palūkošanos uz Tintoretto darbiem.

Pamanījies aizskriet man pa priekšu, paredzēju vaicāt, vai nodarbojies vēl ar kādam mākslām vai tikai glezno, bet re, fotogrāfija, forši. Ir vēl kāda māksla ar ko nodarbojies?

Jā, fotogrāfija un glezniecība ir mana pamatmāksla. Bet āķis lūpā man bija pēc pagājušā gada karnevāla, biju viena no galvenajām organizatorēm un dekorēju arī vienu telpu. Kaut kas no scenogrāfa manī arī pamodās. Plus jau minētā rakstniecība un vēl arī vizāža. Pirms diviem gadiem beidzu profesionālos make-up kursus. Katru dienu mans pirmais mākslas darbs ir acu ēnas, iestatu pati sevi konkrētās dienas krāsu noskaņā.

Vai esi vēl kur ārpus Latvijas studējusi mākslu? Vai šī ir pirmā tāda reize.

Šī ir pirmā, bet visnotaļ ne pēdējā.

Jau ir mērķi un ambīcijas, kur plāno doties nākotnē?

Protams, ka man ir daudz plānu, daļu no tiem varu atklāt, daļa lai paliek intrigai. Pirmkārt, īpašs kontakts ir izveidojies ar cilvēkiem no Portugāles, tāpēc, paturpinot iepriekš iesākto par starptautiskiem projektiem, mērķis ir plesties šajā virzienā. Protams, tuvākā aktualitāte man ir bakalaura darba izstrāde. Ceru, ka viss ritēs pa diedziņu un rudenī noteikti turpināšu studēt LMA maģistros. Tad vēl - pirms diviem mēnešiem guvu vērtīgu pieredzi, asistējot Latvijas paviljonā Venēcijas Arhitektūras biennālē, tā nu lūkojos arī šogad gaidāmās Mākslas biennāles virzienā. Par vēl tālākiem plāniem lai pastāsta darbi!

Runājot par ārzemēm un ārzemēs gūto pieredzi, cik manīju tavā facebook mājaslapā, 2017. g. esi eksponējusi darbus arī ārpus Latvijas, Saatchi galerijā Londonā, kā tas tā gadījās? Kā vispār ir ar izstādīšanos ārzemēs, kāda līdz šim personīgā pieredze? Ir piedzīvotas vēl kādas savu darbu izstādes ārpus Latvijas robežas?

Jā, mani darbi tika 2017. gada rudenī izstādīti Saatchi Art Fair Londonā, pateicoties toreizējai galerijas “Sukubs” darbībai un Lienei Melderei. Atsauksmes bija ļoti jaukas, saņēmu daudz iepriecinošu vārdu. Vairāk izstādīšanos ārpus Latvijas neesmu vēl pieredzējusi, bet Venēcijā esmu ieguvusi daudz kontaktu ar radošiem cilvēkiem no dažādām pasaules malām, tāpēc nešaubos, ka drīzumā paplašināšu savas mākslas robežas.

Kur jau esi paguvusi Latvijā izstādīties? Cik noprotu, līdz šim ir bijušas trīs personālizstādes? 

Latvijā ļoti daudz kur sanācis darbus izstādīt. Neskaitāmas reizes akadēmijā, tad vairākas Kuldīgas plenēra izstādes, Liepājā arī vēl. Tieši tā, bijušas trīs personālizstādes. Pirmā 2017. gada augustā galerijā “Sukubs” Miera ielā, šī vieta gan beigusi savu pastāvēšanu. Nu jau pagājušogad (grūti pierast pie gada maiņas vēl) martā bija personālizstāde Valmieras Kultūras namā, un tad pēdējā bija oktobrī pāris dienas pirms manas aizbraukšanas uz Venēciju kafejnīcā “Zvaigzne Cafe”. Pirmās divas vairāk retrospektīvas, pēdējai gan es speciāli radīju septiņus darbus, domājot par kafejnīcas interjeru.

Atceroties “Zvaigzne Cafe” izstādi "Gara pasaka", kurā arī notika jauno rakstnieku prozas lasījumi, kā arī atsaucoties uz tavu tuvību ar literatūru – varbūt pati arī mēdz nodarboties ar rakstīšanu? T.i. piemēram prozu, dzeju utt.?

Man ir daži dzejoļi, kuri saules gaismu nav redzējuši un kurus nevienam netaisos rādīt, bet vispār esmu diezgan daudz recenzijas par izstādēm rakstījusi, vasarā palīdzēju īsfilmu festivālam 2Annas ar vizuālo un tekstuālo pusi. Kā arī tagad aktīvi rakstu jau pieminēto dienasgrāmatu. Tā kā īsumā - ja ir attiecīgā situācija vai man palūdz uzrakstīt, tad varu diezgan skanīgus teikumus savirknēt.

Esi sevi iztēlojusies kā performanču, instalāciju, konceptuālisma mākslinieci? Vai tā arī ir, ka visa radošā enerģija tiecas izpausties vairāk vai mazāk tikai caur gleznošanu veidā kā līdz šim ?

Par performancēm esmu domājusi gan. Savulaik kopā ar Intu Teterovski un viņa kori ‘Balsis’ bija performance, lejot 50 litrus industriālo krāsu. Pēdējā gada laikā esmu aizrāvusies ar dažādām fiziskām aktivitātēm, tā ka nākotnē domāju arī par laikmetīgo deju. Gleznošana ir un paliks mans dvēselei tuvākais izpausmes veids, bet noteikti paprātošu par dažādiem sānsoļiem. Kāpēc gan arī kādu instalāciju neuztaisīt, haha.

Ir kāds latviešu vai ārzemju mākslinieks, kura daiļrade būtiski ietekmējusi tavu skatījumu uz mākslu? Un kuri ir tavi iecienītākie mākslinieki?

Tiešā veidā mani ietekmējuši akadēmijas pasniedzēji, protams, no viņiem varu daudz mācīties. No latviešiem ļoti tuvs ir Staprāns, viņa fantastiskā spēja darbu padarīt gaismas pielietu. Un bija laiks, kad nedaudz noguru no eļļas un eksperimentēju ar pasteli, tad iedvesmojos no Felicitas Pauļukas. Viņa ir tāds tīrradnis! Sirreālistiskā pieeja man tuva arī Maijas Tabakas darbos.

No ārzemju māksliniekiem mani saista Magrits, viņa klusais, neuzbāzīgais sirreālisms. Bet vispār es varētu šim kokteilim pievienot daudzus jo daudzus meistarus, piemēram, Ai Veiveju, Banksiju no modernajiem un Karavadžo no senajiem. Tuvākie mākslas vēstures periodi man ir manierisms, romantisms, bez impresionisma arī neiztikt. Pa kripatiņai no daudz kā un tad jau tā kopaina izveidojas. 

Pirmo reizi ar tavu daiļradi sastapos pirmajā kursā LMA izstāžu zālē, tā bija "Adi Shakti", 2017. g. glezna. Tas ir viens no maniem favorītiem, ar to es sāku tevi ievērot. Un violetais tonis mani nekad nav tā aficējis kā tas mani aficē tavā izpildījumā. Kurš pašai ir savs iecienītākais daiļdarbs? Ir kāds, no kura nu ne kādi neatteiksies?

Ahā, jā, tas ir mans otrā kursa lielais pašportrets. Tas man ir ļoti, ļoti svarīgs darbs, iekšējās harmonijas alegorija. Violeta krāsa, ja paanalizē krāsu vēsturisko un simbolisko nozīmi, ir bijusi daudz izmantota karaļnamos (purpurs visvairāk), violetie pigmenti ir visdārgākie. Tā ir augstākās čakras krāsa. Bet nu tas tā.

“Adi Shakti” vienmēr būs manā privātkolekcijā, tas bija liels izaugsmes punkts. Lielie gleznojumi man ir vismīļākie, “Ofēlijas parafrāze”un pavasarī uztapinātais “Mēnestiņš”. Tie gan ir pārdošanā, bet zinu jau tagad, ka būs sāpīgi šķirties.

Kas ir tas violetais par pigmentu, ko tu tur lieto?

Violeto ultramarīnu, bet vispār diezgan daudzus un dažādus, kombinējot savā starpā un ar zilajiem un sarkanajiem.

Domāju, ka kopsummā šeiten savākusies visai laba bilde un pie šī toņa šo pasākumu arī varētu noslēgt! Ir ieplānota kāda nākamā izstāde vai par to nav laika domāt, jāstrādā pie bakalaura?

Oi, nē, nākamā izstāde konkrēti plānota gan nav, jo ir tik daudz darbu tepat Venēcijas akadēmijā jāpabeidz un tad jau Latvijā visa enerģijā bakalaurā jāiegulda. Ir bijušas domas rīkot šo to kopā ar kursabiedriem, kuri februārī arī atgriežas no Erasmus, bet to vēl manīs. Varbūt gada beigās būs kas personālizstādei līdzīgs, ja laicīgi vasarā noapaļosies idejas un laiks izbrīvēsies! 

Un vēl pēdējais jautājums! Kur tu seko līdzi Latvijas un pasaules mākslas aktualitātēm?

Par Latvijas aktualitātēm lasu “Arterritory”, “Satori”, “100 gramu kultūras”. Sekoju dažādu galeriju un muzeju sociālajiem kontiem. Par pasaules aktivitātēm uzzinu no online žurnāliem, piemēram, “Dazed and Confused Magazine”, no pasaulslavenu mākslinieku postiem, kā arī vienkārši cenšos fiziski apmeklēt izstādes ārzemēs. Venēcijā vien esmu bijusi uz vairākiem desmitiem. Tā kā īsumā – internetā mūsdienās viss atrodams, lieti noder mutvārdu folklora un, ja vēl pievieno iespēju paceļot, tad ir viss nepieciešamais uzziņas ekipējums.